Benitas Kalniņas ģimene Kalniņa Benita Nikolaja m., dz. 1929, dzīvoja Madonas apriņķa Praulienas pagasta Sīļos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Berjozovskas rajonu, atbrīvota 06.10.46. Lieta Nr. 14833. Tēvs Kalniņš Nikolajs Jāņa d., dz. 1898, dzīvoja Madonas apriņķa Praulienas pagasta Sīļos, arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Sverdlovskas apgabala Sevurallagā, nošauts 08.09.42. Lieta Nr. 14833, P-7970. Māte Kalniņa Emma Kārļa m., dz. 1898, dzīvoja Madonas apriņķa Praulienas pagasta Sīļos, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Berjozovskas rajonu, mirusi 03.09.46. Lieta Nr. 14833. Brālis Kalniņa Tālrīts Nikolaja d., dz. 1930, dzīvoja Madonas apriņķa Praulienas pagasta Sīļos, izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Berjozovskas rajonu, atbrīvots 06.10.46. Lieta Nr. 14833. Brālis Kalniņa Vitolds Nikolaja d., dz. 1932, dzīvoja Madonas apriņķa Praulienas pagasta Sīļos, izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Berjozovskas rajonu, atbrīvots 20.06.46. Lieta Nr. 14833. Brālis Kalniņa Ivars Nikolaja d., dz. 1934, dzīvoja Madonas apriņķa Praulienas pagasta Sīļos, izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Berjozovskas rajonu, atbrīvots 06.10.46. Lieta Nr. 14833.

 

Dokumenti, fotogrāfijas

 

Benitas Kalniņas atmiņu stāsts

Manas tēva mājas Madonas rajona Praulienas pagasta Tiltsīļi ir kā svētvieta, kā svētnīca, pie kuras domās gribas atgriezties vēl un vēl. Tiltsīļi savu mūžu skaita no 19. gs. otrās puses. Mans vecvectēvs Mārtiņš Kalniņš (1838–1889) ir bijis labs amatnieks. Sīksti un skopi dzīvodams, smagi un grūti strādādams (kad apgūlies gultā, pārlicis vienu kāju pār otru, kad tā nokritusi, cēlies un gājis strādāt) sapelnīja un sakrāja naudu. Nopirka no muižas ar krūmiem un kokiem aizaugušu zemi Ilgas un Kujupes krastos. Uz Ilgas upes uzbūvēja dzirnavas. Līda līdumus, raka grāvjus, iekopa laukus. Lopu un barības novietošanai uzcēla pagaidu kūtiņu, šķūnīti, klētiņu, riju, pirtiņu Ilgas upes krastā un pagaidu dzīvojamo mājiņu ar skursteni un maziem glāžotiem lodziņiem. Mājiņā – viena lielākā istaba ar maizes krāsni un plīti, otra – mazāka istabiņa. Priekšnams atdalīja vienu istabu no otras. Pie ārdurvīm bija nolikts šķelta pelēkā laukakmens slieksnis. Uz tā apsēdās, kad āva nevaļīgās kājas.

Apkārt mājai Mārtiņš Kalniņš iestādīja lielu augļu dārzu. Viņš mīlēja zemi, kokus, cilvēkus. Viņam bija kupla ģimene – 10 bērni. Pieci nomira. Pieci izdzīvoja. Trīs dēli un divas meitas: Emma (1871-1964), Jānis (1873-1925), Teofils (1875-1928), Artūrs (1877-...) Vilhelmīne (1883-1956). Lielajai ģimenei mazajā mājiņā kļuva par šauru. Mārtiņš nolēma celt jaunu, lielāku istabu. Par istabu tajos laikos sauca māju. Tā bija no resniem baļķiem būvēta koka guļbūve ar skursteni, lieliem glāžotiem logiem, ar melno ķēķi pa vidu, ēdamistabu un divām istabām katrā mājas galā. Ārdurvju priekšā atkal nolika šķeltā pelēkā laukakmens paslieksni. Aiz tā būvēja lepnu ozolkoka slieksni. Pelēkais akmens slieksnis bija kā laipns saimnieks, kurš aicina mājā ciemiņus. Tam pāri gāja gan labi, gan ļauni ļaudis. Uz akmens vasarā zvilnēja suņi, kaķi, bērni. Akmens bija redzējis un pārdzīvojis dažādus laikus. Akmens bija daudzu desmitu gadu gaitā nogludināts, iesildīts un iemīļots. Akmens – Tiltsīļu dzīves rituma glabātājs līdz dienai, kad to iegrūda lielā, dziļi izraktā bedrē un apglabāja kā nederīgu. Mārtiņš Kalniņš arī tika uzbūvējis lielu akmensmūra viņķeļveida kūti un koka guļbūves klētiņu ar lievenīti Ilgas upes krastā graudu glabāšanai, dažādu mantu nolikšanai, vasarā – gulēšanai.

Vairāk nepaguva. Braucot pēc materiāliem jaunbūvēm, zirgs satrūkās, sāka trakot, izsvieda vecvectēvu no vāģiem. Viņš stipri sasitās. Sāka slimot. Veselība neuzlabojās. 1889. gada 29. decembrī, 51 gada vecumā, aizgāja pa mūžības taku. Viņu apglabāja 1890. gada 11. janvārī Praulienas pagasta Vistiņlejas kapsētā.

Pirms nāves vecvectēvs sadalīja zemi dēliem. Jānim novēlēja Tiltsīļu māju un daļu zemes, Teofīlam – ūdensdzirnavas un zemi ap tām, bet jaunākajam dēlam Artūram atdalīja daļu Tiltsīļu zemes un mežu. Artūrs savu saimniecības daļu nosauca par Vecumsalām.
Pēc vecvectēva nāves vecvecmamma Ilze Kalniņa (dzimusi Hincenberga) palika ar bērniem (Emmai – 18, Jānim – 16, Teofilam – 14, Artūram – 12, Vilhelmīnei – 6 gadi). Zemi izrentēja. Rentnieks dzīvoja pagaidu mājiņā, apsaimniekoja Tiltsīļu zemi un maksāja saimniecei renti.
Vecākais dēls pabeidza draudzes un pilsētas skolu. Pēc pilngadības sasniegšanas (21 gadu vecumā) mans vectēvs Jānis Kalniņš sāka saimniekot Tiltsīļos. Viņš turpināja celtniecību. 1907. gadā attālāk no pārējām ēkām uzcēla lielu labības un siena šķūni. Izbūvēja arī cūku kūti, kurai klāt piebūvēja nojumi tehnikas un darba rīku novietošanai. Ap šo pašu laiku tapa pamatīgs akmens mūra pagrabs, kas kalpo vēl šodien.

Vectēvs nobruģēja ar akmeņiem un nogruntēja kūts pagalmu un olnīcu, kas pat vislielāko lietavu un dubļu laikā palika sausi. Dzīvojamās ēkas pagalmā izraka aku, kuru nostiprināja ar koka grodiem. No akas ūdeni smēla ar vindai piestiprinātu koka spaini.
1897. gadā vectēvs apprecējās ar Mariju Klarku (1871-1949). Nu jaunā ģimene veidoja paši savu dzīvi. No lielceļa uz Tiltsīļu māju pagalmu uzbūvēja jaunu, grantētu ceļu ar ķiršu, plūmju un ābeļu stādījumiem gar malām. Pa jauno ceļu varēja iebraukt tieši pagalmā. Grantētais, labi koptais pagalms kā paklājs gozējas saulē. Apkārt mājai uz pagrabu, klēti, Ilgas upīti izveidoja ar šņori novilktus taisnus, grantētus celiņus ar flokšu rindām blakus. Tie veidoja skaistu, ziedošu dzīvžogu. Dzīvojamā ēka gadu ritumā bija ieaugusi augļu koku un puķu ziedos.
1898. gada 26. decembrī jaunajā Kalniņu ģimenē piedzima dēls Jānis Nikolajs. Par godu savam pirmdzimtajam Jānis Kalniņš 1899. gada pavasarī iestādīja durvju priekšā ozoliņu. Tas auga vareni. Arī dēls neatpalika no sava ozola.

No 1907. gada līdz 1910. gadam vectēvs Jānis Kalniņš bija Praulienas pagasta vecākais. Viņš, tāpat kā viņa tēvs, ar cilvēkiem labi sapratās. Vectēvs bija ļoti muzikāls. Spēlēja visus instrumentus, kāds tik gadījās pa rokai: vijoli, klavieres, harmoniku u.c. Kad gāja uz pļavu sienu grābt, bieži ņēma līdzi harmoniku. Un kad siena grābēji izskatījās noguruši, viņš tos sapulcināja pie sevis un uzspēlēja kādu jautru gabaliņu. Visi viņi kļuva līksmi, dziedāja līdzi. Pēc šādas pasēdēšanas turpmākais darba solis kļuva it kā vieglāks un raitāks.
1922. gadā vectēvs piebūvēja dzīvojamai ēkai piebūvi ar trim istabām un ķēķi. Piebūvi novelēja jaunākajam dēlam Ēvaldam, lai tad, kad tas apprecētos, būtu kur dzīvot. Vectēvs saimniecību nostabilizēja. Tā kļuva par vienu no labākajām saimniecībām Praulienas pagastā. Bet Dieviņš nebija lēmis viņam Tiltsīļos ilgi saimniekot. 1925.gadā vectēvs pēkšņi aizgāja pa mūžības taku. Viņu apglabāja dzimtas kapavietā Vistiņlejas kapsētā.

Pēc vectēva nāves mans tēvs Jānis Nikolajs Kalniņš un arī viņa jaunā sieva Emma, ar kuru bija iepazinies universitātē un pirms gada apprecējies, pārtrauca studijas un sāka saimniekot Tiltsīļos. Tēvs savā saimniecībā pielietoja Latvijas Universitātē Agronomijas fakultātē iegūtās zināšanas. Ieviesa jaunas graudaugu un kartupeļu šķirnes. Audzēja tomātus un gurķus pārdošanai. Izkopa ganāmpulku. No govs vidēji izslauca 25 litrus piena dienā. Audzēja bekonus, ko pārdeva eksportam uz Angliju. Kūtī ierīkoja automātisko dzirdināšanu. Dziļo kūti pārbūvēja par seklo. Izbūvēja vircas bedri un mēslu novietošanas laukumu.

Pret dzīvojamās mājas zāles logu uz Ilgas upītes pusi tētis uzmeistaroja lapeni kā pasaku – ar apaļu galdu vidū, gludiem soliem gar malām, ar ceriņu stādījumiem aizvēja pusē.

Mamma kopa un papildināja vecāsmammas iekoptās puķu dobes un skaisto flokšu dzīvžogu, kurā mēs bērni pazudām kā mežā. Balkona priekšā izveidoja lielu apaļu dobi ar dažādu sugu un nokrāsu puķēm. Tētis puķu dobei pa vidu novietoja karoga mastu, kurā valsts svētkos plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Bez skaistuma Kalniņi dzīvot nemācēja.

Smagi skan, bet vectēvam laimējās neredzēt, kā pēc 1940. gada tika iznīcināta Kalniņu dzimta, kas Tiltsīļu saimniecību bija izveidojusi un kopusi. Laimējās neredzēt, kā viņa dēli un mazbērni tiek aizdzīti uz Sibīriju kā visdrausmīgākie noziedznieki, bet Tiltsīļi kļuva par sovhoza “Toce” ieguvumu. Augļu dārzu, puķu dobes izpostīja. Pagalmā uzcēla dažādas būdeles. Klētī turēja lopus. Virca plūda uz Ilgas upīti, piesārņojot tās tīro, dzidro ūdeni.

1950. gada 28. martā padomju varasvīri arestēja tēva brāli Ēvaldu Kalniņu un aizsūtīja uz Gulaga nometni Sibīrijā. Pēc vairāku gadu mocībām Gulaga nometnē viņš mājās pārnāca nomocīts, ar sabeigtu veselību. Lai tajos laikos izdzīvotu, uzturētu ģimeni un izskolotu bērnus, tēva brālis strādāja ne tikai cilvēka spēkam piemērotu darbu, bet laikiem arī zirga darbu. Tā drīz nelaikā aizgāja aizsaulē.

Lai kur es atrastos un kur es būtu, ik mirkli man acu priekšā pavīd mana tēva mīļās mājas, to siltums, tā mīlestība, kas tur izjusta. Mājās valdīja miers, mīlestība, savstarpēja uzticēšanās, cieņa. Nekad mani vecāki nelietoja skarbus vārdus ne viens pret otru, ne pret bērniem. Ja kaut ko bijām nogrēkojušies, tad tikām nokaunināti bez balss pacelšanas, tā, ka otrreiz tādas blēņas vairs prātā nenāca. Likās, ka manā bērnībā cilvēki prata gan strādāt, gan atpūsties. Ik sestdienas vakars tika sagaidīts ar izslaucītu pagalmu, izravētām puķu dobēm, izkurinātu pirti, uzpostām istabām, baltos palagos uzklātām gultām. Svētdienas un svētki bija veltīti atpūtai, radu apciemošanai, pastaigai gar Ilgas upīti. Lai gan citās dienās darbs dzina darbu. Dzīvei bija noteikts ritms, un pieaugušajiem līdzi darbā augām mēs, bērni – bez piespiešanas. Katram bija jāstrādā, katram zināms savs darāmais. Vispirms es ganīju zosis. Cietu no zostēviņa uzbrukumiem. Staigāju ar zili sakostām kājām. Vēlāk – cūkas. Sešu gadu vecumā ganīju govis. Vecākais brālis Tālrīts palīdzēja tētim: ecēja tīrumus, veda siena gabanas. Vasarā dārzus ravējām visi. Arī ogas lasījām visi.
Nav aizmirstami svētki. Ziemassvētki un Jaunais gads ar krāšņi izrotātu, smaržojošu eglīti zāles vidū, piparkūkām, āboliem. Ar iešanu čigānos, kur arī es tiku ņemta līdzi kā čigānbērns. Lieldienas ar tēta un kaimiņu ierīkotajām šūpolēm Tiltsīļu dzirnavu birzītē, uz kurām šūpoties nāca arī kaimiņu bērni un kaimiņi, līdzi ņemot skaisti nokrāsotas olas. Līgo svētki ar tēta darīto alu un mammas sieto Jāņu sieru, un līgotājiem, kas nekad mūsu mājai garām nepagāja, jo tētis bija Jānis. Un vēl atmiņā saglabājušies divi svētki: 15. maijs un 18. novembris, kad pagalmā plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Tagad, redzot svētkos plīvojam Latvijas karogu, vienmēr jādomā: “Kaut mani vecāki to būtu pieredzējuši!”

Pārcilājot agrīnās bērnības nelielo atmiņu vācelīti, ko izdevies vēl līdz šodienai atmiņā saglabāt, redzu savu tēvu ar sētuvi kaklā. Redzu viņu 1941. gada pavasarī steidzīgi apsējot laukus, mēslu talkās, soļojot blakus mēslu vezumam, arot un ecējot, pļaujot sienu, labību, kulšanas talkā, nesot graudu maisus un berot graudus apcirkņos.

Redzu tēvu vaļas brīžos spēlējam dambreti, mācot man šaha gājienus. Redzu un dzirdu, kā viņa pirksti, pieskaroties klavieru taustiņiem, prata izvilināt visskaistākās skaņas un melodijas. Dzirdu, kā dzied vijole viņa rokās.
Mans tēvs bija inteliģents, ļoti godīgs, labi audzināts cilvēks. Viņš bija izcili labs zīmētājs, apveltīts ar skaistu rokrakstu un labu tehnisko rakstu. Zīmēja saimniecību un ceļu plānus.

Nekad nevienam pāri nedarīja. Vienmēr cilvēkiem centās izpalīdzēt – gan ar padomu, gan ar savu darbu. Mūsu mājās apgrozījās daudz cilvēku. Katram sava vajadzība – kaut ko nokārtot, paprasīt padomu vai vienkārši tāpat parunāties.
Kopā ar citiem aizsargiem piedalījās vairāku uguns nelaimju likvidēšanā: Praulienas pagasta Skubos, Saikavas pagasta Seržānu majās pie Kujas upes. Dzēsa Praulienas, Saikavas, Ļaudonas un Lazdonas pagastos mežu ugunsgrēkus.

Mans tēvs bija liels savas Dzimtenes Latvijas patriots. Brīvprātīgi piedalījās Latvijas brīvības cīņās kopā ar savu zirgu no 1919. gada 20. jūnija līdz 1920. gada 7. oktobrim. Dienēja Latvijas brīvvalsts armijas 4. Valmieras kājnieku pulkā kā ierindnieks sakarnieks. Piedalījās Cēsu kaujās un cīņās pie Daugavas tiltiem. Pēdējā kaujā zirgu ievainoja. Zirgs, uzticamais Jāņa Nikolaja draugs, negribēja palikt kaujas laukā. Atveda Jāni Nikolaju mājās. Ievainojums iekaisa. Nebija izārstējams. Zirdziņš nomira. Jānis Nikolajs zirgu apglabāja ābeļu dārzā Ilgas upes krastā. Uz zirdziņa kapa uzstādīja rozi. Roze sakuploja un auga līdz 1941. gada 14. jūnijam. Tagad rožu krūma vairs nav.

1925. gadā viņš bija iestājies aizsargu organizācijā. No 1928. gada 29. novembra bija iecelts par 9. Madonas aizsargu pulka Praulienas pagasta aizsargu nodaļas priekšnieku.

1940. gada 17. jūnijā, Latvijā ienākot Sarkanajai armijai, tēvu kopā ar dažiem aizsargiem nozīmēja apsargāt “Caunes“ tiltu – bīstamāko vietu Praulienas pagastā. Pārējie aizsargi patrulēja uz ceļiem, lai godam sagaidītu Sarkano armiju un lai nekas netraucētu “atbrīvotājiem” pārvietoties pa Praulienas pagasta ceļiem. Lai visur būtu kārtība un godprātīga sarkanarmiešu sagaidīšana. Tāda bijusi valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa griba.

17. jūnijā braucošo tanku kāpurķēžu dārdoņa bija sadzirdama pat mūsmājās – Tiltsīļos. Mamma un vecāmamma raudāja. Abas jau bija pārdzīvojušas 1905. gada revolūciju un 1. pasaules karu un zināja, kas ir krievi.

Pēc padomju varas nodibināšanas Latvijā sākās saimniecību zemju pārdalīšana un pārmērīšana. Tā kā tēvs augstskolā bija apguvis mērniecību un studiju gados piepelnījies, mērot zemes un zīmējot plānus, viņu izsauca uz Zemkopības ministrijas Zemes ierīcības departamenta Mērniecības daļu un norīkoja darbā Tukuma apriņķī par apriņķa mērnieka praktikantu.

Lai gan tur tēvam darba bija ļoti daudz, tomēr reizi mēnesī viņš atbrauca mūs apraudzīt. Katru reizi viņš mācīja mammu, kā strādāt, ko darīt. Arī Tiltsīļu saimniecībai atņēma 5,5 ha zemes, jo pēc jaunajiem padomju likumiem saimniecībai drīkstēja piederēt ne vairāk kā 30 ha zemes. Tiltsīļu saimniecībai atstātajos 30 ha ietilpa arī mežs. Tiltsīļu saimniecību aplika ar lieliem nodokļiem. Lai tos nomaksātu, mamma pārdeva daļu lopu. Atlikušos lopus no lielās kūts pārveda uz mazo kūti, lai tiem ziemā būtu siltāk.

1941. gada maija sākumā tēvs savai priekšniecībai palūdza dažas dienas atvaļinājumu, lai brauktu uz mājām un apsētu laukus. Viņš iesēja graudus un dēli, mani brāļi, tos ecēja un iefederēja. Mamma iesēja saknes un citus sīkumus. Ar talcinieku palīdzību iestādīja kartupeļus. Tieši tad, kad tētis bija mājās, atnešanās laikā krita govs. Tētis, celdams govi, sastiepa muguru. Tā viņam ļoti sāpēja. Neskatoties uz stiprām sāpēm, viņš aizbrauca atpakaļ darbā uz Tukumu. Projām braucot, tētis pateica mammai, ka esot dzirdamas sliktas ziņas – ļoti daudzus cilvēkus arestējot. Ja gadījumā kas slikts notikšot ar viņu, lai mamma audzinot bērnus par īstiem latviešiem, savas dzimtenes patriotiem. Viņš ieteica mammai miltu maisus paslēpt upē, teikdams, ka gar maisa ārpusi milti samirks, bet vidū būs lietojami. Vēl šo to mammai pateica, nobrīdināja, atvadījās un aizbrauca. Neatbrauca visu maija mēnesi. Tikai šad tad piezvanīja pa telefonu un apvaicājās, kā klājas. 13. jūnija vakarā atbrauca mūs apciemot. Tēti sagaidījuši, bijām ļoti priecīgi. Visi kopā vakarā apstaigājām un apskatījām laukus. Sējumi bija labi sadīguši un sakuplojuši. Tētis priecājās, nezinādams, ka šis ir viņa pēdējais vakars savās dzimtajās mājās. Pie vakariņu galda viņš stāstīja mammai, ka Tukumā esot brīdināts, lai nebraucot uz māju, lai paliekot Tukumā, lai paslēpjoties, ka labi nebūšot, jo stacijās sadzīts daudz aizrestotu lopu vagonu. Tēvs viņiem atbildējis, ka neesot nekāds noziedznieks, lai pasakot kaut viens, kad viņš netaisns esot bijis, vai pāri kādam nodarījis. Kādēļ viņam būtu jāslēpjas?

Cik naivs ir bijis mans tēvs! Viņš nevarēja saprast, ka sirdsapziņa, taisnīgums, godīgums, patiesums ir nolikts malā.

1941. gada 14. jūnijs. Sestdienas nakts. Ārā dobji rēja Reksis. Tā viņš rēja, kad mājām tuvojās svešinieks, kad dzirdēja svešus soļus. Pagalmā iebrauca mašīna ar zaldātiem un Praulienas pagasta varasvīriem: Jāni Driķīti, Kārli Erģeli, Aleksandru Siliņu un apsargu Gailīti. Reksis, nobijies no svešajiem, uzskrēja uz pagraba un ļoti skaļi rēja, pa reizei iegaudojies.

Viņš centās saimniekus brīdināt par draudošajām briesmām. Bet saimnieks vēl gulēja, nenojauzdams, kas notiks tuvākajās sekundēs, minūtēs.

Bruņotie vīri ielenca Tiltsīļu mājas. Bija gatavi ar ieročiem rokās cīnīties ar neapbruņoto Kalniņu ģimeni – slimo tēvu, māti un četriem mazgadīgiem bērniem. Cik tagad, no gadu attāluma skatoties, izskatās jocīgi. No kā baidījās varasvīri? Vai no mums maziem bērniem? Vai no mūsu slimā tēva? Tēvs slimoja ar nieru slimību.

Drausmīgie sitieni pa ārdurvīm un skaļās balsis pamodināja pat mūs, bērnus. Mēs savās gultiņās piecēlāmies sēdus. Nesapratām, kas notiek. Istabā dzirdējām svešas balsis. Runāja nesaprotamā valodā. Pēc neilga laiciņa mūsu istabā ienāca māmiņa un skumjā balsī teica: „Ceļaties, mani mīļie bērniņi, un ģērbieties.” Viņa paņēma mazo brālīti Ivariņu un sāka ģērbt. Arī mums pārējiem iedeva jaunākās drēbītes, it kā mūs postu uz “ciemiem”. Pusaizmiguši ģērbāmies. Mūsu istabiņā ienāca sveši vīrieši – viens ar šauteni. Mamma ar mazo brālīti iegāja otrā istabā, arī mūs aicināja sev līdzi. Svešie, nenogaidījuši, kamēr mēs izejam no istabas, piegāja pie mazā brālīša gultiņas, nosvieda deķīti un palagu zemē, iztaustīja spilvenu un gultas maisu. No tā izbira salmi, jo mēs gulējām uz salmu maisiņiem. Es nesapratu, kādēļ svešie tā dara, ko viņi meklē? Kad no savas istabas iegājām lielajā istabā – zālē, arī tur viss bija izvandīts. Klavieru pārklājs mētājās uz grīdas, no grāmatu plauktiem visas grāmatas izsviestas uz grīdas. Neko nesaprotu. Ieejot ēdamistabā, ieraudzīju tēvu, sēžam pie galda ar saliktām rokām uz muguras. Pie viņa stāvēja zaldāts ar plinti. Uz galda mūsu telefona aparāts ar visu šņori un desmitlitrīgā vīna pudele (tētis prata gatavot ļoti labus vīnus, pudelēs tie glabājās gadiem ilgi). Galdam pa vidu bija novietota un dega galda lampa. Pie galda sēdēja svešs vīrietis un kaut ko rakstīja. Gailītis un viens zaldāts stāvēja pie durvīm. Daži svešie pārbaudīja mūsu guļamistabu. Acīmredzot jau iepriekš bija izstrādāts pārdomāts plāns, jo katrs svešais atbraucējs ar kaut ko nodarbojās. Mazais brālītis raudāja. Arī es raudāju, man bija bail no svešajiem vīriem un zaldātiem. Mamma mūs mierināja. Uz rokām šūpoja mazo brālīti. Mēs, kā mazi putniņi, mammai piespiedušies, šņukstēdami nekustīgi stāvējām. Tad rakstītājs svešā valoda kaut ko nolasīja (tētis un mamma labi runāja un rakstīja krieviski) un nolika aprakstīto papīra lapu tētim priekšā. Cik sapratu, lika tētim to parakstīt. Tētis mierīgi labo roku nolika uz galda, kreiso tāpat paturot aiz muguras. Rakstītājs viņam padeva rakstāmo, neatceros, vai tas bija zīmulis vai spalvaskāts, un tētis parakstīja. Atkal tikpat mierīgi labo roku nolika aiz muguras. Pa atvērtajām tēta un mammas guļamistabas durvīm ieraudzīju, ka arī no kumodes visa tīrā veļa mētājas pa grīdu. No ēdamistabas bufetes izņemti trauki un nolikti uz grīdas stūrī, bet sudraba naži un dakšiņas un karotes – uz bufetes malas. Arī tēta vijole noņemta no pakaramā un nolikta uz grīdas. Nekad es mūsmājās nebiju redzējusi tādu nekārtību. Vecāki jau no mazotnes mums mācīja, ka katrai lietiņai jābūt noliktai tai paredzētajā vietā.

Svešie ienāca ēdamistabā. Viens no viņiem latviski mums pateica: ”Ejiet ārā no istabas!” Mamma ar mazo brālīti gāja pa priekšu, un mēs visi viņai pakaļ. Aiz manis tētis un zaldāts. Pārējie svešinieki vēl palika istabā. Pieskrēja Reksis, asti kājstarpī iespiedis. Es noglaudīju sunīti. Viņš skumji skatījās man acīs, jo mēs taču bijām draugi. Abi ganījām gotiņas.

Tētis piegāja pie sava ozoliņa un abas rokas pielika pie stumbra, nolieca galvu, un viņa piere piespiedās ozola stumbram. Vēlāk Sibīrijā mamma teica, ka tētis atvadījies no sava koka, ko vectēvs Jānis Kalniņš iestādījis 1899. gada pavasarī par godu savam pirmdzimtajam dēlam.
Skaļi runājot un rokās nesot telefona aparātu un vīna pudeli, no istabas iznāca svešie, latviski noteikdami, ka pudeles saturs nododams pārbaudei. Sibīrijā latvietes bieži pārrunāja izsūtīšanu, un mamma parējām pastāstīja par vīna pudeli, tā uz brīdi sagādādama jautrību.
Iznākuši no istabas, svešie, kā “īsti saimnieki” aizslēdza mājas durvis. Kailām kājām, vasarīgi saģērbušies stāvējām pagalmā un klusējām. Ausa miglains, silts vasaras rīts. Pilnā sparā ziedēja ceriņi. To smarža pildīja pagalmu. Togad pavasaris bija aizkavējies.
Pagalma vidū nemākulīgi iejūgta stāvēja mūsu ķēvīte Figūra. Viens no latviešiem pavēlēja mums iet uz pajūgu un sēsties vāģos. Zaldāti un pārējie svešinieki sakāpa automašīnā. Pagalmā palika divi bruņoti vīri ar štikotām šautenēm. Viens bija padrukns un izskatījās vecāks, otrs – pavisam jauns, tievs zaldātiņš. Mašīna jau sāka braukt. Bet, tad pēkšņi viens no mašīnas izkāpa, pasauca druknāko pie sevis, kaut ko pastāstīja un rādīja ar roku. Ko viņi runāja, mums palika nezināms.

Tētis piegāja pie ķēvītes, noglāstīja to, izjūdza un pārjūdza no jauna. Vāģos bija lupatu deķis, ko mēdza ieklāt vāģos. Arī šoreiz tētis to rūpīgi izklāja. Mēs kā mazi cālīši satupām vāģos, kājas pār malu pārkāruši. Tētis Ivariņu apsēdināja pa vidu. Mēs ar Tālrītu sēdējām vāģiem mūsu pusē, Vitolds ar mammu – otrā pusē. Tētis nostājās vāģiem aizmugurē. Tad resnākais zaldāts kaut ko ierunājās, jo bija ieraudzījis, ka mums nekas nav paņemts līdzi. Viņš tētim teica, lai paņemot drēbes un ēdamo. Tētis pieskrēja pie mājas durvīm. Tās aizslēgtas. Aizskrēja uz klēti. Klētī glabājās vakar izceptais maizes cepiens un divu cūku izžāvēta gaļa, pagrabā kubuls ar sasālītu gaļu. Atnāca atpakaļ bēdīgs. Noplātīja tikai rokas – viss aizslēgts. Aizbraucēji bija paņēmuši atslēgas līdzi. Šajā brīdī tētis varēja aizbēgt, bet nebēga, negribēja ģimeni pamest nelaimē.
Vēl līdz šai dienai nevaru saprast un, liekas, nekad nesapratīšu – kā mūsu pašu pagasta cilvēki, mūsu pagasta varasvīri, pie kam Driķītis, Erģelis un Gailītis bija tēvam draugi, daudzreiz bija ciemojušies Tiltsīļos – varēja tik cietsirdīgi izrīkoties. Pavēlē Nr. 001223 taču bija norādīts, ka deportējamie bija jāinformē par to, kas tiem atļauts ņemt līdzi. Bet viņi to neizdarīja. Viņi taču zināja, kur mūs vedīs, kas mūs sagaida. Un tā mūs aizveda – bez jebkāda cita apģērba, bez ēdamā, bez dzeramā. Reksītis pieskrēja pie mums. Gribēja lēkt vāģos, bet tētis viņu atvairīja un klusu noteica:” Sargā māju!”. Suns uzskrēja uz pagrabiņa un žēli gaudoja. Viņš palika viens bez saimniekiem.

Ķēvīte lēniem soļiem vilka vāģus. Tētis gāja aiz vāģiem. Viņam blakus tievais zaldātiņš. Dūšīgais soļoja blakus vāģiem. Mamma kučierēja ķēvīti. Saulīte jau bija uzlēkusi. Likās, ka diena būs saulaina. Es visu laiku tikai raudāju. Jo tālāk attālinājāmies no mājām, jo Reksis skaļāk gaudoja. Sunīša gaudas plosīja manu sirsniņu. Man žēl bija māju, sunīša, gotiņu, aitiņu, mazo sivēntiņu un visa, kas palika mājās. Kas tos baros? Kas ganīs?

Pārbraucām Ilgas upītes tiltu un braucām garām Trākšu pienotavai. Mūsu ķēvīte palēnināja soli, jo arī viņa katru rītu Tiltsīļu pieniņu veda uz pienotavu. Uz pienotavas rampas stāvēja daži piena vedēji. Tie sveicināja mūs. Tētis viņu sveicienam atbildēja ar dziesmu „Varen plaša mana zeme dzimtā...” Tētis bija liels dziedātājs. Daudzreiz viņā draugiem uz jautājumiem atbildēja dziedot. Arī šoreiz – nenojauzdams, ka šo ceļu mēro pēdējo reizi. Izbraucām cauri Svārpstu silam. Ivariņš raudāja. Viņam bija auksti. Tētis palūdza apsardzei apturēt zirgu un mums izkāpt no vāģiem. Mamma paņēma lupatu deķi un satina tajā Ivariņu. Nu tagad mēs sēdējām uz aukstiem dēļiem.

Iebraucām Madonā, nepiebraucot dzelzceļa pārbrauktuvei. Druknākais zaldāts pavēlēja mammai ķēvīti griezt pa labi un braukt gar dzelzceļa sliedēm. Pa tām staigāja daudz zaldātu ar šautenēm plecos. Dažiem uz rokas bija sarkanas lentes ar dzelteniem burtiem “PD” – palīgdienests. Cilvēki viņus neieredzēja un nicinoši saukāja par pūt d...ā.

Mēs braucām gar sliežu malu Gulbenes virzienā. Madonas stacijas ēka bija sliežu otrajā pusē. Gabaliņu aiz stacijas uz Gulbenes pusi stāvēja lokomotīve. Aiz tās ļoti daudz līdz šim neredzētu sarkanīgi brūnu vagonu ar maziem lodziņiem gandrīz pie paša jumta un lielām, lielām durvīm, kurām pa vidu bija tāds kā dzelzs stienis. Arī lodziņiem priekšā bija dzelzs stienīši. Pabraucām garām lokomotīvei un dažiem vagoniem, kuru lodziņos pavīdēja cilvēku sejas. Bija sadzirdama arī mazu bērnu raudāšana. Bērnus pašus nekur neredzējām. Vēlāk izrādījās, ka tie bija tajos vagonos, kuriem pabraucām garām. Mūsu ķēvīti apturēja kāds zaldāts ar papīriem rokās. Mums pavēlēja izkāpt no vāģiem un iet viņam līdz. Pa to laiku pie vāģiem bija pienācis otrs zaldāts un “uzaicināja” tēti viņam sekot. Mūs apsargājošais tievais zaldāts gāja tētim no muguras. Tētis, aizejot pagriezās un it kā ar savu skatu mūs noglāstīja. Viņš aizgāja, neatvadījies no saviem bērniem, un no savas sievas. Aizgāja un vairs nekad mūs nesatika.

Projām ejot, mamma no vāģiem paņēma lupatu deķi. Laikam domāja mazo brālīti vēl tajā sasildīt. Zaldāts, kam bija papīri rokā, pieveda mūs pie viena vagona. Kāds cits zaldāts atvēra vagona durvis. Un tad mūsējais pēkšņi prasīja mammai:” Kur jūsu mantas?” - protams krieviski. Mamma vienkārši atbildēja: „Mājās”. Mamma ar viņu pailgi sarunājās. Par ko viņi runāja, to nekad mamma mums netika stāstījusi. Pa atvērtajām vagona durvīm ārā kārstījās cilvēki, skatījās, kaut ko sauca. Kad mamma beidza sarunāties ar apsardzes darbinieku, vagona sargs mums palīdzēja ierausties vagonā. Tiklīdz bijām sakāpuši vagonā, durvis tika aiztaisītas un aizslēgtas. Vagonā jau bija padaudz cilvēku ar dažāda vecuma bērniem. Visi tādi kaunīgi, nerunīgi. Viens no otra slēpa acis.

Vagonā bija patumšs. Gaismiņa iespīdēja tikai pa aizrestotā loga spraugām. Apmulsuši stāvējām vagona vidū, cieši piespiedušies mammai – vienīgajam drošības balstam. Arī mamma stāvēja un klusēja, nesaprazdama – ko darīt. Stāvot ievēroju, ka abos vagona galos ir divstāvu neēvelētu dēļu plaukti. Pie augšējā plaukta – aizrestotais lodziņš. Vagona vidū neliels brīvs laukumiņš ar nelielu nenosegtu caurumu. Pa to varēja redzēt zemi un sliedes, bet cilvēks izlīst nevarētu. Tas bija domāts neatliekamo vajadzību kārtošanai. Uz grīdas šur tur redzamas lopu mēslu atliekas. Acīmredzot pirms mums šinī vagonā bija vesti lopi. Pa grīdu un uz plauktiem – lāvām mētājās skaidas un dēļu atgriezumu klucīši. Ar tiem mani brālīši vēlāk spēlējās. Likās, ka vagons mūsu vešanai bija sagatavots steigā.

Daži likteņbiedri bija iekārtojušies uz plauktiem, kas atradās uz Madonas pusi. Uz Gulbenes pusi esošais plaukts vēl bija tukšs. Kāda klusa sievietes balss no tumšā stūra, laikam redzot mūsu apmulsumu, teica: ”Sēstieties uz tukšā plaukta”. Mamma piegāja pie plaukta, uzklāja lupatu deķi. Mēs apsēdāmies. Mamma mazo brālīti paņēma klēpī. Saule jau bija gabalā. Varēja būt pusdienas laiks. Uz pretējā plaukta mātes sāka barot savus bērnus. Viņām bija līdzi saiņi un maisi ar mantām. Acīmredzot arī ēdamais. Bet mums – tikai lupatu deķis. Brālīši prasīja mammai ēst, jo no rīta arī brokastis nebija ēduši. Mammai nebija nekā ar ko viņus pabarot. Nespēju iedomāties, ko šinī brīdī tika pārdzīvojusi mūsu mamma. Kāda kundze no pretējā plaukta nogrieza rudzu maizes riku, uzsmērēja sviestu un pasniedza mammai. Mamma to sadalīja mums. Pati sev neatstāja ne kripatiņas. Mūsu moku ceļš sākās ar badošanos.

Čīkstot atvērās vagona durvis. Pa tām apsardze svieda vagonā maisus un saiņus. Pēc tam vagonā sāka kāpt cilvēki ar maziem bērniem. Mums blakus uz plaukta apmetās Dzenīša kundze no Bērzaunes ar saviem trim bērniņiem Oļģertu, Visvaldi un Zentu. Arī Valentīna Meistere no Madonas apsēdās mammai blakus. Tikko viņi bija sakāpuši durvis atkal noklaudzēja, aizvērās un tās tika aizslēgtas. Nu vagons bija pilns, un mēs jutāmies kā siļķes mucā. Bija šausmīgi karsti un smacīgi, jo ārā spīdēja spoža saulīte. Tā aizritēja visa diena.
Sāka krēslot. Ivariņš žēli raudāja. Viņš lūdza mammu, lai vedot uz māju, gribot gulēt savā gultiņā. Mamma Ivariņu šūpoja uz rokām, cieši sev piespiedusi. Es un brālīši tupējām pie mammas. Arī mums gribējās mājās. Bet māju mums vairs nebija. Raudāja arī pārējie bērni. Viņi visi gribēja mājās. Tomēr miedziņš izrādījās stiprāks un pieveica mazos “noziedzniekus”. Mammas, kurām bija līdz segas, apsedza savus mīlulīšus. Mēs apgūlāmies uz lupatu deķa un piespiezdamies cieši viens otram. Mazie brālīši aizmiga. Meisteres kundze uzklāja viņiem savu palagu.
Jau bija pavisam tumšs. Atkal noklaudzēja vagona durvju dzelži. Tās atvērās un pa tām iestūķēja vēl dažus cilvēkus. Tagad vagons bija stāv grūdām pilns. Pirmo nakti pārlaidām Madonā.

Ar mums vienā vagona bija šādi latvieši:

No Bērzaunes pagasta
Margarieta Dzenītis, dzimusi 1906.gadā,
Zenta Dzenītis, dzimusi 1935.gadā,
Visvaldis Dzenītis, dzimis 1936.gadā,
Oļģerts            Dzenītis, dzimis 1938.gadā,
Marta Sipāns, dzimusi 1895.gadā,
Rolands Sipāns, dzimis 1923.gadā,
Skaidra Sipāne, dzimusi 1931.gadā,
Daila Sipāne, dzimusi 1932.gadā.

No Kusas pagasta
Olga Kampe, dzimusi 1904.gadā,
Maiga Kampe, dzimusi 1933.gadā.

No Ļaudonas pagasta
Marija Lācis, dzimusi 1869.gadā,
Austra Lācis, dzimusi 1909.gadā,
Zigurds Lācis, dzimis 1932.gadā,
Gunta Lācis, dzimusi 1936.gadā,
Dzintra Lācis, dzimusi 1939.gadā.

No Vestienas pagasta
Anna Priede, dzimusi 1906.gadā,
Pēteris             Priede, dzimis 1932.gadā,
Ruta Priede, dzimusi 1934.gadā,
Ārija Priede, dzimusi 1935.gadā;

No Sarkaņu pagasta
Anna Emma Lūsis, dzimusi 1867.gadā,
Lidija Lūsis, dzimusi 1905.gadā,
Ausma Lūsis, dzimusi 1933.gadā,
JānisLūsis, dzimis 1936.gada,
Ritums Lūsis, dzimis 1941.gadā.

No Praulienas pagasta
Emma Kalniņš, dzimusi 1899.gadā,
Benita Kalniņš, dzimusi 1929.gadā,
Tālrīts Kalniņš, dzimis 1930.gadā,
Vitolds Kalniņš, dzimis 1932.gadā,
Ivars Kalniņš, dzimis 1934.gadā.

15. jūnijs. Madona. Saulīte pamodusies iespīdēja pa aizrestoto lodziņu spraugām un ar saviem zeltainajiem stariem noglāstīja mūs – bāra bērnus, it kā mierinādama, it kā spēku dodama turpmākajam dzīves gājumam. No pārdzīvojumiem nakti tikpat kā negulējuši, sēdējām uz lāvām. Vagonā šausmīgs karstums. Visiem gribas dzert. Ūdens ne pilītes. Mammas sauc sargus. Lūdzas, lai atnes ūdeni. Bet veltīgi. Neviens viņas neklausa.

Pa vagona jumtu kāds staigā., dzirdami soļi. Kas tur staigā? Mamma saka: ” Laikam pārbauda vagona jumtu”.

Dažas mammas ar bērniem brokasto. Mēs sēžam klusi un mierīgi, rociņas salikuši. Mums nav ko ēst. Pēkšņi atveras durvis. Sargs jautā: ”Vai šeit ir Emma Kalniņa?” Mamma atsaucas un pieiet pie durvīm. Es nopriecājos – laikam mūs laidīs brīvībā. Bet velti. Sargs padod mammai divus saiņus: vienu lielāku, otru mazāku., un durvis tūlīt brakšķēdamas aizveras. Mazākajā sainī bija viens liels kukulis pašceptas rudzu maizes, liels gabals žāvēta speķa, viens baltmaizes kukulītis un drēbes kulītē cukurs. Nu arī mēs varējām brokastot. Otrā sainī – trīs vilnas segas, seši palagi un tāds kā mammas austs lielais lakats. Ne segas, ne palagi nebija mūsu. Arī lielais lakats varēja nebūt mūsu, jo mamma savus austos lakatus bija dāvinājusi arī radiem un draugiem. Vēl līdz šai dienai nezinām, kurš bija tas labais cilvēks, kas par mums apžēlojās. Mēs viņam sakām tūkstoš, tūkstoš paldies.

15. jūnijā jau no paša rīta vagonus sāka stumdīt un grūstīt. Lokomotīves spalgi svilpa. Vagonu riteņi klaudzēja. Mēs kritām gan uz priekšu, gan atpakaļ. Nemācējām noturēties līdzsvarā pat sēdot, jo neko tādu savā dzīvē nebijām piedzīvojuši. Kad bijām šurpu turpu izstumdīti, tad ešelons uzņēma gaitu Gulbenes virzienā – uz austrumiem. To, ka ešelons sastāvēja no daudziem vagoniem, pamanījām līkumos, skatoties pa aizrestoto lodziņu. Vagonus precīzi saskaitīt nevarējām, jo mūsu vagons atradās ešelonam pa vidu. Tas bija slikti, jo no priekšējiem un pēdējiem vagoniem bērnus šad tad izlaida ārā, bet mūs visā garajā ceļā – tikai vienu reizi.

Iebraucām Gulbenē. Ešelons nostājās uz rezerves sliedēm. Es pakāpos pie lodziņa un ieraudzīju tieši pretējā vagona lodziņā Edgaronkuļa seju. Edgaronkulis – Latvijas brīvvalsts virsnieks Edgars Kārlis Āboltiņš – bija mana tēva māsas Hildegardes vīrs. Kopā ar citiem Latvijas armijas virsniekiem viņš bija arestēts 1941. gada 14. jūnijā vasaras nometnē Litenē. Ar automašīnu atvesti uz Gulbenes staciju un sadzīti lopu vagonā.

Tūlīt pasaucu mammu un priecīgi viņai pavēstīju, ka arī Edgaronkuls brauc tādā pat vagonā kā mēs. Redz, cik toreiz man vēl bija tā prātiņa! Par ko jutos priecīga. Mamma sarunājās ar Edgaronkuli. Sarunu pārtrauca apsardzes uzkliedzieni: ” Nost no loga!” Mamma tik vien paspēja pateikt, ka Jānis Nikolajs ievietots citā vagonā, bet viņa ar bērniem – šajā. Pēc sarunas ar onkuli mamma palūdza Dzenīša kundzei papīra gabaliņu un zīmuli un uzrakstīja tēva māsai Hildegardei Āboltiņai zīmīti, ka mēs visi un viņas vīrs tiekam vesti prom no Dzimtenes. Pa ceļam kādā stacijā mamma izsvieda šo zīmīti pa vagona caurumu. Kāds labs cilvēks zīmīti bija pacēlis un nosūtījis tēva māsai Hildegardei Āboltiņai. Viņa zīmīti kā dārgu piemiņu glabāja visu savu mūžu.

Gulbenē atkal tikām stumdīti un grūstīti. Nemitīgi kauca lokomotīves, viena otrai dodamas signālus. Laikam pārformēja ešelonu. Tā pienāca vakars un tumsa. Naktī vilciens uzņēma gaitu. Vagoni līgodamies un kratīdamies mazos “noziedzniekus” iemidzināja. Bet lielie – saspiestā šaurībā un kopējā bēdā pat sveši cilvēki tuvojās cits citam, dalījās pirmajos lielajos pārdzīvojumos, kā tikuši izdzīti no mājām, kur vesti, kas palika mājās. Arī šo naksniņu mammas negulēja. Klusu sarunājās savā starpā. Arī es nevarēju iemigt. Tiklīdz laidos snaudā, tūlīt atkal lecu augšā. Mamma mierināja. Teica, lai guļot, nekas ļauns nenotikšot. Bet mani nervi jau bija iedragāti.

Nākamajā dienā, šausmīgā karstuma un slāpju izmocīti, iebraucām Daugavpilī. Mammas sauca sargus. Lūdza ūdeni. Slāpstam. Beidzot sargs atnesa spaini ūdens. To momentā izdzērām. Slāpes uz mirkli pierima. Pārformēja ešelonu arī Daugavpilī. Atdalīja vīriešu vagonus. Ar vīriešu ešelonu visā garajā ceļā nekad vairs nesatikāmies.

Izbraucot no Daugavpils, ešelons, negantā gaitā steigdamies, mūs ik mirkli attālināja no dzimtajām mājām. Vēl jāredz, vēl jāpaspēj iespiest atmiņā Dzimtenes ainavas. Tur paliek liepas un ozoli, tur pie pārbrauktuvēm paliek cilvēki, mājot ar rokām un lakatiņiem. Tie ir pēdējie manas Dzimtenes cilvēku sveicieni.

Latvijas robežu āķērsojām naktī. Braucot pāri robežai, pieaugušie dziedāja “Dievs svēti Latviju!”. Arī, mēs bērni, dziedājām. Šinī brīdī neviens negulēja. Arī šī bija satraukuma pilna, bezmiega nakts. Latvija palika aiz vagona sienām. Aiz tām palika tēva mājas, skola, radi, draugi. Cik vientuļa un satriekta es jutos, tas nav vienkārši pasakāms. Raudāju un raudāju. Mammas mierinājums nelīdzēja.

Nākamajās dienās braucām pa Krievijas plašumiem un klajumiem. Šur tur rēgojās mazas, ar salmu jumtiem apjumtas mājeles. Pamanīju garos vāģos iejūgtus vēršus. Iesaucos: ”Skatieties, kāds jocīgs pajūgs!” Visi steidzās pie lodziņiem apskatīt šo brīnumu. Kaut ko tādu neviens nebija redzējis. Visapkārt valdīja nabadzība un nesakoptība. Netālu aiz robežas kādā stacijā, ešelons tikko kā bija apstājies, pie vagona pienāca sievietes un lūdza maizīti – daiķe hlebušku. Mūsu mammas šausminājās – vai tiesām šajā bagātajā zemē valda tāda nabadzība, ka vietējiem iedzīvotājiem no arestētajiem jālūdz maizīte, ka viņiem nav ko ēst. Tām mammām, kurām bija līdzi vairāk maizītes, nogrieza pa šķēlītei un padeva pa aizrestoto lodziņu. Šis atgadījums visus satrauca – vai tiešām mūs ved uz bada zemi?...
Ešelons traucās arvien tālāk uz austrumiem. Dažās stacijās uz īsu brīdi apstājās, tad sargi mums ienesa vagonā pa spainim karstu vārītu ūdeni. Nebija trauku, kur izliet. Tas spainī šļakstījās un, kamēr kaut cik atdzisa, spainis jau bija pustukšs.
Sēdēju pie lodziņa, vēroju apkārtni. Parādās daudz mazu mājiņu un arī pa kādai lielākai, un ļoti daudz sliežu. Tātad tuvojamies kādai stacijai. Izburtoju uzrakstu – Jaroslavļa. Krievu burtus pazinu. Gada laikā skolā biju iemācījusies. Jā, par skolu – savu pirmo skolu – Saikavas pagasta “Lejas” skolu– tā nekad neizzudīs no atmiņas. Tur vilktas pirmās burtu zīmes. Tur sastapti pirmie labie, zinošie un saprotošie skolotāji – Puiše un Rozentāls. Viņu labsirdīgās balsis vēl šodien skan ausīs. Viņi prata mūs audzināt par labiem, patiesiem, savas dzimtenes cienīgiem cilvēkiem. Viņi ar savu darbu un dzīves veidu bija paraugs mums, kā jāmācās, kā jāstrādā. Kas ieaudzināts agrā bērnībā, tas cilvēku pavada visu mūžu.

Ešelons pabrauca garām stacijai un apstājās. Stāvēja labu laiku. Tad atkal sākās ierastā vagonu stumdīšanās un grūstīšanās Šeit uzkavējāmies diezgan ilgi. Vismaz dienu un nakti. Vēlāk kāds dzelzceļnieks mammai bija pastāstīja, ka mūsu ešelonu bijis paredzēts sūtīt uz ziemeļiem, uz “Novaja zemļa” – (Jauno zemi), bet sakarā ar neparedzētiem notikumiem, pāradresēts un Krasnojarskas apgabalu. Vai tas tā bija vai ne? To jau neviens neuzzinās. Aiz Jaroslavļas kādā stacijā vilciens stāvēja pailgi. Tur mums sargi pirmo reizi vagonā ienesa ēdamo: spaini prosas biezputras ar virsū uzlietu eļļu, maizīti (ķieģelīti) un spaini vāroša ūdens. Maizīte bija ļoti sāļa. Mēs tādu Latvijā nebijām ēduši. Prosas biezputra arī negaršoja laikam tādēļ, ka tā nebija ierastais laucinieku ēdiens. Bet jāēd bija, jo nekā cita nebija. Bet atkal bēda – nav ar ko ēst, nav ne karotes, ne bļodiņas. Ēdām rindas kartībā. Vispirms tie, kuriem bija kāds trauciņš, pēc tam pārējie. Kādas pāris reizes sargi atnesa ēdienu, pēc tam pašiem, diviem cilvēkiem no vagona, vajadzēja iet pēc ēdamā, protams, konvoja pavadībā. Šim darbam tika izvēlētas mammas, kas prata krievu valodu. Arī mūsu mamma bija viena no tām. Pēc ēdiena gājējas manījās. Vienā dienā gāja viens pāris, otrā atkal kāds cits. Maizīti mums deva uz desmit cilvēkiem kukulīti. Uz visu vagonu atnesa 3-4 kukulīšus. Pirmajā reizē atnestā maizīte palika neapēsta. To atdeva pie vagona atnākušajiem ubadziņiem. Mūsu mamma par savu normu bija iemainījusi divas koka karotes. Kāds dzelzceļnieks viņai uzdāvinājis katliņu – koķelok. Nu arī mums bija savs trauks.

Vagonā bija ļoti karsti un smacīgi. Sākās slimības. Neilgās apstāšanās reizēs sargi nesa ārā no vagoniem palagos ietītus mirušos. Vai viņus kāds apglabāja?

Ešelons tik traucās un traucās uz austrumiem. Vagonu riteņi uz dzelzceļa sliežu savienojumiem skandēja savas vienmuļās dziesmas takti: klib – klab, klib- klab ik mirkli atgādinot par attālināšanos no Dzimtenes, no mājām.

Pirms Urālu kalniem pretī sāka braukt ešeloni ar karavīriem. Platformas ar tankiem, kuru melnie stobri draudīgi slējās pretī debesīm – tas likās aizdomīgi. Dažas mammas minēja, ka tik nav sācies karš... Aizdomas apstiprināja kāds dzelzceļnieks, kurš, mammai ejot pēc ēdamā, bija pačukstējis, ka Vācija uzbrukusi Padomju Savienībai. Mamma, atnākusi ar ēdamo, tūlīt likteņbiedriem pastāstīja šo vēsti. Tā viesa klusu cerību par Staļina gāšanu, padomijas sakāvi un iespēju atgriezties Dzimtenē. Laikam kara sākums bija par pamatu tam, ka turpmāk mūs veda galvenokārt tikai naktīs. Dienās stāvējām stacijās uz rezerves sliedēm. Likās, ka arī ēdiens ir no zaldātu virtuves pārpalikumiem, jo nu vairāk bija pašķidras zupas, reti kad biezputra ar eļļu.

Arvien vēl tupējām pie lodziņiem un vērojām, kas notiek brīvajā pasaulē. Vairāk gan skatījās mammas, bet savs laiciņš bija atvēlēts arī mums, bērniem. Man palaimējās redzēt lielos gigantus – Urālu kalnus. Tik vareni tie slējās pret debesīm. Lielu gabalu cauri Urālu kalniem braucām pa tuneli. Vagonā kļuva tumšs. Kļuva baisi. Likās, ka iebraucam pazemē, ka nekad netiksim ārā no šīs mūžīgās tumsas. Ak, jūs, varenie Urāli! Vai maz zināt, cik daudz mūžu sagūluši jūsu pakājē?

Kaut kur aiz Urālu kalniem ešelons apstājās neapdzīvotā vietā. Sargs atrāva vagona durvis un pavēlēja visiem no vagona izkāpt bez mantām. Tā. Laikam mūsu stundiņa situsi. Varbūt tieši šeit mūs visus nošaus. Kamēr rausāmies no vagoniem, sargu rinda jau mūs bija ielenkusi. Mums priekšā viļņojās liels, skaists ezers, kura krastos sniega kupenu baltumā ziedēja ievas. No svaigā gaisa un ziedu smaržām pilnīgi apreibām. Nevarējām paiet. Kājas nemaz negribēja klausīt. Kritām, klupām. Kā lopiņi, kas ilgi turēti sprostā. Atradāmies tādā kā ielenkumā – priekšā ezers, aizmugurē sargu ķēde. Apsardze atļāva ezerā nomazgāties un padzerties. Tā tik bija laime! Ūdeni dzērām pilnām riekšavām, kamēr tas vēderos sāka klunkšķēt. Iebridām ūdenī, mazgājāmies, šļakstījāmies ar ūdeni. Jutāmies tieši tā, kā kādreiz mājās, Ilgas upītē. Drosmīgās mammas metās peldus un aizpeldēja patālu no krasta. Sargi sauca, lai peld atpakaļ. Ezers ļoti plats un garš. Pārpeldēt nebija iespējams. Bet sargi domāja citādi. Pēc brīža atkal skanēja uzkliedzieni: „Po mestam!” (Pa vietām). Tas nozīmēja, ka atkal jākāpj tajā smacīgajā vagonā. Triju nedēļu garajā ceļā šī bija vienīgā reize, kad mūs izlaida ārā no vagona.

Nezinu, vai ezera ūdens būtu bijis netīrs, vai varbūt tāpat kāds nelabs bacilis bija ieklīdis vagonā, bet cilvēki sāka stipri slimot ar stiprām galvassāpēm un drausmīgu caureju. Arī es saslimu ne pa jokam. Viss nāca atpakaļ. Nebija ārstu, nebija zāļu. Pēc tam man piemetās caureja. Ļoti novājēju, jo neko neēdu. Domāju, ja neēdīšu, tad nevajadzēs tupēt uz cauruma. Bet kļūdījos, slimība visu laiku dzina nokārtoties.

Meistera kundze, ieraudzījusi, ka mana kleitiņa ir galīgi netīra, uzdāvināja man vienus bruncīšus un blūzīti. Man tie bija par lieliem. Kāda kundze man iedeva adatu un diegu. Mamma bruncīšus sašuva mazākus.

Pēdējo reizi pie lodziņa pakāpos Novosibirskā. Brāļi mani pasauca, jo bija ieraudzījuši, ka zaldāti kā mazi bērni lēkā apkārt muzikantam. Viņiem tas likās smieklīgi un viņi gribēja, lai arī es to redzu. Viens zaldāts spēlēja “garmošku” (harmoniku) un pārējie zaldāti viņam apkārt lēca kazačoku – krievu deju. Es spēlētajam un dejotājiem uzmetu tikai paviršu skatu. Mani interesēja pilsēta un pilsētnieki. Novosibirska no iepriekš redzētajām pilsētām man likās vislielākā un visskaistākā. Lieli nami, apgaismotas ielas, taču ubagotāju arī šeit ļoti daudz. Pat pa lodziņu sniedza cepures, lai tajās ieliek biezputru. Šī bija mana pēdējā reize pie lodziņa. Vairs no savas guļasvietas piecelties nespēju. Biju tādā kā bezsamaņā. Uz dzīvības un nāves robežas. Brīžiem neko neredzēju un nedzirdēju. Nejutu, kad vilciens apstājās, kad mamma aiziet pēc ēdiena, ka sargi kliedz “za kipetkom!” (pēc vārītā ūdens). Šie kliedzieni parasti bija tik skaļi, ka tos nevarēja nedzirdēt. Es tos vairs nedzirdēju.

1941. gada 8. jūlijs. Adadima. Adadima ir Krasnojarskas apgabala neliela dzelzceļa stacija. Pa ceļam no mūsu ešelona iepriekšējās stacijās tika atkabināti vagoni. Diezgan sarucis ešelons iebrauca Adadimas stacijā. Blaukšķēdamas atvērās vagona durvis un sargs pavēlēja no vagona izkāpt ar visām mantām. Kādā brīdī es pamodos, pacēlu galvu un ieraudzīju, ka cilvēki kāpj ārā no vagona ar visām mantām. Arī es gribēju piecelties, bet nebija spēka. Visi cilvēki izkāpj. Es palieku viena. Birst asaras. Tad vagonā ienāca mamma un divi vīrieši. Mani iznesa no vagona un nolika pie dzeloņstiepļu sētas. Iežogotais laukums bija ļaužu pilns. Citi gulēja sētmalē, citi staigāja. Sētai vienā malā vārti, ko apsargāja viens zaldāts ar plinti. Gar žoga ārpusi arī staigāja zaldāti ar plintēm rokā un dzina projām ziņkārīgos. Dzirdēju, blakussēdētājus runājam, ka dažiem izsūtītajiem ir paveicies. Tie ievietoti telpās, bet visiem tur neesot pieticis vietas. Bija grūti nosēdēt. Es apgāzos kā beciņa.

Sāka krēslot. Mamma noklāja lupatu deķi. Uz tā noguldīja brāļus. Pati apgūlās blakus. Kā no mājām padzīti sunīši gulējām sētmalē. Sāka smidzināt sīks lietutiņš, bet drīz vien aprima. Nakts bija diezgan pavēsa. Sarāvos čokurā maziņa, maziņa. Mamma pārlocīja deķi uz pusēm un mani apsedza. Es aizmigu. Pamodos, kad saulīte bija jau lielā gabalā un man vairs nebija auksti.

Šeit cerējām ieraudzīt tēti, jo Madonā apsardzes darbinieks pateica, ka galapunktā tētis mūs gaidīšot. Es jautāju mammai – kur tētis? Mamma atbildēja, ka tētis mūs gaidot nometinājuma pastāvīgajā dzīvesvietā. Tā esot teicis komandants. Tie bija kaili meli. Es pirmo reizi dzīvē sastapos ar meliem. Līdz šim tos nepazinu.

Iežogojumā zem klajas debess pavadījām arī otro nakti. Tikai trešajā dienā virsnieks NKVD formā izsauca mammu uz sadales punktu pie vārtiem dēļu būdiņā. Uz galda sakrautas mapes ar izsūtīto personu lietām. Aiz galda NKVD virsnieks. Pie ieejas – divi zaldāti ar plintēm.Pa vienam tika saukti visi pieaugušie. Protams, mammas, jo vīru taču nebija. Arī vecāmmātēm bija jāiet atrādīties. Virsnieks mammai prasījis parādīt pasi. Atvēris, paskatījies un nolicis kaudzītē pie citām. Ieskatījies mammai acīs un teicis, ka no šī brīža viņa atrodas specnometinājumā NKVD uzraudzībā. Par bēgšanas mēģinājumu – sods 25 gadi apcietinājumā. Un vēl piekodinājis, ka bez komandanta atļaujas nedrīkst iet no nometinājuma vietas uz citu sādžu. Zem katra nolasītā teikuma licis parakstīties, ka mamma ar šiem noteikumiem ir iepazīstināta. Citiem licis parakstīties, ka atbraukuši uz šejieni labprātīgi. Nezin kādēļ, bet mammai šāds paraksts bija izpalicis. Virsnieks mammai pateicis, ka nu viņa var būt brīva līdz turpmākajam rīkojumam.

Pēc mammas stāstītā, šeit noticis īsts vergu tirgus. No kolhoziem un sovhoziem atsūtītie pārstāvji (“uzpircēji”) apstaigājuši un apskatījuši visus izsūtītos. Kurš iepaticies, tam noprasījuši uzvārdu un pierakstījuši. Pēc tam gājuši pie NKVD virsnieka, kurš attiecīgo personu izsaucis pie sevis un “uzpircējs” pateicis – “pojeģim s nami” (brauksi ar mums). Pēc tam izvēlēta ģimene kopā ar “uzpircēju” izgāja pa vārtiem ar visām mantām. Aiz stacijas stāvēja daudz zirgu pajūgu. “Uzpircējs” norādīja pajūgu, kurā ģimenei jāliek mantas. Pēc tam sācies ceļojums un jauno mājvietu.
Iežogojumā palika arvien mazāk ģimeņu. Pašas pēdējās (mūsu, Dzenīšu, Priedes, Kampes, Cīruļu, Meisteru, Lāču, Lejiņu Minkeviču un vēl dažas ģimenes, kuru uzvārdi pagaisuši no atmiņas) aizsūtīja uz visnabadzīgāko Krasnojarskas apgabala Berjozovkas rajona Novoaltatkas sādžas kolhozu. Arī šoreiz mani aiznesa un ielika vāģos starp saiņiem. Nosēdēt nespēju. Apgāzos pusguļus un nogulēju visu garo ceļu līdz mūsu jaunajai dzīves vietai Novoaltatkai. No šī brauciena pilnīgi neko neatceros.

 

NOVOALTATKĀ NOMETINATĀS ĢIMENES 1941. GADS
no MADONAS apriņķa

	PRAULIENAS pagasta
Nr. p.k.	Uzvārds, vārds	Dzimšanas gads	Māju vārds	Izsūtījuma lietas Nr.
1.	Kalniņš Emma	1898	Tiltsīļi	14833
2.	Kalniņš Benita	1929	Tiltsīļi	14833
3.	Kalniņš Tālrīts	1930	Tiltsīļi	14833
4.	Kalniņš Vitolds	1932	Tiltsīļi	14833
5.	Kalniņš Ivars	1932	Tiltsīļi	14833
	BĒRZAUNES pagasta
6.	Abreniete Marija	1876	Āriņi	16705
7.	Cīrulis Zinaīda	1900	Āriņi	16705
8.	Cīrulis Astra	1926	Āriņi	16705
9.	Cīrulis Vilis	1927	Āriņi	16705
10.	Dzenītis Margrieta	1906	Brutāni	14809
11.	Dzenītis Zenta	1935	Brutāni	14809
12.	Dzenītis Visvaldis	1936	Brutāni	14809
13.	Dzenītis Oļģerts	1938	Brutāni	14809
	KUSAS pagasta
14.	Kampe Olga	1904	Caunes	16678
15.	Kampe Maiga	1933	Caunes	16678
	ĻAUDONAS pagasta
16.	Lācis Marija	1869	Rūķi	17032
17.	Lācis Austra	1909	Rūķi	17032
18.	Lācis Zigurds	1932	Rūķi	17032
19.	Lācis Gunta	1936	Rūķi	17032
20.	Lācis Dzintra	1939	Rūķi	17032
	VESTIENAS pagasta
21.	Priede Anna	1906	Kūžas	16317
22.	Priede Pēteris	1932	Kūžas	16317
23.	Priede Ārija	1935	Kūžas	16317
24.	Priede Ruta	1934	Kūžas	16317
	ELKŠŅU pagasta
25.	Minkevičs Leonora	1909	Mežazīlītes	16772
26.	Minkevičs Pēteris	1937	Mežazīlītes	16772
27.	Minkevičs Ināra	1939	Mežazīlītes	16772
28.	Minkevičs Leopolds	1940	Mežazīlītes	16772
	MADONAS pilsētas
29.	Meistere Valentīna	1921	Blaumaņa iela 16	17660

Mūs Novoaltatkā ieveda 1941. gada 12. jūlija pēcpusdienā. Diena bija ļoti saulaina. Un silta. Es pamodos no kņadas, svešām balsīm. Vedējs vienaldzīgi noteica – “prijehaļi” (esam atbraukuši). Bijām aizvesti pie kolhoza kantora. Ap pajūgiem drūzmējās vietējie ļaudis –sievietes, bērni un daži veci onkulīši. Neviena jauna vīrieša. Visi vīri spēka gados iesaukti karā. Bērni skatījās uz mums kā uz zooloģiskā dārza retumiem. Bērniem mugurā vecāku apnēsāti, pagari krekli, piedurknes vilkās gandrīz pa zemi.
Sādžinieki bija sanākuši, lai apskatītu atvestos fašistus, budžus, kulakus, padomju zemes ienaidniekus. Bet jutās vīlušies, kad ieraudzīja tikai sievietes un mazus bērnus. Tad viņi atcerējās, kā paši bija te nokļuvusi pirms daudziem gadiem. Sādžā dzīvoja daudz izsūtīto krievu no Krievijas Eiropas daļas, Pievolgas vācieši, ukraiņi, baltkrievi un nu šiem izsūtītajiem pievienojāmies arī mēs – latvieši.

Kolhoza vadība ierādīja dzīvesvietas. Mums vieta bija paredzēta pie tantes Marfas, pilnīgi tukšā telpā gorņicā (viesistabā). Mūsu istabā nebija nevienas mēbeles. Nebija arī krāsns vai plīts. Sienas un griesti bija krāsoti balti. Grīda izberzta balta.
Kad mani ienesa istabā, mamma uz grīdas noklāja lupatu deķi. Es apgūlos uz tā. Mamma ar brāļiem aizgāja uz dīķi nomazgāties. Atnākuši pagrauza no ceļa atlikušo maizīti. Viņi izskatījās ļoti pārguruši un tūlīt likās gulēt. Naktī es nemaz nevarēju gulēt, jo visu laiku kaut kas rāpoja un koda. Arī brāļi knosījās. Izrādījās, ka tās bija blaktis. Šeit viņu bija ļoti daudz. Mamma zināja, ka blaktis var iznīdēt – ielaižot istabā smirdīgās meža blaktis. Bet kur lai tās dabū? Svētdien no rīta mamma un brāļi devās blakšu medībās. Viņiem bija laimējies, atnesa divas blaktis. Tas ielaida tanī stūrī, kur bija visvairāk blakšu. Bet ko var izdarīt divas blaktis tūkstotim?! Blakšu karš turpinājās.

Pirmdien mammu jau aizsauca darbā, brāļi aizgāja viņai līdzi. Vakarā, nākot no darba, atnesa vēl trīs meža blaktis un iebāza šķirbās. Blaktis pazuda, mēs mierīgi varējām gulēt. Arī saimnieces istabā blaktis bija izzudušas. Saimniece brīnījās, kā mammai tas izdevies. Viņa gadiem ilgi nav varējusi tikt no blaktīm vaļā, bet nu vienā vasarā blakšu vairs nav.

Vienai guļot un dažādas domas domājot, man ļoti iegribējās žāvēta speķa. Savu vēlmi pateicu mammai. Viņa paskatījās uz mani un laikam nodomāja, ka mirēja pēdējā vēlēšanās ir jāizpilda, jo es biju ļoti, ļoti vārga. Mamma bija apstaigājusi pārējos latviešus un dabūjusi gabaliņu speķa plaukstas lielumā. Iedeva man un noteica: ”Ēd, meitiņ, uz veselību!” Es pusi no gabaliņa nosūkāju un otru pusi palūdzu, lai noliek rītdienai. Nākamajā dienā nosūkāju otru pusi. Tavu brīnumu! Man sāka gribēties ēst! Mamma bija izvārījusi zupu, un es izēdu pusbļodiņu. Nezinu, vai tie bija mammas izteiktie vārdi, vai speķis, kas man deva ēstgribu. Likās, ir tik labi, ka tūlīt varēšu skriet, bet – nekā. Piecelties nespēju. Bet nu jau katru dienu pa druskai kaut ko ieēdu. Pēc nedēļas jau sēdēju, bet piecelties kājās vēl nevarēju.
Mammai pirmais darbs bija kartupeļu ravēšana un aprušināšana ar kapli, jo kartupeļu vagošanu te neviens nepazina. Mājās biju viena. Pasēdēju, pagulēju. Saņēmos un pierāpoju pie loga. Uz ielas nebija neviena cilvēka. Pa retam parādījās kāda govs vai cūka, bet tās kā nākušas tā aiziet. Rāpoju atpakaļ uz savu guļas vietu. Skatos griestos un domāju dažādas domas. Pa brītiņam arī pasnaužu. Vakarā atnāca mani darba rūķi un priecīgi pastāstīja, ka rītdien mamma saņemšot četri simti gramu maizītes, bet bērni katrs 200 gramus. Kāds prieks! Mums dienā būs viens kilograms un divi simti gramu maizītes! Izliekas jau daudz, bet ja vairāk cita nekā nav.... Mamma pastāstīja par pirmo darba dienu. Par to, kā visi strādājuši. Pat mazais brālītis Ivariņš plūcis nezāles. Vietējās sievas pusdienojušas. Ēdušas maizi un piedzērušas pienu, bet latvietes tikai pasēdējušas un pasūkājušas smilgas. Pēc ēšanas vietējās pagulējušas, viena otrai galva pakāvušas utis un tikai pēc ilga laika atsākušas strādāt. Paldies Dievam, ka līdz šim mums utis vēl nebija ne galvā, ne drēbēs. Bet šeit visiem vietējiem utis ir gan galvā, gan drēbēs. Vietējās noteikušas, ka tās būšot arī mums.

Mamma katru dienu vārīja nātru, balandu, skābeņu vai kādas citas zāles zupu. Tās likās pavisam gardas, ja bija sāls, ko zupai piemest, bet daudz reiz zupa bija jāēd bez sāls, jo veikalā tā allaž trūka. Uz lauka šeit aug ķiplokam līdzīgs augs. Vietējās sievas bija parādījušas mammai un pastāstījušas, ka tā lakstus varot ēst svaigus, ar sāli apkaisītus, kā arī pielikt zupai. Kādu dienu, nākot no darba, mamma bija saplūkusi krietnu sauju. Patiešām, bija ļoti garšīgi. Tagad brāļi bieži vien bradāja pa lauku un meklēja garšīgos ķiploku lakstus.
Ja mamma dabūja kādu spainīti kartupeļu, tad, lai kartupeļu pietiktu ilgākam laikam, viņa mums gatavoja šādu ēdienu: sarīvēja divus kartupeļus, uzvārīja piecus litrus ūdens un vārošajā ūdenī iemaisīja sarīvētos kartupeļus. Vira iznāca tumīga. Katram izsniedza pa litram. Ja bija sāls ko pielikt, tad šis ēdiens izlikās ļoti garšīgs. Vēderi mums palika lieli, lieli, skrienot klunkšķēja. Bet, mēs visi bērni, bijām ar lieliem vēderiem, it kā būtu slimi ar rahītu. Katru dienu un visu izsūtījuma laiku mūs pavadīja izsalkums. Plūcām un ēdām pat zāli, kā lopiņi.
Kolhozā pastāvēja tāds likums, ka bērniem, kas sasnieguši 10 gadu vecumu, jāiet darbā. Arī vecāko brāli Tālrītu norīkoja darbā uz sienu pļavu. Viņam lika gan sienu pļaut ar zirgu vilkmes pļaujmašīnu, gan sienu grābt, gan gabanas vest. Dažu dienu atnāca mājās pavisam saguris, jo cik tad bērnam 11 gados tā spēka.

Nevienam nebija ne mazāko cerību, ka es varētu izveseļoties. Bet dažreiz notiek arī necerētais. Brīnumainā kārtā, no pāri darījumiem, pāri darītājus vairāk vai mazāk sodīdams.
Pamazām atguvu spēkus. Un sāku iepazīt apkārtni. Novoaltatka ir neliela sādža Krasnojarskas apgabala Berjozovkas rajona Glinskas ciema teritorijā. Sādža izvietojusies kalnā un nogāzē, mazas upītes krastā. Upīte nosprostota un izveidota ūdens krātuve. 5-6 ha platībā. Tā vietējiem iedzīvotājiem bija ūdens ieguves vieta. Sādžā bija trīs akas. Tur ziemu un vasaru mazgāja un skaloja drēbes. Arī govīm un zirgiem šī bija vienīgā vieta, kur varēja padzerties gan vasarā, gan ziemā. Cūkas vārtījās mazās upītes krastos karstajās vasarās. Bija izvēlēta vieta arī cilvēkiem peldētavai pie ļoti stāvas klints. Starp klinti un ūdeni atradās smilšaina sēre. No krasta peldētavas dibens bija smilšains, tālāk dūņains. Stāvajā klintī bija putnu ligzdas, bet es šos Sibīrijas putniņus nepazinu.
Ūdens krātuves un upes krastos beidza ziedēt ievas. Savvaļā starp ciņiem auga upenes un jāņogas. Ūdens krātuvē dzīvoja zivis, tikai nebija ar ko tās noķert. Visas piekalnes un lauki izskatījās kā krāšņs ziedu paklājs. Kā sudrabā laistījās stepju līga un sarkanās lilijas tajā. Ziedēja savvaļas peonijas, orhidejas, īrisi un magones.

Visai sādžai cauri vijās kādu kilometru gara iela. Vēl bija viena šķērsiela un tās atzars. Atzarā atradās kolhoza kantora ēka, kurā bija arī cietums – tumša telpa ar diviem nodalījumiem, noliktavas telpa un zirgu stallis un acīmredzot šis atzars bija izveidots tieši šīm vajadzībām. Cik varēja spriest sādža bija jaunveidojums kādā senā apdzīvotā vietā, jo vecu ēku tai tikpat kā nebija. Vecais nosaukums bija Lagunova.

Dzīvojamās ēkas izvietotas gar ielas malām. Pagalmu no ielas nožogoja mazi vārtiņi (koļitka) un lielie vārti (vorota). Pa mazajiem vārtiņiem pagalmā ienāca cilvēki, pa lielajiem iebrauca ar pajūgu. Pie dažām mājām pagalmos bija nojumes, kur glabāja lopbarību un malku, bet kūtiņu lopiem tikpat kā nebija. Ziemu un vasaru lopi klīda pa sādžu. Ziemā pārgulēja pie barības kaudzēm pilnīgi ieputināti sniegā. Mazmājiņu nekur nebija. Nokārtoties cilvēki gāja, kur katram labpatikās, jo izkārnījumus suņi un lopi tūdaļ apēda. Vietējie cūkas nebaroja. Tām pašām vajadzēja meklēt barību.

Tūlīt aiz pagalma bija sakņu dārzs – pagalma platumā, bet apmēram trīs reizes garāks nekā plats. Sakņu dārzu katrs ņēma tik lielu, cik spēja uzrakt ar lāpstu. Visi dārziņi bija iežogoti – kā nu kurš mācējis un kādi materiāli bija sadabūti: žagari, kārtis, zedeņi, lai lopi neizbradātu. Audzēja kartupeļus, sīpolus, bietes, gurķus, kāpostus, daži arī burkānus. Dārzeņu sēklas paši izaudzēja.

Jūlija beigās kopā ar mazajiem brāļiem Vitoldu un Ivaru un sādžas bērniem aizgājām uz četrus kilometrus tālo pļavu zemenēs. Kāds brīnums! Cik daudz zemeņu! Un tik lielas, kā mūsu mājas dārzā. Visa pļava sarkana. Bail kāju spert, ka neuzkāpj kādai odziņai. No sākuma ēdām kā izsalkuši vilcēni. Kad tā labi bijām pieēdušies, sākām lasīt tarbiņās, lai aiznestu mammai un brālim. Ogošanu atkārtojām vairākas dienas. Pirmās reizes noritēja bez starpgadījumiem. Bet ,kad odziņu palika mazāk, tad, lielākie bērni, kuri uz pļavu nāca no kaimiņu sādžām, uzbruka mums un ogas atņēma. Dažu dienu gājām uz māju raudādami ar pāris saujiņām ogu tarbiņā. Līdz ar zemeņu laika izbeigšanos, beidzās arī mana mājas dzīve. Nezinu, vai kāds brigadierim bija pateicis, bet varbūt pats bija redzējis, ka esmu rosījusies pa zemeņu lauku, bet 30. jūlijā mammai bija pateicis, ka nākamajā dienā arī man jāejot darbā ravēt labības lauku. Brigadiera pavēles mums bija kā likums. Tās bez jebkādām ierunām vajadzēja izpildīt. Arī mamma un vēl citas latvietes ravēja labības laukus, atbrīvoja tos no nezālēm – usnēm, vērmelēm. Latvietes strādāja visas kopā. Arī bērni piepalīdzēja. Bērnus ņēma uz darbu līdzi, jo mājās bez uzraudzības baidījās atstāt. Sādžas sievas ravēja atsevišķi. No sākuma latvietes brīnījušās, kādēļ vietējām ravēšana veicoties ātrāk nekā viņām, jo vietējās vairāk atpūšoties un uz darbu nākot vēlāk. Izrādījās, ka vietējās noraujot nezālēm tikai galotnes, bet mūsējās ravējušas pa īstam, cenšoties izraut nezāles ar visām saknēm. Tātad, vajadzēja šmaukties, lai varētu izpildīt dienas normu.
Pirmajā darba dienā kolhoza plašajā laukā iepazinos ar brigadieri – sīku, mazu, sakumpušu un klibu vecīti ar labsirdīgu, mierīgu acu skatu.

Katru rītu mazā gaismiņā brigadieris apstaigāja visas sādžas mājiņas, pie loga piesizdams ar savu vēzdiņu :”Hvaķit spaķ! Stavai na rabotu!” (Pietiks gulēt! Celties uz darbu!). Mamma neskaitāmas reizes teica viņam, lai pie mums nenāk. Mēs tāpat zinām, ka jāiet uz darbu. Viņam bija grūti staigāt klibojot. Bet velti. Laikam jau viņš savus sādžas ļaudis pazina.

Sākās labības pļauja. Mani norīkoja pie salmu savākšanas. Dakšas lielas, smagas, grūti izcilāt. Salmus uz tām uzdurt nepratu. Likās, ka paņemu lielu klēpi, bet līdz gabankokiem aiznesu tikai dažus salmus. Un tā līdz vēlam rudenim. Vakarā sāpēja rokas un rugāju sadurstītās kājas, jo nekādu apavu nebija. Staigāju ar plikām kājām līdz salam.

Rudenī, kad lielās nātres, kas auga cilvēka augumā un kurās puikas vasarā spēlēja karu, saka kalst, plēsām šķiedras, vijām auklas un no tām taisījām apavus, līdzīgus vīzēm, lai ziemā nebūtu jāstaigā ar plikām kājām.
Uz novāktajiem labības laikiem pulcējās daudz zosu. Tās bija ļoti drošas. Mēs gribējām kādu noķert, bet veltīgi. Zosis mūs pielaida pavisam tuvu sev klāt, bet, tikko liecāmies ķert, tā pacēlās spārnos un projām bija. Tā no zosu cepeša nekas neiznāca. Arī nātres kļuva cietas un sausas. Lauku ķiploki nolieca savus lakstus. Tuvojās rudens. Pamazām vasaras pārtika beidzās. Kamēr vēl mežā nebija lielas salnas, varēja atrast kādu sēni. Tad no nātru zupas pārgājām uz sēņu zupu. Ja gadījās kāds kartupelis, tad jau gan ēdiens bija karalisks.
Tuvojoties ziemai, pārtikas stāvoklis kļuva pavisam bēdīgs un bezcerīgs. Mūs uz šejieni atveda vasaras vidū, kad visi dārzi jau bija apstādīti un sakņaugi jau auga un zaļoja. Mēs neko nepaguvām iestādīt. Tātad arī priekš mums nekas neizaugs.
Sādžā bija veikals. Mums nebija naudas, jo par padarīto darbu neko nemaksāja. Izsniedza tikai 400 gramus maizes strādājošiem pieaugušajiem un 200 gramu bērniem. Maizi izsniedza veikalā, stingri ievērojot normas. Veikalā bija arī sāls un sērkociņi, bet bieži šīs preces pietrūka. Ļoti pārdzīvojām sāls trūkumu. Sērkociņu trūkumu pārdzīvojām mazāk, jo bijām apguvuši uguns saglabāšanas paņēmienus: kvēlojošas ogles aprausām ar lielu pelnu kārtu vai arī uzbērām kvēlojošām oglēm akmeņogļu drumstaliņas. Tās tur varēja dabūt bez maksas. Arī vietējie jau gadiem ilgi tā saglabāja uguni.

Ja strādājošais kādu dienu neizgāja darbā, tad maizes normu nesaņēma, maizīte bija ļoti smaga un jēla, cepta no dažādām atbirām ar kukurūzas piejaukumu.

No bada un organisma novājēšanas visi apkritām ar utīm. Nekādu zāļu pret tām nebija. Mamma novārīja no pelniem stipru sārmu, jo ziepju te nebija un tajā vārīja drēbes, bet utis kā bija, tā bija. Nevarēja ne kaujot, ne vārot iznīcināt.
1941. gada rudenī mamma bija uzzinājusi, ka vācieši virzoties strauji uz priekšu. Arvien ieņemot jaunus un jaunus padomju zemes apgabalus. Viņas lika ausi pie zemes un klausījās. Katra saklausīja dunoņu. Cita citai stāstīja, ka vācieši tuvojas un atpestīs mūs no mokām. Viņas maldīgi ticēja, ka vācieši nepieļaus to, ka tik daudz cilvēku tiek bada mērdēti. Bet galvenā doma bija, ka mēs tiksim mājās, savā Dzimtenē. Kā tur būs, par to neviena nedomāja. Cerība viņas neatstāja ne mirkli. Dzimtene, māju vārds bija kļuvis par svētumu. Tas vienīgais, kas vēl lika kvēlot dzīvībai izvārdzinātajā miesā palīdzēja nezaudēt prāta gaismu. Ja nebūtu cerības labākajam, gaišākajam, tad nevarētu šos drausmīgos apstākļus pārdzīvot. Cerība vienmēr mirst pēdējā. Sibīrijā visi dzīvoja ar vienu domu – kaut izdotos atgriezties Dzimtenē. Veco ļaužu sapnis bija – kaut vismaz nomirt varētu savā senču zemē.

Tuvojās ziema. Vietējie steidza apmest savu māju pamatus ar zemi, lai ziemā būtu siltāk. Tā viņi darīja katru gadu. Rudenī apmeta pamatus ar zemi, bet pavasarī zemi rausa nost, lai vasarā zeme nebojātu pamatus.
Kā mēs ziemu pārdzīvosim, grūti bija paredzēt, jo istabā nebija krāsns. Siltums ieplūda tikai no saimnieces istabiņas pa durvīm, ja tās bija vaļā. Vasarā kaut cik malku un žagarus bijām sagatavojuši, jo pie pašas sādžas lielu mežu nebija, tikai tādi krūmi vien. Uz lielajiem mežiem pēc malkas vajadzēja braukt 4 līdz 10 kilometrus. Ar mūsu sagatavoto malku saimniece kurināja savu lielo maizes krāsni, bet ar akmeņoglēm – mazo krāsniņu – čugunku. Čugunka bija maza apaļa krāsniņa ar vietu pelnu uzkrāšanai. Akmeņogles iebēra krāsniņā no augšas. Pelnu nodalījumā salika iekuru – skalus. Skali degot aizdedzināja akmeņogles. Akmeņogles dega lēni, un siltums ilgi uzturējās telpā. Uz čugunkas trumulī vārīja tēju. Ēdienu gatavoja maizes krāsnī. Čuguna podos salika ēdiena sastāvdaļas, uzlēja ūdeni. Podiem uzlika vāku un ar īpašām dakšām tos ievietoja krāsnī. Ēdiens krāsnī gatavojās visu dienu, kamēr saimniece atnāca no darba. Tā tas atkārtojās katru dienu. Arī pienu karsēja krāsnī speciālā māla krūkā – krinkā. Krāsnī karsēts piens bija ļoti garšīgs. Saimniece šad tad ēdiena pārpalikumu atdeva mums. Tie bija svētki, jo viss likās tik garšīgs, lai gan tur nekā īpaša nebija – kāds kāposts, kartupelis, kāda biete. Nekāda aizdara arī saimniecei nebija, izņemot kādu karoti krējuma. Kad bija milti, tad krāsnī cepa maizīti. Maizīte bija ļoti garšīga – mīksti, mīksti apaļi uzpūsti kukulīši. Krāsnī cepa arī pīrāgus – kalačus. Tie bija līdzīgi mūsu radziņiem. Marfas tante cepa pīrāgus ar kaltētām ogām, biezpienu, kāpostiem.

Tā kā mūsu istaba atradās aiz saimnieces istabas mums vajadzēja staigāt tai cauri un mamma baiļojās, ka tikai mēs, garām skriedami, nepaķeram kaut ko no saimnieces galda. Katru dienu mūs brīdināja. Bet mēs traucējām arī saimniecei un piemīdījām viņas istabu. Tāpēc mamma mazgāja arī saimnieces grīdu.

Pienāca pirmā Sibīrijas ziema ar stipru salu un aukstiem vējiem, dziļām sniega kupenām. Daždien sals sasniedza pat mīnus 45 grādus. Nu badam pievienojās arī sals. Tupējām savā guļas vietā, kājas zem sevis savilkuši. Nebija ko darīt. Brāļi grieza no žagariem klucīšus, lai ar tiem varētu spēlēt dambreti. Saimnieces nojumē sameklējām vecu, nelielu dēļa galu. Uz tā ar kvēpiem iekrāsoja melnās rūtiņas un arī melnos kauliņus. Spēle varēja sākties. Uz dambretes galdiņa izgudrojām un izspēlējām dažādas spēles.
Ziemā dienas bija ļoti īsas. Agri satumsa. Naktis bija ļoti garas. Nekāda gaismeklīša nebija, jo nebija petrolejas. Vakaros istabu apgaismoja kvēpeklītis – kaut kāda eļļas vai tauku bundža, kurā ielikts kaut kas līdzīgs daktij. Tas kā kaķa acs apgaismoja telpu. Vakaros mamma mums stāstīja daudz pasaku, mācīja dzejoļus un dziesmiņas, ko pati zināja. Brāļiem mācīja reizrēķinu. Viņa centās mūs izglītot, jo skolu apmeklēt nebija iespējams apģērba un apavu trūkuma dēļ.

Saimniece mammai lūdza, lai noadot viņai zeķes, jo viņa pati ne adīt, ne šūt nemācēja. Vispār neviena vietējā nemācēja ne adīt, ne šūt, tikai tamborēt. Viņas tamborēja ļoti skaistas mežģīnes.

Mamma iesāka adīt zeķi. Kamēr mamma bija darbā, es turpināju to adīt. Pamatskolā, rokdarbu stundās skolotāja Puiše mūs iemācīja adīt, tamborēt un šūt. Nu iemācītais lieti noderēja. No darba pārnāca mamma un brīnījās, ka esmu varējusi tik daudz noadīt. Zeķi biju noadījusi līdz papēdim. Mamma ieadīja papēdi, un es turpināju pēdu. Nu man bija darbs un diena pagāja ātrāk. Likās, ka arī aukstums vairs nav tik briesmīgs. Saimniece Marfa zeķes bija parādījusi arī savām draudzenēm. Nu arī tās lūdza, lai noadot viņām tādas pašas zeķes. Dzija bija dažāda. Dažai dzijai pievērpta klāt suņa spalva, jo ar suņa spalvu zeķes esot siltākas. Sibīrijā iemācījos dziju vērpt ar verečušku – tievu, smailu kociņu, kuru griežot, no vilnas izveidojās dzijas pavediens. Pēc tam pavedienu uztin uz kociņa. Un tā turpina, kamēr tievais kociņš pārtop par lielu spoli. Sādžā bija arī daži vērpjamie ratiņi, bet tie nebija kā mūsējie. Virs lielā riteņa atradās spole.

Par zeķu adīšanu daudz nemaksāja, jo sādžas sievām dažbrīd pašām bija grūti ar pārtiku. Daža atnesa litru piena, cita kādu kartupeli vai gabaliņu maizes. Bet es biju priecīga, ka man ir darbs. Nākamajās ziemās tiku adījusi arī jakas un džemperus, tā iegūstot dziju sev un pārējiem ģimenes locekļiem priekš zeķēm.

Dažu dienu, kad veikalā nebija maizītes, mums nebija nekā ko ēst. Tad mamma mūs, bērnus, sūtīja pie sādžiniekiem lūgt gabaliņu maizītes. Mums iemācīja krieviski lūgt: ”Daiķe raģi Hrista kusok hļebušku!”(Dodiet Kristum gabalu maizītes). Šo teikumu mēs zinājām no galvas un, ieejot mājā, pārmetām krustu un noskaitījām. Es tikai divas reizes staigāju pa sādžu, dāvanas lūgdama. Pirmajā reizē man iedeva divus kartupeļus. Otrā reize bija Ziemassvētku priekšvakars. Ieejot istabā, nostājos pie durvīm, pārmetu krustu, nodziedāju Ziemassvētku dziesmu “Klusa nakts, svēta nakts”. Tā laikam saimniecēm patika, un man katrā mājā iedeva pa kalacim. Vienā mājā iedeva kāpostu pīrāgu. Nu arī mums bija īsti Ziemassvētki. Mamma, kā parasti, visu atnesumu sadalīja līdzīgās daļās – katram pa kumosiņam. Mēs neēdām, bet gan katru kumosiņu sūkājām kā konfekti, lai ilgāk mutē saglabātu ēdiena garšu. Visi kopā klusiņām dziedājām Ziemassvētku dziesmas, skatoties kvēpeklīša gaismiņā kā svecītes liesmiņā, jo eglītes sādžas tuvumā neauga un svecītes glabāja tikai atmiņa. Pagāja Ziemassvētku dienas. Bads un sals turpināja mūs mocīt.
Visvairāk ar kaklā pakārtu ubaga tarbiņu staigāja mazais brālītis Ivariņš. Viņš bija sīciņš, maziņš, bāls, novājējis puisītis. Ieraugot viņu pie durvīm ar saliktām rociņām, sādžinieku sirdis apžēlojās un viņi iemeta viņam tarbiņā kaut vai kartupeļu mizas. Arī tās mums bija garšīgs ēdiens. Dažreiz gadījās, ka ieej kādā mājā, bet tur jau stāv priekšā kāds nabadziņš ar tādu pašu tarbiņu kaklā pakārtu. Bija gadījumi, kad saimniece lūdzējus lamāja, padzina, uzrīdīja suņus.

Saimniecei Marfai bija septiņpadsmitgadīgs dēls Petja. Viņš bija vecākais jauneklis sādžā. Visi pārējie jaunekļi un vīri bija iesaukti armijā un nosūtīti uz fronti. Saimniece Petju ļoti mīlēja. Ziemā viņi abi, apsegušies ar kažokiem, gulēja uz krāsns. Guļot uz krāsns, ar segām nesedzās, tā viņiem nebija pieņemts. Ar segu apsedza gultu, kurā neviens negulēja. Gulta stāvēja kakta pie durvīm, saposta ar daudziem spilveniem. Spilvendrānas izrotātas ar skaistām mežģīnēm, un no segas apakšas rādījās palaga mežģīņotā mala. Katrs ienācējs vispirms istabā ieraudzīja saposto gultu un pēc tam vērtēja saimnieci un viņas prasmi sapost istabu.

No gultas pretējās puses kaktā pa ziemu turēja teļu, jo āra tas varēja nosalt. Zem gultas pa ziemu dzīvoja vistas. Pavasarī, kad vistas izlaida ārā, tās izskatījās ļoti nožēlojamas – bālas, vājas. Bet, tikušas brīvībā, tās ātri atkopās un sāka dēt oliņas. Arī teliņu pavasarī palaida brīvībā.
Saimnieces istabā zem grīdas bija pagrabs. Tajā varēja iekļūt, paceļot grīdā iebūvēto lūku. Pagrabā glabāja kartupeļus , saknes, sālītas sēnes.

Istabā gar ārējo sienu bija plats dēļu beņķis. Vasaras naktīs uz tā gulēja, dienā – sēdēja. Istabas stūrī atradās svētbilde. Zem svētbildes – neliels galdiņš, apsegts ar tamborētu sedziņu. Uz tā – Jēzus statuja. Pirms katras ēdienreizes un pēc ēšanas saimniece lūdza Dievu un pateicās viņam. Viņa aizlūdza par dēlu Petju, lai to neiesauktu armijā un neaizsūtītu karā. Dieviņš laikam nebija saklausījis viņas lūgumu, pavasarī Petju iesauca armijā un aizsūtīja uz fronti.

1941./1942. gada ziema bija ļoti barga, un mēs neapkurinātajā istabā šausmīgi salām. Mamma lūdza kolhoza priekšsēdētāju, lai dod mums kādu istabu, kur ir krāsns. Priekšsēdētājs mammai pateica, ka nav brīvu istabu ar krāsns apkuri. Tad mamma lūdza komandantam. Komandants atnāca pie mums un, ieraudzījis mūs visus tupam guļas vietā ar plikām kājām, noteica: „Im nado kvarķiru” (Viņiem vajag dzīvokli). Pavasarī atbrīvoja vienu istabu ar atsevišķu ieeju. Komandants pavēlēja priekšsēdētājam to istabu piešķirt mūsu ģimenei.
Tieši tajā dienā, kad mēs taisījāmies iet uz jauno dzīves vietu, iet prom no Marfas mājas, Marfas tante saņēma pohoronnuju (nāves ziņu). Petja kritis vienā no pirmajām kaujām. Viņa ļoti raudāja, vaimanāja, kliedza. Arī viņas vīrs bija nošauts, un nu bija kritis vienīgais dēls. Liktenis viņu nebija žēlojis. Viņa palika pilnīgi viena. Saimniece lūdza mammu, lai paliekot dzīvot pie viņas. Ziemā ļaušot gulēt uz krāsns. Mamma viņai izteica līdzjūtību, sirsnīgi pateicās par piedāvājumu un pateica, ka nepaliks, jo visi uz krāsns sagulēt nevarēs un otru ziemu tā salt negribam.
Pavasarī, vaļas brīžos, bieži gājām Marfas tantei palīgā uzrakt zemi, iestādīt kartupeļus, sazāģēt malku.

Jaunajā dzīves vietā – šķērsielā – mums bija viena istaba, kura reizē bija gan virtuve, gan guļamistaba ar atsevišķu ieeju, plītiņu – sildmūri, skursteni. Istaba bija pilnīgi tukša bez nevienas mēbeles. Brāļi no sprunguļiem uztaisīja platu lāvu. Uz tās salikām salmus. Uz salmiem uzklājām lupatu deķi. Uz lāvas mēs visi pieci rindiņā gulējām. Brāļi uzmeistaroja nelielu galdiņu. Par krēsliem izmantojām bluķīšus. Nu istaba bija iekārtota un tā piederēja tikai mūsu ģimenei. Varējām darīt, ko gribam, nevienam netraucējām.
Istabai bija divi logi. Ārpusē tiem bija no dēļiem izgatavoti slēģi. Slēģus vakaros taisījām ciet. Bet pa dienu logi bija kaili. Mammai tas nepatika, ka katrs garāmgājējs skatās istabā. Kādu dienu, nākot no darba uz māju, viņa upes krastā bija saplūkusi uz ciņiem augošu garu zāli, līdzīgi grīslim. No tās viņa uzmeistaroja aizkarus logam līdz pusei. Tagad istaba izlikās piemīlīga.

Ārējās durvis vērās uz iekšpusi – uz istabas pusi. Ja piesnieg dziļš sniegs, lai var tikt ārā no istabas un atrakt sniegu. Dažu ziemu sniegs bija tik dziļš, ka staigājām, pa izraktajām taciņām kā pa alām.
Pavasarī sniegs vēl nebija pilnībā nokusis, kad mēs gājām uz pērnā gada kartupeļu laiku un meklējām pārziemojošos, sasalušos un sapuvušos kartupeļus. Tos cepām uz plīts virsas. Cepti tie bija ļoti garšīgi, bet vārīti – negaršīgi. Līdz zālei dzīvību kaut kā vajadzēja izvilkt.
Sibīrijā valdīja savi izdzīvošanas likumi. Mums tos vajadzēja pieņemt, ja gribējām izdzīvot. Visgrūtāk latvietēm, mūsu mammām, bija iemācīties zagt. Viņas kaunējās. Jutās morāli pazemotas, ka vajadzēja zagt pat sasalušus kartupeļus, pussapuvušus kartupeļus, sapelējušas graudu vārpas, lai izvilktu savu bērnu dzīvības, par sevi nemaz nedomājot. Uz kolhoza lauka palikušo pussapuvušo kartupeļu lasīšana arī skaitījās zagšana, jo tā taču bija kolhoza manta. No sākuma mēs to nezinājām, jo domājām, ja kolhozam tie nav vajadzīgi, tad tos paņemt mums, izsalkušajiem, nav grēks. Tomēr tas tā nebija. Par to pārliecinājāmies tikai vēlāk.

Kādu dienu pamanījām, ka pa pusatkusušo labības lauku sādžas sievas kaut ko lasa. Izrādījās, ka viņas lasīja palikušās vārpas. Arī mēs, bērni, aizgājām un pielasījām krietnu kulīti. Atnākuši mājās, uz plīts vārpas žāvējām, tad izberzām graudiņus, attīrījām tos no pelavām. Graudus mamma ielika katliņā un izsutināja. Iznāca ļoti garšīgs ēdiens. Sen tādu nebijām ēduši.

Kādā no nākamajām dienām sarunājām ar Leonāru Minkeviča kundzi, ka aiziesim vēl palasīt vārpas tālākajā laukā. Saulīte jau krietni lauku bija atbrīvojusi no sniega. Mēs priecīgi lasījām vārpas. To tur bija tik daudz. Daža gan bija sapelējusi, bet es nešķiroju, metu tik kulītē. Te pēkšņi pamanījām, ka pa lauku uz zirga jāj kāds cilvēks, un tieši uz mūsu pusi. Mēs, neko ļaunu nenojauzdamas, turpinājām lasīt. Pie mums piejāja kolhoza priekšsēdētājs. Neliela auguma vīrelis ar sarkanu seju, lielu garu degunu, kura nāsis cilājās kā zivs žaunas uz sauszemes, piemiegtām šaurām acīm. Seja skarba. Tā iedvesa bailes. Kājās kerzas puszābaki un zilas čekista bikses ar sarkanu svītru. Vienā rokā bija Sibīrijas pātaga, otrā – pavada, ar kuru raustīja zirga galvu. Sibīrijas pātaga nebija tāda kā mūsu pātaga. Kāts tai bija īss, kam piesieta vairākus metrus gara aukla, kurā ik pa gabaliņam iesiets mezgls. Ar to viņš sita zirgu, ar to cilvēkus, kas viņu neklausīja. Kolhozā viņš bija visu varens, varēja darīt ko grib.

Kolhoza ļaudis runāja, ka viņš par dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu un dažādiem pārkāpumiem no čekas padzīts un atsūtīts uz kolhozu.

Piejājis sāka mūs lamāt visādiem neķītriem vārdiem. Nosauca par fašistēm, zaglēm, nelietēm. Daudzos lamu vārdus vēl toreiz nesapratu. Vairākas reizes mums katrai iesita ar pātagu. Sitieni ļoti sāpēja. Salasīto vārpu kulīte izkrita no rokām. Es lūdzos, lai nesit, bet viņš vēl sāpīgāk man iebelza pa muguru. Tad kā lopiņus mūs abas ar Minkeviča kundzi dzina uz sādžu, pātagu vicinot. Zirgu dzina mums tieši virsū. Zirdziņš bija saprotošāks un mums virsū nekāpa. Mūs aizdzina uz kolhoza kantori. Iedzina kantorī. Tur pie galda sēdēja četras sievietes. Tām viņš stāstīja, ka noķēris fašistes, zagles, kuras zagušas kolhoza mantu. Aiz katra izsacītā vārda sekoja kāds mums veltīts lamu vārds. Sievietes neteica ne vārdu, klusēja. Tad vienai no sievietēm pavēlēja kaut ko rakstīt. Toreiz no tādām lietām es neko nesapratu. Kad tas papīrs bija uzrakstīts, tad man un Minkeviča kundzei lika parakstīties zem teksta. Tas bija apsūdzības raksts. Pēc tam mūs dzina turpat kantora ēkā iebūvētā cietumā – tumšā, šaurā telpā, katru savā nodalījumā, un durvis aizslēdza. Sazināties mēs nevarējām, jo telpas bija izolētas. Tas bija visdrausmīgākais brīdis manā mūžā. Tiklīdz mani tur iespundēja, pa manu galvu, pa visu ķermeni sāka skraidīt žurkas. Vai tās speciāli bija ielaistas vai savairojušās?! Un nu uzbruka savam upurim. No sākuma es kliedzu, situ pa durvīm, lūdzos, lai laiž ārā. Manu lūgšanu neviens nedzirdēja. Kad biju pavisam piekususi no žurku gaiņāšanas, notupos, apsedzu kājas ar bruncīšiem, tad vismaz žurkas vajadzēja atgaiņāt tikai no galvas, lai nenograuž ausis, neizkož acis. Cietumā pavadīju divas dienas un naktis bez ēšanas, bez ūdens. Mamma bija atnesusi ēdamo, lūgusi priekšsēdētāju, lai atļauj ēdienu man nodot. Viņš esot rupji uzkliedzis, ka es esot vēl tik maziņa, bet jau zagle, poskuda (neliete). Neķītri lamādamies, mammu aizdzinis. Minkeviča kundzei mājās bija mazi bērni. Kā viņi jutās bez mammas, par to varasvīram nebija nekādas bēdas. Trešās dienas rītā mani izlaida no cietuma. Es apžilbu no spilgtās gaismas. Priekšsēdētājs mani pagrūda. Es nokritu uz grīdas un nevarēju piecelties. Viņš man vēl iespēra ar zābaku pa sāniem. Tad pienāca viena sieviete un palīdzēja man piecelties un izveda pa durvīm ārā. Es ļoti raudāju un nezināju kur iet, jo kantora apkārtni vēl nebiju iepazinusi. Lēnām gāju, pati nezinot, kurp eju. Mazie brālīši mani bija pamanījuši, skrēja pretī un aizveda mājās. Mamma bija darbā. Viņa strādāja graudu nojumē, vētīja graudus.

Dažas dienas pat neskatījos uz labības lauka pusi. Izsalkums tomēr ņēma virsroku. Kopā ar mazajiem brāļiem vēl dažas reizes aizgājām uz labības laukiem. Nu bijām ļoti uzmanīgi. Vitolds visu laiku stāvēja uz vakts. Vēroja, vai kāds netuvojas laukam. Kaut cik vārpu bijām salasījuši, ielīdām krūmos. Tur graudus atbrīvojām no vārpām un graudu kulīti paslēpām krūmos. Pēc tam vēl turpinājām lasīt. Pa visu dienu pielasījām kādus četrus kilogramus. Šoreiz mūs neviens nenoķēra un graudus laimīgi aiznesām mājās. Vārpu lasīšanu vēl dažas reizes atkārtojām. Nu mums mājās bija krietns maišuks ar graudiem. Ja būtu ar ko graudus samalt, tad tā jau būtu liela bagātība. No sākuma graudus sutinājām veselus. Tad izgudrojām rokas dzirnaviņas. Apkārt apaļam kokam apsitām caurumiņos sadurstītu bleķi – tādu kā rīvi. To lika apaļā dzelzs trubā. Starp rīvi un trubu atstāja nelielu atstarpi, lai graudi varētu iebirt, bet cauri neizbirtu. Griežot rīvi, graudi sasmalcinājās. Dzirnaviņu apakšā izbira rupji putraimi kopā ar miltiem. Grūti bija dzirnaviņas pagriezt, bet kaut kā mocījāmies. Pa vakaru varēja samalt vienu līdz divus kilogramus graudu. Maļot arī vajadzēja uzmanīties, lai to procedūru nepamana kāda ļauna acs. Dzirnaviņas mamma vienmēr kaut kur paslēpa.

Strauji tuvojās Sibīrijas pirmais pavasaris. Sniegs nokusa dažās dienās un laiks kļuva silts. Tālrīts jau sāka strādāt. Šo to veda ar zirga un vērša pajūgiem. Mani vēl darbā nesūtīja. Drīz pienāca arī mana kārta. Brigadieris norīkoja darbā noecēt lauku. Iedeva divus vēršus, ecēšas un parādīja drausmīgi lielu lauku, kuram otru malu nevarēja saredzēt. Lauks vairākus kilometrus garš. Uz tā es, maza meitene, divi lieli vērši un ecēšas. Vēršu aizjūgu – jermo – sakas un dīsteli – pacelt nevarēju, pietrūka spēka. Lai vēršus varētu iejūgt, vienmēr kāds bija jālūdz palīgā. Vērši mani neklausīja. Sist, lamāties un kliegt uz viņiem nepratu. Biju iemācījusies tikai teikt “cob – cebē” – kad vēršus vajadzēja pagriezt pa kreisi vai pa labi. Vērši gāja ļoti lēni. Uzdoto dienas normu nevarēju izpildīt. Strādāju no sešiem rītā līdz tumsai vakarā. Lauks atradās 15 kilometrus no sādžas. Vakaros uz sādžu nelaida. Vajadzēja gulēt vagoniņā visiem kopā – gan meitenēm, sievām, gan puišeļiem. Man bija kauns gulēt telpā ar svešiem puišeļiem. Es nevienu nakti negulēju vagoniņā. Ierausos netālajā salmu kaudzē un tur pārlaidu naktis.
Lauka strādniekiem divas reizes dienā, no rīta un vakarā, deva ēst kaut kādu zupu, bet ar normu. Zupa bija ļoti šķidra. Par putraimu zupu vietējie teica – putraims putraimu dzenā. Vēl bija miltu kultenis ūdenī. To dēvēja pa boltušku. Pusdienās katram izsniedz pa šķēlei maizes, apmēram 200 gramus.

Pusdienas laikā bija atļauts vēršus drusku atpūtināt un paganīt. Es vēršus nekad neizjūdzu, jo zināju, ka iejūgt nespēšu, tādēļ palaidu, lai ēd aizjūgti.

Pa visu dienu es ar saviem vēršiem varēju laukam apbraukt tikai trīs līdz četrus apļus. Laikam brigadieris redzēja un saprata, ka no manis nekāds strādnieks ar vēršiem neiznāks. Mani nosūtīja uz traktoru brigādi par piekabinātāju. Kolhozam pašam nebija ne traktoru, ne kombainu, ne mašīnu. Visus mehānismus nomāja no MTS – mašīnu un traktoru stacijas ar visiem traktoristiem, kombainieriem un šoferiem. Mani norīkoja traktoristam Veņkam par palīgu. Veņka bija gara auguma, tievs puisis ar labsirdīgu sejas izteiksmi, apmēram gadus sešpadsmit vecs. Man vajadzēja regulēt arkla dziļumu. Ja arkls ielīda zemē par dziļu, tad griežot stūres ratu, vajadzēja celt to augstāk (vai arī nolaist dziļāk zemē). Dažreiz traktorists pamanīja, ka nevaru stūres ratu pagriezt, viņš pats izlēca no traktora un izcēla arklu. Gāja grūti. Nebija spēka smagos lemešus izcilāt. No sākuma strādājām no sešiem rītā līdz sešiem vakarā. Naktī nestrādājām. Kādu dienu brigadieris atnesa priekšnieka pavēli, ka jāstrādā kruglosutočno (visu diennakti). Tad bija pavisam grūti. Naktī nāca miegs. Tumšs. Redzēt neko nevar. Putekļi. Lauku apgaismoja tikai divas mazas spuldzītes traktora priekšā un viena spuldzīte traktora aizmugurē. Kad gadījās līdzenāks lauks, Veņka mani paņēma kabīnē un iemācīja braukt ar traktoru. Braukšanas māku apguvu ātri. Veņka man ļāva braukt un pats tupēja uz arkla. Protams, ar traktoru braukt bija daudz vieglāk. Tagad pārdomājot, šermuļi skrien pa kauliem – sīks, mazs meitēns un milzīgais traktors “Staļiņec”. Ar Veņku kopā nostrādājām visu pavasara sezonu. Viņš nevienu reizi netika ne mani lamājis, ne bāris, ne pacēlis balsi, kaut arī daudzreiz nevarēju arklu izcelt. Viņš bija labsirdīgs, izpalīdzīgs zēns. Laikam pašam nebija viegla bērnība, tādēļ saprata arī mani.

Kad strādājām visu diennakti, tad nākošā diena un nakts bija brīva. Pēc diennakts maiņas nostrādāšanas, lai cik nogurusi biju, noskaloju ģīmi un devos mājās. Gribējās izgulēties kaut vienu nakti savā gultā nevis salmu gubenī. Ejot uz māju, lai īsinātu piecpadsmit kilometru garo ceļu, domās pārcilāju visu savu nodzīvoto dzīvīti. Daudzreiz pie sevis dziedāju dziesmiņas par Dzimteni. Dažreiz dziesmas lauzās ārā ar tādu sparu, ka nemaz nepamanīju, ka pietrallinu visu plašo Sibīrijas stepi. Tādos brīžos pati satrūkos no savas balss skaļuma.
Parasti mainījāmies vakarā sešos, jo tā nakts darbs likās vieglāks. Nakti pārgulēju mājās un otrā dienā ap pusdienas laiku devos ceļā, lai laikā nokļūtu darbā. Nokavēt nedrīkstēju, jo tad ļaunais priekšnieks būtu sitis un licis cietumā. Tā pagāja pirmās Sibīrijas pavasara dienas putekļos, grūtā, smagā darbā, cita citai līdzīgas kā ūdenspiles, nemaz nepamanot skaisto pavasari dabā.

Pie sādžas mājām nebija iestādīta neviena puķīte, ne arī augļu kociņš. 1942. gada pavasarī arī mums ierādīja nelielu dārziņu. Bet to pašu nelielo gabaliņu mammai nebija ar ko apstādīt, jo nebija sēklu, nebija kartupeļu. Viena tante mammai iedeva pusspainīti kartupeļu mizu. Vietējie kartupeļus mizoja ļoti biezām mizām, lai gan pašiem ne vienmēr kartupeļu bija pietiekoši. Viņi neprata taupīt produktus. Katru miziņu rūpīgi apskatījām. To vēl sadalījām vairākās daļās, tā, lai katrā būtu viens asniņš. Ierādīto zemes gabaliņu rūpīgi ar lāpstu uzrakām. Zemi ar grābekli nolīdzinājām. Taisnās rindiņās iestādījām miziņu gabaliņus. Gaidījām, kad parādīsies pirmie asniņi. Tie parādījās ļoti ātri. Tādi spēcīgi, tumši zaļi. Auga vareni. Vairākas reizes aprušinājām. No pusspaiņa mizu izauga četrpadsmit spaiņu kartupeļu. Visi lieli, gludi. Raža patiešām laba. Sibīrijas zeme bija ļoti auglīga. Mēslot nevajadzēja. Ja tikai tai kādu kartupeli vai stādu uzticēji, tā tevi bagātīgi atalgoja. Kartupeļus glabājam istabas stūrī, jo pagraba nebija. Priecājamies par bagāto ražu. Bet, ja padomā, kas ir četrpadsmit spaiņi uz pieciem? Tomēr vairāk, nekā nekas.
Pēc sējas darbu pabeigšanas strādāju kartupeļu un labības ravēšanas darbos. Pa retam – arī siena pļavā.

1942. gads man bija pārdzīvojumu pilns. Vasarā katru dienu peldējāmies ūdenskrātuvē. Kādā svētdienas pēcpusdienā iebridu ūdenī noskalot sviedrus un izpeldēties. Tajā brīdī peldētavā bija ļoti daudz latviešu un daži vietējie. Peldēšanas prasmi biju apguvusi jau agrā bērnībā, dzīvodama Ilgas un Kujupes krastos. Neviena vasaras diena nepagāja bez kārtīgas izpeldēšanās. Šeit es biju viena no labākajām peldētājām. Ūdenskrātuve vietām bija ļoti atvaraina. Pārāk tālu no krasta nebiju aizpeldējusi, kad mani kāds pārspēks sāka raut zem ūdens. Vienreiz, otrreiz, trešreiz... Jutu, ka cīnoties ar pārspēku, pilnīgi izsitos no spēkiem. Sapratu, ka slīkstu. Pa to laiku krastā bija saskrējuši daudz cilvēku, bet neviens nemetās mani glābt. Atkal biju viena skarbā likteņa rokās. Cīnījos uz dzīvības un nāves robežas. Kura, kuru šoreiz uzveiks? Pati nezinu kā, bet nejauši pagriezos uz muguras. Ūdens mani turēja virs sevis, un es lēni, nesteigdamās aizpeldēju uz pretējo krastu. Izkāpjot no ūdens, ceļi drebēja, sirsniņa sitās. Bet es nevienam neizrādīju savu satraukumu. Kā varone ar paceltu galvu aizgāju gar ūdens krātuves krastu uz mājām. Arī šoreiz Dieviņš mani pasargājis.

Drīz pēc ierašanās Novoaltatkā mamma iepazinās ar ticīgu cilvēku ģimeni: vīru Vladislavu un sievu Annu. Sādžā Annas sauca par Ņurām, bet Vladislava sievu vienmēr godāja par Annu. Annai bija 78 gadi, Vladislavam – 81. Uz šejieni atsūtīti no Tulas apgabala, kur Vladislavs bija mācītājs. Sādžā viņu sauca par batjušku. Batjuška bija gudrs, izglītots cilvēks. Mājā viņam bija daudz grāmatu: Ļermontovs, Puškins, Čehovs, Gorkijs u.c. Bībeles un baznīcas grāmatas gan krievu, gan vācu valodā. Savā mājā viņš noturēja lūgšanas ceremonijas. Arī mūsu mamma, kad nebija jāiet darbā gāja uz lūgšanām, līdzi ņemot mani vai kādu no brāļiem.

Vladislava māja bija sakopta. Vladislava māju un dārzu no pārējās pasaules norobežoja kārtīga dēļu sēta. Pagalmā atnācējs varēja iekļūt tikai pa maziem vārtiņiem, kas vienmēr bija aiztaisīti vai pat aizslēgti. Pie vārtiņiem bija piekārts dzelzs gabals. Kad vārtiņus vēra vaļā, tad dzelzs gabals skaļi skanēja, brīdinot saimnieku par atnācēja ierašanos. Pats batjuška vienmēr iznāca atnācējam pretī. Lielos vārtus turēja aizslēgtus. Nevienam citam sādžā šāda pagalma nebija un arī vārtus neviens neslēdza. Vietējie sādženieki batjušku uzskatīja par īpatni un daži pat apsmēja un mēdīja.

Batjuška bija daudz cietis padomju varas ieslodzījumos, cietumā un gulagos. Kā pats teica – vienmēr Dievs palīdzējis grūtumus izturēt un pāri darījumus pārciest. Viens viņa dēls bija gulagā, otrs krita karā. Nu viņi bija palikuši divi vien un mazmeitiņas, kas dzīvoja kopā ar savu māti sādžas otrā galā. Batjuška bija iepazinis padomju varu. Viņš mammai daudz stāstīja mums bērniem nesaprotamas lietas. Mamma šad tad apciemoja Vladislavu. Viņš mammai iedeva kādu grāmatu palasīt, jo šeit nebija pat avīžu. Avīzes atveda tikai tad, kad pietrūka uz kā rakstīt grāmatvedēm kantori. Grāmatvedības dokumenti tika rakstīti šķērsām avīzes tekstam. Daiļliteratūras grāmatas vietējie nebija redzējuši un arī nezināja, kas tās tādas ir. Ja kādam bija četru klašu izglītība, tad tas skaitījās gramatnij (izglītots).
Vladislavs mammai iedeva grāmatu “Tūkstots un viena nakts”. To mamma lasīja mums priekšā un tulkoja latviski. Es klausījos grāmatas stāstā un raudāju, jūtot līdzi pasakas varoņiem. Žēl, ka man vairs nav lemts iet skolā, mācīties un apgūt zināšanas.
1942. gada pavasarī Vladislavs lūdza mammai, lai palaižot bērnus viņam palīgā uzrakt dārzu un iestādīt kartupeļus. Mamma vecīšiem apsolījusi, ka palīdzēs apstrādāt dārziņu. Pa vaļas brīžiem mēs visi pārmaiņus strādājām pie vecīšiem. Palīdzējām ne tikai dārza darbos, bet arī sazāģēt un saskaldīt malku. Par darbu tikām labi pabaroti un katru reizi iedeva arī kaut ko ēdamu līdzi, ko aiznest uz māju pārējiem. Bez tam uzdāvināja cirvi, spaini, šņorzābakus, panēsātus velteņus un fufaiku – vateni. Nākamo ziemu mammai vismaz būs ko uzvilkt un viņai nesals kājas. Fufaika sildīs viņas vārgo ķermeni. Mēs vecīšiem bijām ļoti pateicīgi par viņu labsirdību, par mūsu pažēlošanu tik grūtos brīžos. Rudenī palīdzējām Marfas tantei norakt kartupeļus. Par palīdzēšanu viņa mums iedeva vienus kerzas tankus – tā sauca krievu armijas zaldātu zābakus. Nu vēl vienam no mūsu ģimenes būs ko uzvilkt kājās. Visi iegūtie apavi mūsu kājām bija par lieli, bet bijām priecīgi, ka tik kaut kas ir ar ko apauties.

Sādžas cilvēkos man daudz kas likās jocīgs. Sievietes valkāja garas bikses un virs tām – katūna brunčus. Tā viņas ģērbās gan ziemā, gan vasarā. Brunčiem jostas nebija, bet jostas vietā brunčos bija ievērts striķītis. Ar to stingri savilka vidukli tā, lai vēders būtu izvirzīts uz priekšu. No sākuma mums izskatījās, ka viņas visas ir stāvoklī, bet vēlāk izrādījās, ka tāda ir mode. Gan bērni, gan pieaugušie nepārtraukti kustināja mutes kā govis, kad gremoja. Es jautāju mammai, kāpēc viņi visu laiku gremo? Mamma paskaidroja, ka viņi košļājot vārītus lapegļu sveķus – seru. Tāpēc laikam visiem sibīriešiem ir skaisti, balti zobi Sibīriešu zēleklis bija līdzīgs mūsdienu košļājamajai gumijai. Tikai tolaik Latvijā neviens “košļenes” nekošļāja un man kā bērnam šī darbība atgādināja govs gremošanu.
Pie mājām puķes nestādīja, bet dārzos sēja un audzēja saulespuķes sēklu ieguvei. Nogatavojušās saulespuķu galvas izžāvēja, sēklas izberza un izkaltēja. Pēc tam sabēra maisā. No maisa ņēma sēklas un grauzdēja uz pannas. Šādas sēklas viņi meta mutē un ar zobiem nolobīja, čaulu izspļāva un sēklu apēda. Parasti pirms darba strādnieces pulcējās pie kolhoza kantora. Tur viss pagalms bija piespļaudīts ar saulespuķu sēklu čaumalām.

Vakaros notika jauniešu guļaņije – pastaiga pa sādžas galveno ielu. Tā viņiem bija vienīgā izprieca. Vienā ielas galā sapulcējās daži cilvēki un dziedādami un klaigādami uzsāka gājienu cauri visai sādžai, pieaicinot savam baram apkārtējo māju iemītniekus. Mēs ar brāļiem šajā izprieca nepiedalījāmies. Šādās pastaigās piedalījās ne tikai jaunieši, bet arī pieaugušie un sievas gados – novērotājas. Ik pa brītiņam bars apstājās, izveidoja apli un viens vai divi no bara uzsāka deju, ko pavadīja balalaikas trinkšķināšana vai garmoškas čīgāšana, bet visbiežāk – dziedāšana. Vidū esošie dejoja – pļasaļi. Šīs dejas sauca par pļaskām. No sākuma dejotāji, lēni tipinādami un pietupdamies, kājas zemei piesizdami, virzījās pa apļa iekšpusi. Bet, kad iesildījās, tad gāja vaļā arī rokas. Tās plivināja virs galvas, ar tām atbalstījās pret zemi, un tad pa gaisu tirināja kājas. Rokas pieskārās gan papēžiem, gan galvai, gan citām ķermeņa daļām. Kad dejotāji piekusa, tie izvēlējās sev aizstājējus, nostādamies kādam pretī un tipinot aicinādami uz deju. Uzaicinātie sīkā solītī apskrēja apkārt apļa iekšpusei un tikai pēc tam tā pa īstam sāka dejot. Dziedāja častuškas – krievu tautas dziesmas, kuras bieži paši uz vietas sacerēja, piemēram:
Ļotčik visoko ļetajet, Jolki, palki,
Mnogo ģeņeg polučajet Ļes gustoj -
Vot za što ja Hoģit Vaņka
Ļotčika ļubļu. Holostoj.

Viņiem bija bezgala daudz šādu pantiņu. Varēja apdziedāt vai katru dejotāju. Šajās pastaigās aizsākās arī daži mīlas romāniņi. Parast pastaigas norisi nākošajā dienā sievas apsprieda darbā. Vienmēr kāda no vecākajām sievām piedalījās pastaigā, lai vērīgi visu piefiksētu. Pastaigas regulāri apmeklēja Ņurka. Bērnībā viņa bija pārslimojusi bērnu trieku. Kreisā kāja viņai bija nedaudz īsāka, tādēļ viņa piekliboja. Arī kreisā roka bija traumēta. Visiem par lielu pārsteigumu Ņurka pamazām kļuva resnāka un resnāka. “Ņurka stāvoklī!” – sievas brīnījās. Neviena nebija pamanījusi, ar kuru Ņurka mīlējusies. Kas gan varētu būt Ņurkas bērna tēvs? Tas nodarbināja sievu prātus. Sādžā tikai puišeļi. Vienīgais vīrietis – kolhoza priekšsēdētājs...

Likās, ka dažreiz Ņurkai nav visi mājās. Viņa atnāca pie mums, nostājās pie durvīm un stāvēja, ne vārda neteikdama. Citreiz atnāca un runāja vienā laidā, nevienā neklausīdamās. Ņurka mīlēja apstaigāt kaimiņus, apskatīties, ko kurš dara, ar ko satiekas, par ko runā. Invaliditātes dēļ viņu darbā nesūtīja. Ņurkai piedzima bērns – puisītis. Lai bērniņš neraudātu, Ņurka viņam mutītē iebāza lupatiņā ievīstītu maizes gabaliņu. Un tā viņš nabadziņš dzīvoja, sūkājot lupatiņu, kamēr Ņurka apstaigāja kaimiņus. Bērniņš izdzīvoja. Kad mēs braucām projām, viņam bija jau trīs gadi. Kājiņas ļoti līkas, vēderiņš liels, bet mums jau visiem bija lieli vēderi.

Vietējie aizgājējus apglabāja sādžas kapsētā. Tā atradās sādžas dienvidu pusē, apmēram 300 metrus no pēdējās mājas. Kapsēta nebija norobežota no pārējās apkārtnes. Pa to staigāja govis, cūkas un citi lopi. Govis un vērši badīja kapu kopiņas, cūkas izrakņāja. Kapu vietas bija divu veidu: vienas ar nelielu kapu kopiņu, kā tas parasti mēdz būt, otras tādas, kurām paaugstinājuma vietā neliels iedobums. Tur cilvēki apglabāti bez zārka, bet pirmajā – zārkā. Kapsētā bija tikai daži krusti vai stabi ar zvaigzni galā. Kapus neviens nekopa, bet vienreiz gadā gāja uz kapsētu pieminēt aizgājējus, nesot līdzi ēdamo un dzeramo. Ar to cienāja visus uz kapiem atnākušos, lai arī viņi pieminētu aizgājējus. Pa visu kapsētu kaisīja graudiņus un bārstīja biezputru putniņiem. Arī latviešu bērni gāja uz kapiem - droši vien garšīgā cienasta dēļ, jo arī viņus pacienāja.
No latviešiem pirmais aizsaulē aizgāja Minkeviču kundzes dēliņš Leopolds. Mēs, visi latvieši, pavadījām mazulīti pēdējā gaitā. Kāds teica arī atvadu vārdus. 1941. gada novembrī paglabājām Zinaīdu Cīruli. Pēc laiciņa Mariju Abrenieti. Latvieši bieži gāja uz kapsētu pie savējiem. Apkopa viņu atdusas vietas un uz kapu kopiņām uzlika puķītes, bet pa kapiem klīstošie lopi tās tūlīt apēda. Man likās, ka vietējiem kapsēta nav svēta vieta.

1942. gada vasarā arī Vitoldu aizdzina darbā, lai gan viņam desmit gadu palika tikai oktobrī. Viņam vajadzēja strādāt siena pļavā, ar zirgu vest gabanas. Visu dienu pavadot zirga mugurā un karstumā, mājās pārnāca ļoti noguris, ar noberztām ciskām un izsutušu dibenu. Kad sākās ražas novākšanas darbi, Vitoldu norīkoja darbā par graudu vedēju no kombaina uz graudu uzglabāšanas nojumi. Iedeva divus lielus vēršus, kas bija iejūgti lielos, garos ratos. Ratos ievietota liela kaste ratu garumā. Puikiņš maziņš, sīks, galviņa knapi pāri kastes malai, bet dūša liela. Visus darbus centās paveikt kā liels stiprinieks. Salīdzinot ar lielajiem vēršiem, viņš izskatījās kā sisenītis. Puikiņš ļoti centās, pat izgatavoja lielu, garu pātagu – bitču, tādu, kāda bija visiem graudu vedējiem. Ar to viņš komandēja vēršus, uzsaucot cob – cebē. Graudu kasti piebēra pilnu vai nu tieši no kombaina, vai no laukā sabērtās kaudzes. Parasti nebija tik daudz transporta, lai regulāri graudu no kombaina varētu aizvest, tādēļ to bēra uz lauka kaudzē un veda prom līdz vēlam rudenim – salijušus, piesnigušus ar dubļiem aplipušus. Cik daudz labības aizgāja bojā, to neviens neuzskaitīja un arī nezināja. Atmiņā palicis kāds briesmīgs atgadījums. Diena gāja uz vakara pusi. Es un pārējās sievas gubojām salmus. Vitolds veda graudus. Mēs pamanām, ka vērši skrien krūmos ar visu kravu un Vitoldu uz tās, bet uz kravas bez Vitolda vēl kāds kūleņo. Neko ļaunu nenojauzdamas, strādājam tālāk. Bet tad viena sieva iesaucas:” Kaut kas nav labi! Kādēļ viņš nebrauc ārā no krūmiem. Ejam raudzīt, kas tur atgadījies.” Ieraugam, ka lācis pa graudiem viļā Vitoldu. Es pilnīgi sastingu. Sievas sāka kliegt un skriet uz vezumu ar visām dakšām. Lācis, izdzirdis tik skaļu kliegšanu un ieraudzījis tik daudz cilvēku, norausās no vezuma un iemuka krūmos. Savā dzīvē pirmo reizi tik tuvu redzēju lāci. Paldies Dieviņam, šoreiz brālis bija ticis cauri sveikā, tikai ar pamatīgu izbīli. Kāds brālim reiz bija stāstījis – ja uzbrūkot lācis, tad jāmetoties guļus un jāizliekoties par beigtu. Tā viņš arī darījis. Rudens pusē Vitoldam kādu laiciņu vajadzēja ganīt zirgus un kumeļus. Ja vecie zirgi sajuta vilka tuvošanos, tie sadzina kumeļus bariņā un paši apstājās kumeļiem apkārt ar pakaļkājām uz ārpusi, galvas pret vidu, pie kumeļiem. Vilkam vecie zirgi spēra ar pakaļējām kājām. Kad vilks dabūja tādu pamatīgu belzienu, tas aizskrēja gaudodams. Vienreiz, kad zirgus ganīja kalnā tieši pie graudu nojumes, pēkšņi no krūmiem izskrien vairāki vilki un metās zirgiem virsū. Zirgi iebēga graudu nojumē. Vilki tiem pakaļ. Nojumē strādāja daudz ļaužu. Tie nojumē vilkus nomušīja un zirgi izglābās.

Latviešu zēniem nebija nekādas atlaides, arī ziemā viņus dzina darbā puskailus. Priekšnieku neinteresēja – ēdis vai neēdis, pliks vai apģērbies, ej tik darbā. Vitoldu aizsūtīja uz mežu pēc malkas. Ūdeņi vēl kārtīgi nebija aizsaluši. Braucot pa upītes krastu, viņš ielūza ledū un piesmēla zābakus. Kamēr ar malkas vezumu atbrauca mājās, kājas zābakos iesala ledū. Mamma mērcēja zābakus ūdenī, lai tos dabūtu nost no kājām.

Ziemā ar vēršiem bija jābrauc pēc akmeņoglēm. Akmeņogles vada tādās pašās kastēs kā graudus. Vedējiem iedeva kaut kādu šauteni un patronas vilku atbaidīšanai. Man liekas, ka tās nebija īstas patronas. Kad brauca atpakaļ ar akmeņogļu kravām, tad kravas aizmugurē uz oglēm sakūra ugunskuru. Vilki no uguns baidījās un netuvojās braucējiem. Akmeņogles veda gan Tālrīts, gan Vitolds.

Vitolds ziemā ar lielu mucu veda ūdeni lopu dzirdināšanai. Kamēr mucu pielēja, pats aplaistījies gluži slapjš un apsala kā ledus vecītis. Ledū izcirta garas renes, pie tām ziemā dzina dzirdīt govis. Vairs neatceros, kā īsti tas notika, laikam jaunā rene bija izcirsta pārāk tuvu iepriekšējai, bet govs kā skrēja dzert, tā paslīdēja un ar visu ledu ielūza dīķī. Kad govi no dīķa izvilka, tā momentā apsala ar ledu. Visi smējās, ka redzējuši ledus govi.

Vitoldam visi darbi gāja no rokas. Viņš krieviem palīdzēja pat būvēt māju.

Tālrīts jau no pirmās vasaras tika iejūgts darba kā zirgs ziemu un vasaru, bez brīvdienām, bez atpūtas dienām, izņemot 1941. / 1942. gada ziemu, kad mēs visi četri tupējām aukstā istabā. Vasarā strādāja uz lauka. Ravēja gan labību, gan kaplēja kartupeļus. Tiklīdz sākās siena laiks, pļāva sienu ar zirgu vilkmes pļaujmašīnu. Pēc tam grāba sienu ar zirga grābekli, veda gabanas, rudenī – graudus. Vajadzēja arī kumeļus paganīt. Ziemā veda lopbarību, malku un akmeņogles. Ziemā Tālrīts apsaldēja kājām pirkstus. Tie čūloja. Ziemai piemērotu apavu viņam nebija. Kamēr pirkstus izārstēja, Tālrīts dzīvoja mājā. Nekādu zāļu nebija. Pirksti dzija ļoti lēni. Es līdz ar sniega uzsnigšanu darbā vairs negāju, jo nebija ko vilkt mugurā. Es adīju vietējām zeķes, jakas, džemperus, lakatus. Ziemā mana peļņa mums visiem bija galvenais iztikas avots, jo drēbju, ko mainīt pret produktiem, mums nebija. Ar katru gadu dzīve kļuva grūtāka un trūcīgāka. Badam pievienojās apģērba trūkums. Viss kaut kā sarūpētais darbā nonēsājās. Vitoldam biksītes bija vienos caurumos – ielāps uz ielāpa. Arī Tālrītam nebija labākas.

Sniegs vēl nebija pilnīgi nokusis, kad mani aizdzina uz lauku traktoristam par palīgu – piekabinātāju. Kājās nebija ko vilkt. Apāvu pašas gatavotas čabatas no nātru un pakulu striķiem. Apakšā pašuvu bērza tāsi, bet tā diezgan ātri noplīsa. Vajadzēja mūžīgi atjaunot. Kājas katru dienu slapjas. Čabatas tik smagas, ka kājas pacelt nevar. Nežēlīgi salu, bet nesaslimu. Kamēr bijām kolhozā man katru pavasari vajadzēja strādāt traktoru brigādē, bet rudeņos kombainieru brigādē par salmu gubotāju vai kombainieru palīgu.

1943. gada pavasarī uz Novoaltatku atveda no Ļeņingradas evakuētos. Starp viņiem bija arī studente Valentīna, ap divdesmit gadu veca. Augstskolā studējusi ekonomiku. Viņas māte un māsa bija palikušas ielenkumā, tēvs – karā. Viņa piespiedu kārtā atvesta uz aizmuguri. Arī viņu šeit neviens nežēloja. Lika strādāt visus darbus kopā ar citiem. Viņas pirmais darbs bija kopā ar sādžas sievām rakt ar lāpstu zemi kartupeļiem, jo mašīnu un traktoru stacija kolhozam iedalīja maz traktoru un ar tiem visu zemi apart nepaspēja. Valentīna šausminājās par tādu darbu, bet raka. Valentīnai mūsu mamma bija iepatikusies. Viņa vakaros nāca pie mums, stāstīja par kara briesmām, par badu, ko piedzīvojusi, par studijām, kuras pārtraucis karš. Viņa bieži raudāja. Skuma pēc mātes, māsas, tēva. Baidījās, ka turpmākajā dzīvē ar savējiem var arī nesatikties. Mamma viņu mierināja, uzmundrināja. Vasarā mani, Valentīnu un vēl dažas sievas norīkoja ar sirpjiem piepļaut zāli, jo izkapšu nebija. Ne es, ne Valentīna sirpi rokā nebijām turējušas. Abas smējāmies par savu nemākulību. Līdz vakaram tomēr kaut kādas iemaņas apguvām. Valentīnai nebija lemts ilgi pie mums uzturēties. Jūlija beigās viņu un parējos evakuētos aizsūtīja prom no Novoaltatkas. Pēc aizbraukšanas Valentīna mammai atrakstīja divas vēstules, bet uz mammas pēdējo vēstuli neatbildēja. Mamma aizsūtīja vēl vienu, bet arī uz to atbildi nesaņēma.

Pēc ierašanās Novoaltatkā mamma visādi mēģināja noskaidrot, kur atrodas viņas vīrs. Mūsu sādžu 1942. gada jūnijā bija sasniegusi viena vēstulīte, kurā kāds no Kirova lēģera meklēja savu sievu. Mamma aizrakstīja viņam vēstuli un saņēma atbildi, ka mūsu tēva tur nav. Uzzinot kāda lēģera adresi, mamma tūlīt rakstīja un apvaicājās par tēvu. Bet nevienu pozitīvu atbildi viņa nesaņēma. Atbilde uz visām vēstulēm bija viena un tā pati – Jāņa Nikolaja Kalniņa nav. Tikai 1989. gadā uzzinājām, ka Jānis Nikolajs Kalniņš nošauts 1942. gada 8. septembra naktī Sverdlovskas cietumā. Aprakts 1942. gada represēto masu apbedījumu vietā Jekaterinburgas-Pervouraļskas autoceļa 12. kilometrā ceļa labajā pusē braucot no Jekaterinburgas. Lūk, tā mēs visi esam sodīti: tēvs un māte – ar nāvi, mēs, bērni – ar pieciem verdzības gadiem.

Vietējie dzīvojamās telpas bieži balsināja ar kaļķiem, lai tā kaut cik pasargātos no blaktīm. Kaļķu atradne bija netālu no sādžas. Balsināšanai izmantoja pindzeles, ko gatavoja no garas, stipras zāles – kavilas, kas auga upes malā uz ciņiem. Marfas tante palūdza maniem mazajiem brāļiem, lai tie aiziet aiz ūdens krātuves uz upīti un saplūc pindzeļu zāli. Puikas aizgāja, saplūca un aiznesa Marfas tantei. Par to katram brālim iedeva pa kalacim. Nu puikām amats rokā. Viņi gāja, saplūca šo zāli un staigāja pa sādžu, piedāvādami savu preci. Dažs par to iedeva pat pusspaini kartupeļu, taču tie bija ļoti reti gadījumi. Kaut ko jau tomēr nopelnīja.

Istabu grīdas, lai tās būtu baltākas, vietējie kasīja ar nazi. Mazie brāļi bieži Marfas tantei palīdzēja šajā darbā. Viņi prata nokasīt grīdas baltas, baltas.

Mazie brāļi piepelnījās arī ar sēņu lasīšanu un tirdzniecību. Salasītās sēnes nēsāja pa mājām un piedāvāja. Vietējie tās labprāt pirka, jo daudzi bija veci, paši uz mežu aiziet nevarēja, bet sālītas un kaltētas sēnes bija viņu uztura sastāvdaļa. Daži par atnestajām sēnēm brāļus pacienāja ar garšīgām lielajā krāsnī ceptām plānajām pankūkām – alaģiem. Tajās reizēs puikiņi bija ļoti priecīgi un mājās izvārīto šķidro zupu neēda. Tā jau no mazām dienām mums katram vajadzēja gādāt, kā remdēt izsalkumu, kā pārkāpt grūtību slieksnim. Mums bija atņemta skaistā un bezbēdīgā bērnība.

Mamma nemitīgi lūdz komandantu, kad tas atbrauca mūs pārbaudīt un pārskaitīt, lai pārceļ mūs uz tādu vietu, kur kaut ko var nopelnīt, kur par padarīto darbu maksā algu. Bijām pavisam pliki. Apģērbs vienos ielāpos. Kur atradām kādu lupatiņu, to uzšuvām uz cauruma, lai nerēgotos plikums. Beidzot, kad tā pamatīgi bijām novārdzināti, 1945. gada ziemā, visstiprākajā salā, mūs pārveda no Novoaltatkas uz Krutojaras graudkopības sovhoza 5. nodaļu. Tā atradās apmēram 30 kilometrus no Novoaltatkas. Braucām dienu un nakti. Sniegs dziļš. Zirgi vārgi. Knapi velk ragavas, bieži apstājās. Mēs salstam. Lai galīgi nenosaltu, brienam pa dziļo sniegu. Čabatās piebirušais sniegs kūst un tūlīt sasalst. Pēdas iesalst ledū. Nosaluši un izbadējušies sasniedzam 5.nodaļu – nelielu sādžu, kuras mājiņas ar velēnu jumtiem izvietotas trijās rindās kalna dienvidu nogāzē. Pašā kalna galā klubs, skola, nodaļas kantoris vienīgās divstāvu ēkas otrajā stāvā. Mūs aizveda uz klubu. Ievietoja vienā lielā telpā ar visu mantību, kāda nu kuram bija. Tūlīt visi aplipām ap krāsni kā pie nosalušo dvēselīšu glābējas.
Ap pusdienas laiku ieradās komandants un nodaļas priekšnieks Skvorcovs un vēl daži varas vīri. Komandants mūs visus nodeva Skvorcova turpmākai uzraudzībai. Savukārt Skvorcovs ar katru iepazinās, noprasīja, cik gadu, kādus darbus strādājis kolhozā, ko vēl prot strādāt bez lauksaimniecības darbiem. Pēc tam katrai atvestajai ģimenei ierādīja dzīves vietu. Mūsu ģimenei kopā ar Astru un Cīruļiem ierādīja vienu atsevišķu istabiņu apmēram 12 kvadrātmetrus lielu, ar vienu logu un atsevišķu ieeju tieši no āra. Kā attaisīja durvis, tā aukstums ar joni iekšā. Istabiņa pilnīgi tukša, bez nevienas mēbeles, bet bija plītiņa un sildmūrītis. Istabiņa atradās nogāzes pirmajā mājiņā.

Tāda izskatījās mūsu un Cīruļu ģimenes istaba. Atkal jaunā dzīve jāsāk no nulles ar guļvietas un galdiņa taisīšanu.
Brāļi un Vilis Cīrulis durvīm priekšā uzmeistaroja nelielu nojumi. Tā pasargāja istabu no aukstā vēja brāzmām. Nojumē krāvām kurināmo – ogles un malku. Kad nopirkām kazu, arī to turējām nojumē.
5. nodaļa atradās Krasnojarskas apgabala Berjozovkas rajonā apmēram 300 kilometru

no Krasnojarskas un 30 kilometrus no tuvākās dzelzceļa stacijas Krasnosopkas. Krasnosopkā atradās Krutojaras sovhoza centrs ar vadošajiem darbiniekiem un speciālistiem. Ar Krasnosopku nekādas satiksmes nebija, izņemot nodaļas zirgus, braucamos vēršus un savas kājas.
Nodaļas zemes reljefs viļņains ar atsevišķiem pauguriņiem. Tuvākajā apkārtnē lielu mežu nebija, tikai nelieli lapu koku pudurīši, kuros auga kārkli, alkšņi, ievas, apses, bērzi. Pauguriņi mijās ar ielejām, kurās ūdens saglabājās gandrīz visu vasaru. Ieleja bija aiz mūsu mājas. Izrakām padziļu bedri, no kuras smēlām ūdeni veļas mazgāšanai, reizēm arī ēdiena vārīšanai. Starp krūmu puduriem un pauguriņiem vairāku kilometru garumā stiepās labības lauki. Ja vien zeme bija labi apstrādāta un graudi laicīgi iesēti, labība auga vareni. Neapstrādātos tīrumus izmantoja ganībām. Nodaļas teritorijā netālu no sādžas bija neliela akmeņogļu ieguves šahta. Muciņai līdzīgu spaini ielaida šahtā, piebēra ar akmeņoglēm, bet otrā galā virszemē, zirgs pielāgotā aizjūgā vilka spaini uz augšu ārā. Šahtā strādāja sieviešu brigāde, jo vīriešu nebija – visi karā.
Plīti kurinājām ar vasarā salasītiem žagariem un sprunguļiem, un govju ļepām. Sausi mēsli labi dega un deva lielu siltumu. Šad tad varēja dabūt arī akmeņogles.
Starp plīts mūrīti un ārējo sienu bija apmēram pusmetru plata sprauga. Brāļi no galdnieka izlūdzās dēļa galus un ierīkoja tur lāviņu uz kuras pārmaiņus gulējām Tur bija silti. Mūrītis sildīja mūsu vārgās miesas.
Nākamajā dienā pēc ierašanās nodaļā bija jāiet darbā. Mani norīkoja vienai vietējai par palīgu pievest lopiem barību. Braucām ar vēršu pajūgu. Divi vērši iejūgti lielās ragavās. Mana pāriniece kučierēja. Vērši gāja lēnā solī. Es, ragavās sēdēdama, salu. Izlēcu no ragavām un sāku skriet vēršiem pa priekšu. Domāju, ka varbūt arī vērši paātrinās soli, bet nekā. Aizskrēju krietnu gabalu, tad jozu atpakaļ, plaukstas sizdama gar sāniem, jo arī roku pirksti nežēlīgi sala. Piebraucām pie lielas siena kaudzes. Siens sasalis. Izplēst nevar. Cērtam ar cirvjiem. Kamēr piekraujam vezumu, pienāk nakts un tumsa. Braucot uz mājām vērši ne no šā, ne no tā apstājās un nesper vairs ne soli uz priekšu. Vaicāju pāriniecei – kas noticis? Viņa paskaidroja, ka tuvumā esot vilki. Nu ejot jāsit ar koku pa dzelzi, kas viņai arī bija līdzi. Dauzot pa dzelzi, viņa aizbaidīja vilkus, un vērši sāka soļot tālāk uz māju pusi. Taču pa brīdim redzējām mirdzam vilku acu uguntiņas. Pirmo reizi no siena vešanas mājās atgriezāmies ļoti vēlu. Mamma uztraukusies, noraizējusies, ka tik vilki mūs nav apēduši ar visiem vēršiem. Visu atlikušo ziemu nostrādāju pie lopbarības vešanas, salstot un cilājot smagos siena klēpjus. Tālrīts strādāja par zirgkopi. Zirgu ferma atradās kalnā aiz kluba un nodaļas kantora. Mamma strādāja dažādus darbus centrā, vētīja arī graudus. Vitolds un Ivars gāja skolā.

Sākoties pavasara sējai, mani norīkoja pie traktoristes Maruses Patrovas par piekabinātāju. Gan salu, gan karsu, gan sviedrus lēju. Starp zobiem visu laiku čirkstēja smiltis. Strādājām bez brīvdienām no agra rīta līdz vēlam vakaram un arī naktīs. Gulējām turpat uz lauka vagoniņā vai kādā salmu gubiņā.

1945. gada 9. maijā, tikko kā biju atnākusi no nakts maiņas, kad pa vienīgo sādžas skaļruni, kas atradās uz kluba jumta, atskanēja paziņojums, ka beidzies Lielais Tēvijas karš. Vācieši sakauti. Bet tūlīt arī sekoja uzsaukums: “Par godu uzvarai papildināsim savas izstrādes normas, ziedosim valstij vienu savas darbdienas devumu” utt. Mēs, latvieši, skumām, jo zuda pēdējā cerība par atgriešanos Dzimtenē – mājās. Arī no tēva nebija nekādu ziņu.
Pēc sējas pabeigšanas piedalījos dažādos darbos. Ravēju labību. Rokas, ušņu sadurstītas,  bija vienās tulznās un pušumos un tik ļoti sāpēja, ka pat naktīs nevarēju gulēt.
Sibīrijā vasaras ļoti karstas. Saule svilina. Zeme sakarst tik stipri, ka pat kājas deg, pa zemi staigājot. Debesis bez neviena mākoņa. Naktis pavēsas, it sevišķi uz rudens pusi.

Vasarā, siena laikā, strādāju ar zirga grābekli. Pļava liela, otru galu nevar saredzēt. Gabanu krāvēji un vedēji vienā pļavas galā, grābēji – otrā. Mazumi netika piekasīti. Cik ar dakšām varēja paņemt, tik sakrāva gabanā. Vēlāk gabanas saveda kopā un sakrāva lielās stirpās.
Siena pļavā ar mani notika nepatīkams atgadījums. Pusdienas pārtraukumā izjūdzu zirgu un palaidu ganīties. Zirdziņš ēda netālu no krūmiem. Pusdienas laikam beidzoties, gāju pie zirga. No krūmiem izskrēja divi krievulēni, puišeļi ap gadu piecpadsmit, un metās man tieši virsū, grūstīja, lika kāju priekšā, lai es pakristu. Cīnoties pagāja labs brīdis. Jutu, ka spēki man sāk izsīkt. Bet tad, kā saukts piejāja brigadieris. Laikam viņš uzbrukumu bija redzējis. Neko neteikdams, katram puišelim divas reizes uzšāva ar pātagu. Viņi smilkstēdami ieskrēja krūmos. Vairs nekad man netika uzbrukuši.

Kad visu pļavu bijām sagrābuši, tad vajadzēja iet palīgā krāvējiem kraut sienu uz gabankokiem. Sakrautās gabanas puikas un arī meitenes ar zirgiem un vēršiem veda uz vietu, kur tika krauta lielā kaudze – skirds. Pie skirdu kraušanas strādāja krāvēju brigāde. Parasti garāka auguma sievas arī mūsu mamma, jo vīriešu nodaļā tikpat kā nebija. Krāvēju brigādes sievām gabanu vajadzēja novilkt no gabankokiem, ar dakšu kātu iedurot gabanas priekšpusē, stingri to pieturot. Tad zēns veda zirgu uz priekšu un zirgs gabankokus izvilka no kaudzes apakšas. Pēc tam zēns uzleca zirgam mugurā un aizauļoja pēc nākošās. Bieži gadījās, ka sieva nevarēja noturēt dakšu kātu un gabana palika uz kokiem. Tādās reizēs gabana no gabankokiem bija jānokrauj ar dakšām.

Īsi pirms labības novākšanas sākuma mani un mammu norīkoja uz Ramkas aitu fermu par aitu ganiem pie galvenā aitu gana Burbajeva, jo pastāvīgie aitu gani bija saslimuši. Fermā bija ap 300 aitu, kaut gan liekas, ka neviens tās nebija skaitījis. Novietne izskatījās diezgan nožēlojama. Šķūnim līdzīga celtne ar velēnu un salmu jumtu. Sienas un gali izveidoti no žagaru pinuma, kas apmests ar govju mēslu un māla sajaukumu – kleķi. Rudeņos un ziemā vilki līda uz jumta un plēsa caurumus, lai varētu iekļūt pie aitām. Fermas sargam vajadzēja tos atbaidīt, sitot ar koku pa dzelzi un kliedzot, rudenī ap fermu kurināja ugunskurus.

Gandrīz visas aitas fermā bija slimas ar brucelozi un “vertjaeku”. Viņām, dzīvām esot, galvā bija tārpi. Aitas visu laiku griezās uz riņķi, gāja pa apli. Dažas pat ganībās nobeidzās, dažas čabans Burbajevs paspēja aizkaut. Ganiem visbriesmīgākais bija vilki. No tiem rudens pusē nebija glābiņa ne dienu, ne nakti. 1945. gada augustā aitas ganījām pie sādžas. Pēkšņi no krūmiem izskrēja liels vilks un metās iekšā aitu barā. Vilks saplosīja trīs aitas. Aiznest nepaguva, jo mēs sākām skaļi kliegt. Saskrēja sādžinieki un vilku aizdzinām. Saplosīto aitu vērtību atvilka no manas algas. Jājautā – ko gans ar rīksti var izdarīt vilkam?

Par laimi, sākoties labības pļaujai, mani un arī mammu atbrīvoja no aitu ganīšanas. Mani norīkoja darbā kombainieru brigādē pie salmu gubošanas, mammu – ēdnīcā pavārei par palīgu. Manā vietā aitas ganīja Minkeviča kundze.
Mammai vajadzēja ēdienu vest uz lauka strādājošajiem kombainieriem un traktoristiem. Par pavāra palīgu mamma nostrādāja līdz vēlam rudenim, kamēr beidzās labības novākšana. Kad ēdnīcā darbu kļuva mazāk, mammu atbrīvoja un viņas vietā pieņēma kādu krievieti. Mamma to sāpīgi pārdzīvoja, jo, kamēr darba bija daudz, viņa bija vajadzīga, bet kad darba kļuva mazāk un strādāt kļuva vieglāk, viņa vairs nebija vajadzīga. Sibīrijā dzīvojot, ar pāridarījumu bija jāsastopas ik uz soļa. Turpmāk mamma strādāja pie graudu pārlāpstošanas un pārtīrīšanas.
Rudenī dabūjām arī pa kādai brīvdienai. Tad kopā ar mazajiem brāļiem klīdām pa krūmiem un lasījām no krūmu zariem aitu atstāto vilnu. Aitām vilna gāja nost. Tiklīdz aitas ielīda krūmos vai arī ap kādu kociņu berzējās, visur palika lielākas vai mazākas vilnas piciņas. Dažu dienu pielasījām krietnu maišuku. Aizgājusi mājās, tūlīt vilnu pārstrādājām: mazie brāļi plucināja, es vērpu. Noadīju mums visiem cimdus un brāļiem zeķes.

Tālrītam, strādājot par zirgkopi, bija jāsagatavo jaunzirgi un jaunie vērši darbam. Jaunzirgus vajadzēja apseglot, iejāt, iejūgt ratos vai ragavās un iebraukt. Ar zirgiem tas bija vienkāršāk, bet ar jaunajiem vēršiem gadījās visādi. Iejūdza jauno vērsi divriču ratos, pats veda pie galvas, un viss šķita labi. Bet kad Tālrīts un Vidvuds Vītoliņš iesēdās ratos un ar pātagu skubināja vērsi iet un vilkt ratus, vērsis sāka skriet tā ar visu vezumu, ka nepamanījām, ka bija jau aiz pakalna. Mēs, bērni, skaļi smējāmies. Vecākie ļaudis mūs bāra, teikdami, ka varot nelaime notikt, par šādām lietām nevajagot smieties. Tomēr visi palika sveiki un veseli. Tikai vērsis no trakās skriešanas bija galīgi slapjš un rāmi nāca uz mājām.

Vēl atceros kādu jocīgu redzējumu. Abas ar Marusi Patrovu strādājām pavasarī uz lauka: arām, ecējām. Ieraugām lauka pretējās puses nogāzē lieliem melniem burtiem uzrakstu “Slava Staļinam”. Uzrakstīts ar krievu burtiem. Uzraksts spilgti izcēlās uz pavasara gaiši zaļās zāles paklāja. Nevarējām saprast, kā šāds uzraksts varēja rasties. Taču šādas lietas jau ilgi nepaliek noslēpumā. Runāja, ka gani apčurājusi zāli un govis tās vietas nolaizījušas melnas.

Pavasarī kaut cik iestādījām kartupeļus un iesējām arī kādu saknīti. Pirmkārt nebija jau naudiņas, par ko nopirkt kartupeļu sēklu un , otrkārt, nebija laika uzrakt lielāku zemes gabalu, jo visi strādājām no gaismas līdz tumsai. Iesētais un iestādītais izauga samērā labi, bet sovhozā dzīvojot, no izaudzētās ražas vajadzēja dot valstij paredzētās nodevas. Tā kā daudz pāri nepalika. Arī uz valsts aizņēmumu vajadzēja parakstīties mēneša algas apmērā. Neskatoties uz visām nodevām un nodokļiem, sovhozā dzīvot bija vieglāk nekā kolhozā, lai gan arī šeit maizīti deva ar normu.
Sovhozā mazie brālīši varēja iet skolā. Kolhozā tas nebija iespējams. Man arī ļoti gribējās iet skolā, bet nebija apģērba un trūka arī produktu. Es pati sāku sacerēt šādas tādas dziesmiņas un dzejoļus un mēģināju aprakstīt kādu koku, ziedu, ūdens tērcīti, pat mazo slimo jēriņu, pielīdzinot savam liktenim. Rakstīju uz bērza tāss. Ja gadījās dabūt kādu avīzes lapu, tad šķērsām tekstam. Tinti gatavojām no sodrējiem. Rakstījām ar putna spalvām. Ja skolotājiem gadījās dabūt kādu metāla spalvu, tad tā vispirms tika iedota labākajam skolniekam. Arī mani brāļi dabūja metāla spalvas. Tās viņi glabāja kā lielāko dārgumu.

Pēc kara beigām mamma aizrakstīja vēstuli uz Latviju, uz “Trākšiem”, tēva māsai Lūcijai Ratnieks, bet vēstule atnāca atpakaļ ar atzīmi, ka L. Ratnieks tur nedzīvo. Tad mamma rakstīja visiem, kuriem atcerējās adresi. Lielākā daļa vēstuļu nāca atpakaļ. Līdz beidzot tēva māsa Hildegarde Āboltiņa mums atrakstīja vēstuli. Ar viņu sākām sarakstīties un lūdzām palīdzību. Sūtījumus sākām saņemt 1946. gadā. Bijām ļoti priecīgi un pateicīgi par katru sūtījumu, jo tajos bija arī kāds apģērba gabals. Pirmās no Latvijas saņemtās vēstules visi latvieši lasījām kopīgi kā vienīgos izziņas avotus. Kopīgi raudājām par karā bojā gājušajiem. Kopīgi priecājāmies par katru labu vēsti. Bet tā tas bija tikai pašā sākumā. Vēlāk šī kopējā bēda un prieks kaut kā pagaisa. Dažiem radi sūtīja daudz naudas un lielas pakas. Tie kļuva bagātāki un noslēgtāki. Tomēr dzīvojām draudzīgi. Neķildojāmies. Tāpat centāmies cits citu atbalstīt grūtībās.

Pagāja rudens. Pienāca piektā aukstā un sniegiem bagātā Sibīrijas ziema, kas vienmēr biedēja ar bargo salu. Atkal jāsalst, strādājot pie lopbarības vešanas, un jābaidās no vilku uzbrukumiem. Jāstrādā vienalga kādos apstākļos.
Mamma saņēma no mana tēva māsīcas Alīses Kaminskis (arī izsūtītās) vēstuli ar uzaicinājumu, lai aizbraucot pie viņas ciemos. Alīse dzīvoja Nazarovā un strādāja adīšanas cehā par adītāju. Iepriekš viņa bija atbraukusi mūs apraudzīt un šausminājās par mūsu nabadzību un trūkumu. Ivariņš bija viņas krustdēls. Alise Ivaru gribēja ņemt pie sevis. Solījās mīlēt kā savu dēlu Arni, audzināt, aprūpēt, skolot. Ivars atteicās viņai braukt līdzi. Laikam bija žēl mammas un mūs visu, jo līdz šim mazā dvēselīte bija tik daudz pārcietusi, tik daudz briesmu pieredzējusi, ka baidījās šķirties no savējiem.

Pēc uzaicinājuma saņemšanas mamma gaidīja, kad kļūs siltāks laiks līdz martā abi ar Vitoldu aizbrauca uz Nazarovu. Līdz turienei bija apmēram astoņdesmit kilometru. No 5. nodaļas uz Nazarovu veda krējumu.
Alises nebija mājās. Viņa bija aizbraukusi uz Krasnojarsku apskatīt adījumu izstādi, kurā piedalījās arī viņas cehs ar saviem adījumiem. Mamma un Vitolds Nazarovā uzkavējās vairākas dienas, jo, Alisi nesatikusi, negribēja atgriezties mājās. Alise Vitoldu paturēja pie sevis. Laikam brālītis saprata, ka te viņš būs paēdis un apģērbts un piekrita palikt. Mamma pastāstīja, cik jaukas bijušas ciemos pavadītās dienas. Viņa jutusies kā cilvēks starp cilvēkiem.

Turienes latvietes cienājušas viņu ar dažādiem gardumiem, kādus viņa visus šos piecus gadus pat sapnī nebija redzējusi. Mamma daudz stāstīja par Nazarovā redzēto un dzirdēto. Mēs klausījāmies mutes pavēruši, ka vēl ir uz zemes vieta, kur cilvēki var dzīvot cilvēcīgu dzīvi. Stāstīja, ka Vitolds labprāt palicis pie Alises, viņas balsī bija jūtams žēlums. Taču viņa mierīgi noteica: ” Ne jau uz mūžu šķiros no dēliņa Vitoldiņa”. Tomēr ... uz mūžu.
Pēc tumšās bargās ziemas nāca gaismas pilnais pavasaris ar šķīdoni. Siltie saules stari ātri aizdzina sniegu. Centāmies agri dārziņā iestādīt kartupeļus, iesēt no Latvijas atsūtītās burkānu, gurķu, tomātu sēklas. Arī zirņus un pupas iesējām. Bet kaimiņu vistas tos izkasīja. Kaimiņu vistas bija mūsu dārza lielākās ienaidnieces.

Mani atkal norīkoja pie Maruses palīdzēt veikt pēdējos remonta darbus. Kāds gan no manis remontētājs! Kādu skrūvi pratu atskrūvēt un pieskrūvēt un kādu detaļu nomazgāt, un viss. Bet arī pati Maruse nebija nekāds meistars, jo tikai iepriekšējā gadā bija beigusi traktoristu kursus. Sniegs vēl nebija pilnīgi nokusis, kad mūs abas aizsūtīja art zemi. Krūmi pilni ar sniegu, arī lauka ziemeļu nogāzē sniegs un zeme sasalusi. Traktors buksē. Nespēj pavilkt arklus. Arums kā cūku rakums. Cīnījāmies ar aukstumu un dubļiem, it sevišķi naktīs gāja ļoti grūti, jo tumšs, redzēt neko nevar. Maruse ara pārgalvīgi. Reti kad paskatījās atpakaļ, lai redzētu kā piekabinātājam klājas. Stūrus Maruse nekad neprata pareizi izbraukt, lai ecēšas nesamestu čupā. Kamēr tās atšķetināju, pagāja laiks. Kādu dienu visas ecēšas vēl nebiju atšķetinājusi, kad viņa jau uzsāka braukt. Mani parāva zem ecēšām. Es kliedzu! Viņa tikai brauc. Ecēšas mani velk. Sajutu vēderā sāpes. Beidzot Maruse tomēr pamanīja, ka kūņājos zem ecēšām. Viņa apturēja traktoru, izkāpa no kabīnes, pieskrēja pie manis – kas ar tevi! Atbrīvoja no ecēšām. Nobrāzumi asiņo. Vēders arī pušu. Vēdera pušums jau nebija pārāk liels, kādus piecus centimetrus garš. Drēbes vienīgās saplēstas. Pati dubļos. No uztraukuma sāpes vairs nesajutu. Sirds sitās, pati drebēju. Strādājām apmēram divus kilometrus no sādžas. Vēderu turēdama aizvilkos uz māju. Tur neviena nebija. Novilku saplēstās drēbes un apgūlos. Tad gan vēdera brūce sāka sāpēt. Atnāca mamma. Brīnījās, kādēļ es mājās? Pastāstīju, ka notika nelaime – man ecēšas pārplēsa vēderu. Mamma apskatīja vēderu, notīrīja netīrumus un pateica, lai guļot uz muguras. Pati aizgāja. Pēc brītiņa atgriezās ar kārklu rīkstītēm rokās. Rīkstītes sagrieza gabalos. Vienu galu iešķēla. Ar iešķēlumu saspieda kopā abas brūces malas. Man pavēlēja gulēt tikai uz muguras un pēc iespējas mazāk grozīties. Iedeva iedzert zāļu tēju. Apbrīnoju mammas atjautību, ka viņa varēja apjēgt, kas jādara. Tā es ar aizspiestu brūci nogulšņāju pa māju veselu nedēļu. Mamma katru dienu pušumu apskatīja. Ar Dieviņa žēlastību nekāds iekaisums neradās. Nodaļā skaitījās feldšere, bet viņa reti kad bija uz vietas, vairāk uzturējās Krasnosopkā, kur viņai bija dzīvoklis. Zāļu nekādu nebija. Viss Dieva rokās.

Pēc atveseļošanās atkal vajadzēja strādāt par piekabinātāju. Vienīgā laime, ka sējas darbi gāja uz beigām. Atlikušo vasaras daļu nostrādāju lauku brigādē dažādos darbos kopā ar Maruses māsu Zoju.
Ar Zoju bijām viengadnieces. Es maza, sīka, Zoja slaida, gara. Nezinu, kāpēc, es Zojai biju iepatikusies. Viņa vēlējās ar mani draudzēties. Zoja bija labsirdīga, laipna, laba meitene, ļoti izpalīdzīga. Lai gan pašas dzīvoja trūcīgi, šad tad arī mums atnesa pa bliņai–alaģim, vai pašceptam pīrāgam. Zoja vietējā skolā bija pabeigusi četras klases. Skaitījās “gramatnaja” – izglītota, bet kantorī viņai darba nebija, jo tur visi amati jau bija aizņemti un nekas neatlika, kā strādāt dažādus darbus lauku brigādē, jo līdzekļu izglītības turpināšanai nebija.
Pēc atgriešanās Latvijā sarakstījāmies ar Zoju. Viņa rakstīja man, es viņai. Apmainījāmies fotogrāfijām. Es tūlīt pēc atgriešanās Latvijā nofotografējos un aizsūtīju viņai savu foto. Viņa brīnījās, jo nekad sava dzīvē līdz šim fotogrāfiju nebija redzējusi. Mana bilde pamudinājusi abas ar māsu aizbraukt uz Krasnosopku un nofotografēties. Pašas brīnījušās ieraugot sevi uz fotogrāfijas gluži kā dzīvas.

Tiklīdz Tālrītam palika sešpadsmit gadu, viņu nosūtīja uz traktoristu kursiem. Pats braukt uz skolu nedrīkstēja. Milicis viņu un vēl dažus puišus aizveda. Traktoristu un kombainieru skola atradās Krasnojarskas apgabala Kamalinskā. 1946. gada 17. jūnijā Tālrīts skolu pabeidza un ieguva traktorista kvalifikāciju. Pēc skolas beigšanas, sākoties labības novākšanas darbiem, viņu norīkoja darbā par motoristu Krasnosopkas graudu kaltē. Darbs tur bija maiņās. Dzīvošana kopmītnēs. Krasnosopka no 5. nodaļas atradās trīsdesmit kilometrus tālu. Tagad tas pats trūcīgais uzturs bija jādala divās daļās, jo izstaigāt uz mājām viņam nebija iespējams. Kā jau iesācējam, darbā viss negāja tik gludi, kā vēlētos. Gadījās dažādas nebūšanas. Viņa maiņā izgāja motors no ierindas. Cik tur bija viņa vainas vai iepriekšējā maiņinieka, to grūti spriest.
1946. gads mums bija dažādu neparedzētu atgadījumu pilns.

Pēc Otrā pasaules kara Latvijā palikušie izsūtīto radinieki sarakstījās ar piederīgajiem Sibīrijā. Uzzināja par izsūtīto grūto dzīvi, bez vecākiem palikušajiem bērniem, no kuriem daļa mita bērnu namos, daļa kolhozos vai sovhozos. Lielākie bērni aprūpēja mazākos. Par skolā iešanu nebija ko domāt apģērba, apavu un pārtikas trūkuma dēļ. Kolhozos visiem bērniem no desmit gadu vecuma vajadzēja sākt strādāt.

Radinieki rakstīja lūgumus Latvijas PSR Izglītības ministrijai un Drošības komitejai, lai ļauj bāreņiem un pusbāreņiem atgriezties Latvijā. Radinieki uzņēmās pilnu atbildību par atvesto bāreņu turpmāko skološanu un audzināšanu. Arī mana tēva māsa Hildegarde Āboltiņa lūdza Izglītības ministriju un Drošības komiteju, lai atļauj viņas brāļa Jāņa Nikolaja Kalniņa bērniem atgriezties Latvijā, uzņemoties pilnu atbildību par bērnu audzināšanu un skološanu. Izskatot daudzos izsūtīto radinieku lūgumus, Izglītības ministrijas bērnu namu darbinieki sāka kārtot bāreņu un pusbāreņu pārvešanu uz Latvijas PSR. Lai apzinātu un savāktu pēc iespējas lielāku latviešu bāreņu skaitu, kuriem bija nepieciešama tūlītēja, neatliekama palīdzība, Latvijas PSR Izglītības ministrijas Bērnu namu daļa komandēja uz Krasnojarsku Rīgas valsts speciālā bērnu nama audzinātāju Annu Lūsi, Jēkabpils apriņķa bērnu nama direktoru Pēteri Strazdiņu, kultūras un izglītības iestāžu komitejas inspektori E. Šlengmani, drošības darbinieci Andersoni u.c. Krasnojarskā minētie darbinieki pulcēja kopā bāreņus un pusbāreņus sūtīšanai uz Latviju.
Ziņas par bāreņu sūtīšanu uz Latviju vēja ātrumā izplatījās pa visu Krasnojarskas apgabalu. Pirmie šo vēsti uzzināja Krasnojarskai tuvākajā apkārtnē dzīvojošie izsūtītie. Šī vēsts sasniedza arī Nazarovu. Mana tēva māsīca Alīse Kaminskis, viņas vecākais dēls Arnis, mans brālis Vitolds (kā viņas audžu dēls!) posās ceļam uz Dzimteni. Arni un Vitoldu uz Latviju aizveda uz valsts rēķina, bet Alise pirka biļeti. Viņiem laimējās uz Latviju aizbraukt ar pirmo vagonu, kuru pavadīja Anna Lūse un Pēteris Strazdiņš. Ar pirmo vagonu uz Latviju tika aizvesti 102 bērni. Pirmais vagons Rīgā ieradās 1946. gada 9. jūnijā. Tēva māsa Hildegarde Āboltiņa Vitoldu pēc karantīnas iziešanas paņēma savā aprūpē, audzināšanā un skološanā. Viņai daudz palīdzēja mans tēva brālis Ēvalds Kalniņš.
Visi bijām ļoti priecīgi, par brāļa Vitolda laimi turpmāk dzīvot Dzimtenē. Cik labi, ka viņš toreiz palika pie Alises!

Vasarā mamma strādāja siena pļavā. Katru pusdienas pārtraukumu viņa rakstīja vēstules uz Latviju radiem un paziņām un lūdza kaut vai nelielu palīdzību mūsu izdzīvošanai. Mēs tiešām bijām ļoti trūcīgi un izsalkuši, noskranduši, bet pateicīgi Dieviņam par katru nodzīvoto dienu.
Jūlija mēnesis mums atkal bija asaru un sāpju pilns. Saņēmām sēru vēsti. Tēva māsai Hildegardei Kujas upē noslīcis viņas vienīgais dēliņš Ansis. Mēs visi šo negadījumu ļoti pārdzīvojām, raudājām. Žēl bija mazās dzīvībiņas, kurai tik maz bija lemts dzīvot šai saulē. Lai Dieva miers mazajam puisītim.

Augusta mēnesī mammu atkal norīkoja darbā ēdnīcā pavārei par palīgu. Rīta pusē viņai vajadzēja pavārei palīdzēt pagatavot ēdienu, bet pēc tam to vest uz lauka kombainieriem un traktoristiem. Dažu dienu, kamēr visus pabaroja, viņa nobrauca vairākus desmitus kilometru. Vakaros mājās atgriezās ļoti vēlu un nosalusi, jo skrandas nespēja sasildīt novārgušo miesu.

Pirms labības novākšanas mani norīkoja norakt velēnas no graudu izbēršanai paredzētajiem laukumiem. Kombainu izkultos graudus bēra uz lauka kaudzēs. Tekoši visus izkultos graudus uz graudu novietnēm un elevatoru aizvest nebija iespējams lielo attālumu un transporta līdzekļu trūkuma dēļ. Šeit izpaudās tas pats nesaimnieciskums, kas bija jūtams visās saimniecības nozarēs. Lietus un sniegs samitrināja graudus. Lopi un meža zvēri tos sabradāja, iemina zemē. Daudz graudu palika uz laukuma. Neviens necentās visus graudus savākt, un tas nemaz nebija iespējams, jo daļa graudu bija iemīta un sabraukta dubļos. Pēc mana aprēķina vismaz viena trešdaļa graudu palika uz lauka.
Kad visi graudi skaitījās aizvesti, tad mēs paslepus gājām uz aizvesto graudu laukumiem. Sagrābstījām dubļos iemītos graudus, nesām uz māju, skalojām, vārījām. Tā kaut cik apmierinājām izsalkumu. Bet vajadzēja ļoti uzmanīties, jo par to varēja dabūt gadus, kurus nāktos pavadīt apcietinājumā.

Kad graudu laukumi bija sagatavoti, strādāju kombainieru brigādē pie salmu gubošanas un dažu dienu kombainieriem par palīgu pie graudu izbēršanas un pļaujamā agregāta tīrīšanas. Ja darbs bija netālu no mājām, tad nakšņoju mājās, ja tālu – tad kādā salmu gubā. Mums visai kombainieru brigādei veda pusdienas uz lauka. Pusdienu piegādātāja bija mana mamma. Parasti bija kaut kāda zupa, kurai pa virsu peldēja daži eļļas pilieni. Kombainieri vīrieši šo ēdienu brāķēja, bet tomēr vienmēr ēda. Man gan tā likās garšīga. Rītos un vakaros katram vajadzēja ēst savu maizi. Augusta nogalē strādājām tālu no mājām. Nakšņoju uz lauka. 28. augustā pusdienas mums atveda pavāre, nevis mamma. Jautāju pavārei – kur mamma? Viņa paskaidroja, ka mammai darbā kļuvis slikti un viņa, pēc pusdienu pagatavošanas, aizgājusi uz mājām. Neko ļaunu nenojautu. Mammai šad tad uznāca kāds vājuma brīdis, bet vienmēr tas pārgāja pats no sevis. Bija silta, saulaina diena, un mēs strādājām līdz tumsai. Uz mājām netiku. Ar satraukumu gaidīju nākošās dienas pusdienlaiku. Pusdienas atveda sveša sieviete. Viņa par mammas veselības stāvokli neko pastāstīt nevarēja. Es palūdzu brigādei, lai mani pirms darba beigām palaiž uz māju, jo mamma slima. Brigādei iebildumu nebija, ka es pāris stundu ātrāk aizeju no darba. Vēlu vakarā nokļuvu mājās.

Mamma guļ. Viņu krata drebuļi. Galva ļoti karsta. Uzvāru tēju. Viņa izdzer divas krūzītes. Sasedzu silti, sakraujot virsū visas drēbītes, cik mums bija. Drebuļi pārstāj. Mamma saka, ka palicis vieglāk. Tikai ēst neko negrib. Nekādu zāļu nav. Nodaļas medicīnas darbiniece aizbraukusi uz Krasnosopku. Otrā rītā agri pieceļos, izvāru zupiņu un tēju. Mamma ēst negrib. Paņem tikai dažas karotes zupiņas un mani skubina, lai ejot uz darbu, citādi nebūšot maizītes. Ar lielām mokām piespiežu izdzert vienu glāzi kazas piena. Palūdzu Ivariņu, lai pusdienās zupiņu uzsilda un pabaro mammu, jo jutu, ka uz darbu viņa aiziet nespēs. Brigadieris klāt un aizved mani uz darbu. Strādāju, bet ik mirkli domāju par mammu. Birst asaras. Vakarā atkal aizkuļos uz māju. Nekas nav uzlabojies. Mamma izskatās ļoti vārga. Jūtu, ka viņai pat grūti runāt. Jautāju – kas sāp? Viņa ar roku norāda uz krūtīm un klusi čukst – grūti elpot. Nākošajā rītā neaizeju uz darbu. Eju meklēt mediķi. Izrādās, ka vakar vakarā viņa ir atbraukusi no Krasnosopkas. Palūdzu, lai atnāk mammu apraudzīt. Atnāca. Paskatījās, paklausījās krūtis un aizgāja. Pēc brīža atnāca ar kaut kādām zālēm. Tās izšķīdināja ūdenī un lika mammai izdzert. Mamma ļoti saviebās, bet zāles izdzēra. Mediķe pateica, ka mamma jāvedot uz Krasnosopkas slimnīcu. Mēs ar Ivariņu sākām raudāt. Projām ejot pavēlēja, lai es tūlīt ejot pie priekšnieka un lūdzot pajūgu, ar ko mammu aizvest uz slimnīcu. Zirgs bija, bet ratu nebija. Priekšnieks teica, lai nākot rīt. Biju kautrīga un gļēva. Savu lūgumu stingri aizstāvēt nepratu. Vakarā mediķe vēl atnāca pie mums. Mamma bija aizmigusi. Pastāstīju, ka pajūgu sola tikai rītdien. Arī nākamajā dienā pajūgu nedabūju, jo nebija zirga. Tad man palīgā nāca mediķe un tikai trešajā dienā dabūjām pajūgu, ar ko māmiņu vest uz slimnīcu. Naktī mamma pārstāja runāt, murgoja un stipri vaidēja. Es piegāju pie viņas, noglāstīju galviņu, bet viņa mani vairs nesajuta. Mani pārņēma briesmīgas bailes. Trīcēdama ielīdu atpakaļ savā migā. Nevarēju aizmigt. Mani kratīja drausmīgi drebuļi. Arī kaimiņi Cīruļi šajā baismu pilnajā naktī neuzrunāja mani, nepateica nevienu nomierinošu vārdu. Biju viena šajā tumšajā naktī, bēdu ielenkta. Ivariņš bieži trūkās no miega, laikam dzirdēja māmiņas vaidus. Sagaidījusi rīta gaismu, tūlīt steidzos pēc pajūga. Atvedu zirgu no ganībām. Iejūdzu ratos. Pa to laiku bija atnācis arī kučieris un atskrējusi mediķe, kura brauca mums līdzi. Mamma vairs nerunāja, tikai vaidēja un gulēja aizvērtām actiņām. Mēs viņu iznesām no istabas. Pusguļus ielikām ratos. Es savā klēpī turēju viņas galviņu. Mediķe visu ceļu mani mierināja, ka viss būšot labi. Slimnīcā esot zāles, ar kurām mammu izārstēšot.

Slimnīcā vaidošo māmiņu ienesām un nolikām uz koka kušetes. Ārsti man palūdza iziet no slimnīcas. Paspēju tikai māmiņai noglāstīt galviņu. Mediķe vēl uzkavējās slimnīcā. Kučieris, pildot priekšnieka pavēli, bija aizbraucis uz kaimiņu sādžu pēc kaut kādām mantām. Es atkal viena svešā vietā. Pat nezinu, uz kuru pusi mājas. No slimnīcas iznāca mediķe un aicināja mani, lai ejot viņai līdzi, jo līdz tumsai es nepaspēšot aiziet uz māju. Es iebildu, ka mājās brālītis viens pats. Viņš mani gaidīs. Bet mediķe stingri uzstāja un centās atrunāt no mājās iešanas. Teica, ka no rīta kopā ar mani aiziešot uz slimnīcu mammu apraudzīt. Paliku pie viņas pa nakti. Viņa mani pacienāja ar garšīgu maizīti un tēju. Izguldināja īsta gultā, apsedza ar tīru segu. Viņai bija radio. Es radio nebiju redzējusi visus šos piecus gadus. Pa radio atskaņotā mūzika un dziesmas man likās ļoti skaistas. Mūzika remdēja manas bēdas un uz brīdi pārņēma savā varā. Un es, iepriekšējo nakti negulējusi, ātri vien aizmigu. No rīta pamodos ļoti agri. Saulīte vēl nebija uzlēkusi. Mana labvēle vēl gulēja. Pēc kāda laiciņa, laikam izdzirdējusi, ka es grozos pa gultu, arī viņa pamodās. Piecēlās, nomazgājās. Ielēja vanniņā ūdeni, lai arī es varētu nomazgāties. Nomazgājos. Viņa uzvārīja tēju. Mēs pabrokastojām. Avīzē ievīstīja maizes gabaliņu un pasniedza man teikdama: „Tas tev ceļam.” Pateicos viņai par visu un abas aizgājām uz slimnīcu. Mani pie mammas neielaida. Mūsu mediķīte iegāja slimnīcā aprunāties ar ārstiem un mammu. Es piegāju pie loga, ieraudzīju māmiņu guļam. Viņai bija nogriezti mati. Saucu viņu, grabināju ar pirkstiem pa loga rūti. Viņa mani vairs nesadzirdēja. Pa to laiku mana pavadone klusi, nemanāmi bija pienākusi. Jautāju, kādēļ mammai nogriezti mati? Viņa paskaidroja, ka mamma esot saslimusi ar tīfu, tādēļ nogriezti mati. Vēlreiz paskatījos uz māmiņu un mēs lēnām attālinājāmies no slimnīcas. Viņa mani uzveda uz ceļa un labu gabalu pa to pavadīja, visu laiku mierinādama, ka viss būs labi. Tikai vēlāk sapratu, ka mediķe ar mierinājuma vārdiem centās mani sagatavot priekšā stāvošajai nelaimei, bet es toreiz to vēl nesapratu. Viņa apsolījās Krasnosopkā sameklēt Tālrītu un pateikt, ka mamma ir slimnīcā. Atvadījāmies un aizgājām katra pa savu ceļu. Priecīga turpināju soļot pa 30 kilometrus garo ceļu cerībā, ka ārsti mammu izārstēs. Pa brītiņam kādu kilometru noskrēju skriešus, lai ātrāk tiktu mājās. Iedoto maizīti nesu Ivariņam. Galā nokļuvu tikai pievakarē. Saulīte vēl nebija norietējusi. Man pretī skrēja Ivariņš. Viņš teica, ka visu nakti esot mani gaidījis. Pasniedzu viņam maizīti. Par to viņš bija priecīgs. Un tūlīt jautāja, vai māmiņa paliks vesela? Es viņam paskaidroju, ka māmiņu ārstē dakteri. Viņai dod zāles. Māmiņa atveseļosies.

Pieraku kartupelīšus. Izvārīju. Abi paēdām vakariņas un taisījāmies iet gulēt. Pēkšņi ienāca brigadieris un teica, lai rīt no rīta es esot agri uz strīpas, jo saslimis viens kombainiera palīgs un man jāstrādājot viņa vietā. Kūru uguni un izvārīju Ivariņam pusdienām zupiņu. Iedevu arī naudiņu, lai aiziet uz veikalu un nopērk dienas normai paredzēto maizīti. Piekodināju, lai neaizmirst izslaukt kaziņu. Abi aizgājām gulēt. Viņš cieši, cieši man piespiedies aizmiga. Otra rītā atstāju brālīti guļam. Atkal diena ļoti laba darbam. Vakarā uz māju netiku palaista. 4. septembrī pie manis pienāk brigadieris un tieši, bez jebkāda aplinka pateica, ka nomirusi mamma un rītdien man jābraucot viņai pakaļ uz Krasnosopku. To pasacījis brigadieris aizgāja. Paliku stāvot viena, sastingusi kā akmens. Nevarēju izdvest ne skaņas. Jutu, ka pa vaigiem sāk ritēt asaras. Likās, ja speršu soli, tūlīt apgāzīšos. Kombainieris bija ievērojis mani, stāvot lauka vidū, apturēja kombainu un pienāca pie manis. Kas ar tevi? Birst asaras, pateikt nevaru ne vārda. Viņš mani mierina. Apsēdina. “Pastāsti, kas noticis?” Knapi izdvesu – nomira mamma. Viņš cieši saņēma manu roku, mierinādams teica: ”Turies, tu nedrīksti paļauties vājumam. Tev jādzīvo. Jāaudzina mazais brālītis.” Laiciņu pasēdējām. Es drusku nomierinājos. Tad viņš teica, lai ejot mājās. Līdz vakaram viņš pastrādāšot viens. Lēni, asaras slaucīdama, gāju uz māju. Mājās ierados līdz ar saules rietu. Ivariņš raudāja. Es viņu mierināju. Nesapratu, ko iesākt. Nav neviena tuva cilvēka, kam prasīt padomu. Līdz šim visas lietas bija kārtojusi mamma. Sāka krēslot, bet ap galdnieka darbnīcu vēl rosījās cilvēki. Abi ar Ivariņu aizgājām pie galdniekiem. Galdnieki māmiņas mūžā māju jau gandrīz bija uztaisījuši. Viņi par mammas nāvi bija uzzinājuši jau no rīta un tūlīt paši uz savu roku bija sākuši taisīt zārku, jo Ivars pateicis, ka māsa esot darbā. Visi izteica mums līdzjūtību. Apsolīja, ka rīt no rīta zārks būšot gatavs. Viens no onkuļiem solījās, ka mammu pavadīs ar dievvārdiem. Galdnieki teicās palīdzēt izrakt kapu un palīdzēt mammu apglabāt. Otrā rītā bez manas lūgšanas zirgs bija iejūgts ratos un Priedes kundze ar to piebrauca pie mūsu mājas, jo arī viņai bija jābrauc uz Krasnosopku saņemt no Latvijas atsūtīto paku. Es sainītī ieliku no Latvijas atsūtīto mammas kleitu, zeķītes, krekliņu, lakatiņu, kuru viņa šad tad mēdza uzsiet galvā. Vairāk viņai patika staigāt ar kailu galvu. Viņai bija ļoti skaisti mati, tādi lokaini, viļņoti.

Krasnosopkā es ar zirgu paliku pie slimnīcas. Priedes kundze aizgāja pēc pakas. Slimnīcā mani nelaida. Slimnīcas darbiniece paņēma drēbju sainīti, un divi vīrieši ienesa slimnīcā zārku. Teica, lai gaidot, kamēr mammu saģērbšot un iezārkošot. Es stāvēju pie zirdziņa un raudāju. Pēc neilga laiciņa iznesa zārku ar māmiņu un ielika ratos. Darbiniece teica, ka māmiņu esot apseguši ar baltu drāniņu, jo līķauta mums nebija. No slimnīcas nekādi dokumenti par mammas nāvi izsniegti netika. Miršanas apliecību arī neviens nebija uzrakstījis. Par to pārliecinājos kārtojot reabilitācijas dokumentus, kad Latvijas ierēdņi man neatlaidīgi pieprasīja mātes un tēva miršanas apliecības. Viņiem to nekādi nevarēju ieskaidrot, ka toreizējā Sibīrijā nevienam miršanas apliecību nerakstīja. Sarakstē ar Krasnojarskas apgabala instancēm un arī ar Krasnosopkas instancēm saņēmu vienu un to pašu atbildi: “ Mūsu iestādē tādu dokumentu nav.” No tā varu secināt, tikai to, ka cik īsti cilvēku aizgāja bojā no 1941. gada izsūtītajiem, nekad neuzzināsim.

Par to laiku, kamēr māmiņu iezārkoja, Priedes kundze bija paguvusi saņemt paku. Zirdziņš ari drusku bija ieēdis. Es viņu padzirdīju, un mēs devāmies atpakaļceļā. Diena bija ļoti jauka, saulaina, bez neviena mākonīša. Braucām lēnām. Priedes kundze bija ļoti priecīga par saņemto sūtījumu. Reizēm pat uzdungoja kādu melodiju. Man bira asaras. Es viņai teicu – jūs vedat sev prieku, bet es – savas bēdas. Saprotu arī Priedes kundzi, viņai trīs mazi bērni. Viņa vienīgā pelnītāja. Visus šos gadus viņa cīnījās ar mūžīgo trūkumu, un tagad, saņemot kaut nelielu atspaidu, viņai bija prieks. Sapratu, ka tā jau tai dzīvē iekārtots – prieki mijās ar bēdām.

Mājās pārbraucām pavēlu. Zārku ienesām nojumē, lai māmiņa pēdējo nakti pārguļ mūsu tuvumā. Dienā ar graudu vedējiem bija atbraucis Tālrīts. Nu mēs visi trīs bāreņi bijām kopā. Mēs 5. nodaļā bijām pirmie, kas palikām bez māmiņas atbalsta. Vakarā pie mums atnāca Bunduļa onkulis un pastāstīja, ka zirgs, ar ko aizvest māmiņu rītdien uz kapiem, esot sarunāts. Kapiņš būšot izrakts, un būšot arī cilvēki, kas kapiņu aizbērs. Pateicāmies viņam par rūpēm. Viņš aizgāja.

Neko par cilvēka apbērēšanu nezinājām. To gan bijām ievērojuši, ka pēc kapu ceremonijas visi pulcējas mirušā mājā. Mirušo piemin. Palikušie mājinieki ar kaut ko pacienā. Tālrīts man saka: ”Varbūt, ka mums jāizvāra kartupeļi, ar ko bēriniekus pacienāt? Cita jau mums nekā nav.” Aizgājām visi trīs uz dārziņu, pierakām kartupeļus, veselu spaini, noplūcām sarkanos tomātus. Kartupeļus nomazgājām, nomizojām. Pa nakti atstājām spainī ūdenī. No rīta izvārījām un katlu silti sasedzām. Pēc tam visi trīs aizgājām uz kapiem, kas atradās kādu puskilometru no mūsu mājas. Arī pa šiem kapiem laukā, krūmu malā staigāja lopi, tāpat kā Novoaltatkā. Pie mūsu māmiņai izraktā kapa rušinājās cūka. To aizdzinām. Pa lauku salasījām puķītes. Es nopinu trīs vainadziņus, mums katram pa vienam, un sataisīju trīs puķu pušķīšus, ar kuriem no māmiņas atvadīties. Ar puķītēm un vainadziņiem rokā aizgājām uz māju. Ēst negribējās. Sēdējām un gaidījām, kad atbrauks pēc māmiņas. Pēcpusdienā piebrauca pajūgs, un puiši zārku iecēla ratos. Aiz pajūga gājām mēs visi trīs bāra bērni un zārka nesēji. Pa ceļam vēl piebiedrojās latvieši. Kapos gaidīja daudz cilvēku. Bija atnākusi arī mediķe. Nesēji nocēla zārka vāku, lai Sibīrijas saulīte pēdējo reizi noglāsta mūsu māmulīti. Bunduļa onkulis teica runu. No runas es neko nedzirdēju. Es biju pavisam tālu prom no šīs pasaules. Dažas latvietes zārkā mammai blakus nolika ziedus. Pēc Bunduļa onkuļa runas mēs māmiņu noglāstījām un savus ziedu pušķīšus uzlikām viņai uz krūtīm. Zārkam uzlika vāku. Ar resnām virvēm zārku ielaida dobē. Māmiņa aizgāja tālu prom no mums. Zeme bija ļoti smaga, tāda kā ar glīzdu piesātināta. Pirmie lāpstu bērumi drausmīgi skanēja, atsitoties pret zārku. Man likās, ka māmiņai sviež ar akmeņiem. Mēs visi trīs ļoti raudājām, cits citam piespiedušies, it kā atbalstu meklēdami. Kapu aizbēra. Izveidoja kapu kopiņu. Uz tās virsū uzlikām savus vainadziņus. Dažām latvietēm bija lielāki vainagi un puķu pušķīši. Tie visi sagūla uz māmiņas kapa kopiņas un nosedza to. Ļaudis pamazām sāka izklīst. Mēs palikām. Kad visi bija aizgājuši, mēs atvadījāmies no māmiņas, čukstus noskaitot Tēvreizi. To māmiņa bija iemācījusi. Lēnam gājām uz māju, atstādami savu mīļo māmulīti vienu Sibīrijas smagajā zemē. Aizgājām uz māju un gaidījām bēriniekus. Cerējām, ka kāds pie mums atnāks un šinī smagajā brīdī dalīsies ar mums. Diemžēl neatnāca neviens. Mēs visi trīs raudājām. Tobrīd, kad mūsu sirsniņas tik ļoti sāpēja, nebija, kas pasaka kādu mierinošu vārdu bērniem, kuri paliek vieni paši svešā malā. Nebija nevienas mīļas rokas, kas noglāsta bārenīšiem galviņu. Šo sāpju brīdi es atceros visu mūžu, tādēļ laikam vienmēr esmu bijusi kopā ar saviem paziņām viņu sēru brīžos.

Izvārītos kartupeļus pilnīgi aizmirsām. Arī kaimiņi Cīruļi atnāca ļoti vēlu, kad mēs jau bijām gultā. Otrā dienā ne es, ne Tālrīts uz darbu neaizgājām. Neviens arī nedzina. Ivariņš neaizgāja arī uz skolu. Visi trīs aizgājām uz kapiem un tur nodzīvojām visu dienu, kā no māmiņas pēdējo reizi atvadoties. Atceroties, kā viņa pārnāca ļoti nogurusi. Bieži kā apsēdās, tā nekustīgi sēdēja, kaut ko dziļi domāja. Līdz savam pēdējam elpas vilcienam viņa rūpējās par mums, saviem mīļajiem bērniem, gādājot apģērbu, ēdamo, kura nekad nepietika. Atceros, cik viņa bija priecīga, kad noliktavas pārzinis uzdāvināja saplēstu maisu. Māte no tā uzšuva mazajiem brāļiem biksītes. Ar tām viņi gāja uz skolu. Atnesto maizes gabaliņu mēs bērni, pa drupatiņai vien sarucinājām. Māte, mūs izsalkušos, saprata un nekad nebāra par maizītes apēšanu. Viņai, izglītotam cilvēkam, vajadzēja uzklausīt daudz dažādus neķītrus lamu vārdus, dažādas apsaukas gan no kolhoza priekšsēdētāja, gan no NVKD darbiniekiem. Uz pārbaudēm vajadzēja ierasties divas reizes mēnesī, parasti vēlu vakarā vai naktīs, lai netraucētu kolhoza darbu. Pēc katras pārbaudes māte mājās atgriezās noraudājusies ar vēl nenožuvušām asarām. Tikai pēc daudziem gadiem uzzināju, ka komandanti mūsu mātes spīdzinājuši, ņirgājušies par viņām. Centušies viņas padarīt par ziņu pienesējām, par līdzcilvēku nodevējām. Viņas ar savu stingro raksturu un naidu pret padomju varu, kas viņām tik daudz pāri darījusi, nav piekritušas komandantu pavēlēm, tāpēc tikušas sistas.

No sākuma visas mātes ar saviem bērniem bieži pulcējās kopā, lai padziedātu vai tāpat parunātos. Vienmēr mēdza teikt:
“jo mums sūri, jo mums grūti,
jo mēs grezni padziedam”

Šajās reizēs bērni skaitīja dzejoļus un arī dziedāja, pat solo. Dziesma deva spēku un kaut uz mirkli attālināja no pelēkās un drūmās ikdienas. Vietējie vienmēr nāca latviešu dziesmas klausīties. Viņiem laikam tās patika, jo neko tādu viņi šajā Sibīrijas nostūrī nebija ne dzirdējuši, ne redzējuši. Parasti pulcējāmies pie Dzenīšu un Priedes kundzēm, jo viņas dzīvoja vienā mājā. Dzenīšu kundze Latvijā bija strādājusi par skolotāju. Viņa mūs mācīja, kā jāskaita dzejoļi. Mūsu māte ļoti labi sapratās ar Dzenīša kundzi. Kaut kas kopējs viņas vienoja. Arī ar pārējām latvietēm mūsu māte labi sapratās un prata sadzīvot, tāpat arī ar vietējiem sādžiniekiem. Tāda bija mūsu māmuļa. Un tikai tad, kad pati kļuvu māte, es pilnībā sapratu, cik grūti mātei bija mirt, apzinoties, ka viņas bērni paliek vieni likteņa varā svešumā. Bāra bērni nevienam nebija vajadzīgi.
8. septembrī sākās ierastais darba dienas ritms. Tālrīts ar graudu vedējiem aizbrauca uz Krasnosopku. Mani brigadieris aizveda uz lauku pie kombainiem. Ivars aizgāja uz skolu. Nu par visu vajadzēja domāt mums pašiem, nebija neviena, kas kaut ko pasaka priekšā. Lielākā atbildība gūlās uz maniem pleciem, jo biju vecākā. Man bija 17 gadi un man nebija nekāda priekšstata, kā veidot turpmāko dzīvi.

Kādu dienu uz lauku bija atbraukusi mediķe un teica, ka gribot ar mani aprunāties. Viņa un komandants gribot mums palīdzēt. Esot nosprieduši, ka mums būtu labāk dzīvot bērnu namā. Tur vismaz būtu apģērbti, paēduši un varētu arī mācīties. Mani bērnu nams biedēja, šo to par bērnu namu biju dzirdējusi no mammu runām. Taču mediķe silti ieteica viņas priekšlikumu apdomāt.

No Latvijas vēstuli atrakstīja Alise. Izteica līdzjūtību un pastāstīja, ka vēl vedot bērnus bāreņus uz Latviju, lai mēs kaut kā mēģinot tikt uz Krasnojarskas bērnu namu, tad droši vien mūs atsūtīšot uz Latviju. Ar Tālrītu apspriedām mediķes un Alises priekšlikumu un nolēmām riskēt. Kā būs, tā būs. Mediķe priecīga, ka viņas priekšlikumam piekrītam un centās ātri noformēt dokumentus. Mēs pārdevām kaziņu. Paņēmām dažas mantiņas un mediķes pavadībā ar pasažieru vilcienu no Krasnosopkas braucām uz Krasnojarsku. Viņa mūs nodeva bērnu nama direktoram un pati aizbrauca. Otrā dienā direktors, iepazīstoties ar mūsu dokumentiem konstatēja, ka mums ar Tālrītu trūkst izziņas no darba vietas. Mani kā vecāko direktors sūtīja atpakaļ pēc izziņas. Nopirka man biļeti, viena darbiniece aizveda uz staciju, iesēdināja vagonā un piekodināja pavadonei, lai mani izsēdina Krasnosopkā. Tā arī viss notika. No rīta biju Krasnosopkā. Bet, es kā jau nesapraša, domāju, ka man to izziņu izsniegs 5. nodaļas priekšnieks. Tieši no stacijas sāku iet uz 5. nodaļu. Šoreiz, kā saukts, brauca graudu vedējs un mani lielu gabalu aizveda. Aizgāju 5.nodaļā pie priekšnieka. Izrādījās, ka viņš tādu izziņu nav tiesīgs izsniegt. Jābrauc atpakaļ uz Krasnosopku pie direktora Zamisovska. 5. nodaļā uzzināju, ka pēc dažām dienām grupa bērnu – pusbāreņu – sataisījušies braukt uz Krasnojarsku, lai tālāk brauktu uz Latviju. Šoreiz savācu visu savu mantību un piebiedrojos viņiem. Uz Latviju braukt gribētājiem bērniem nodaļas priekšnieki iedeva transportu, ar ko nokļūt līdz Krasnosopkai. Visi bijām kā spārnos, priecīgi un gaišām cerībām ātrāk nokļūt Latvijā – savā bērnības zemē. Jokojāmies, smējāmies. Dažam gan šad tad nobira kāda asara, laikam žēl bija mammas.

Krasnosopkā sovhoza direktors nebija uz vietas. Darbiniecēm izstāstīju savu vajadzību. Viņas man uzrakstīja izziņu, un direktora sieva to parakstīja un uzlika zīmogu. Pārējiem bērniem vajadzēja kaut kādas izziņas no ciema padomes. Ciema padomes priekšsēdētāja tolaik bija Meļņikova, arī viņa nebija uz vietas. Pārējiem bērniem izziņas arī parakstīja sovhoza direktora sieva. Sirsnīgs paldies viņai!

Priecīga devos uz Krasnosopkas staciju. Tur bija ļoti daudz braukt gribētāju. Biļetes nepārdeva. Pienāca vilciens. Vagoni bija stāvgrūdām pilni. Pavadones nelaida vagonā bez biļetēm. Mūsu puiši aizskrēja pie lokomotīves mašīnista, lūdza, lai atļauj braukt uz oglēm. Mašīnists neteica ne jā, ne nē. Mēs rausāmies uz oglēm. Cits krita, cits nespēja tikt augšā. Es veikli uzrausos un apsēdos uz oglēm. Tobrīd man bija vienalga, kāda es izskatīšos – melna vai raiba, bet uz Krasnojarsku jātiek. Lokomotīve nosvilpās un pamazām sāka uzņemt gaitu. Uz perona palika pavisam mazs bariņš ļaužu. Tātad lielākā daļa braucēju vietu sev kaut kur bija atraduši. Bet varbūt palicēji bija pavadītāji. Mēs braucām, sēžot uz melnajām oglēm. No Krasnosopkas līdz Krasnojarskai bija apmēram 250 kilometru. Braucām visu nakti un rudenīgi aukstajā naktī salām, jo apģērbs mums visiem bija gaužām trūcīgs. Puikas palīdzēja lokomotīves vadītāja palīgam sviest ogles kurtuvē. Es biju pārāk maza un sīka, spēka arī par maz, lai smago ogļu šķipeli paceltu, un es vienkārši lēkāju uz ogļu kravas. Sava vatenīša kabatiņā biju ielikusi dažus drāniņā iesietus rublīšus. Krasnojarskā, kad nolīdu nost no oglēm, kabatā vairs nebija ne drāniņas, ne rublīšu. Jutos ļoti apbēdināta, jo mēs taču visi bijām vienādi. Kurš gan varēja būt tas, kas uzdrošinājās iebāzt roku manā kabatā? Līdz šim šī ir bijusi vienīgā reize manā mūžā, kad kāds man no kabatas ir izvilcis naudiņu.

Krasnojarskā visi izskatījāmies briesmīgi ar melni raibām sejām, melnām rokām. Vispirms sameklējām ūdeni, kaut cik nomazgājām rokas un muti un tad izklīdām uz visām pusēm, kur nu kurais. Es aizgāju uz bērnu namu. Brāļi tieši pirms manas atbraukšanas ar septīto vagonu bija aizsūtīti uz Latviju. Rīgā viņi iebrauca 1946.gada 6.oktobrī. Nu svešumā biju palikusi pilnīgi viena. Bērnu namā sastapu no Latvijas atsūtīto pārstāvi Lūsis kundzi. Viņa man ieteica, ka neesot vērts iet pie bērnu nama direktora un iekārtoties bērnu namā, jo ar nākošo vai aiznākošo vilcienu arī mani aizsūtīšot uz Latviju, lai ejot uz bērnu savākšanas punktu, kurš atrodoties 12 kilometrus no Krasnojarskas Jeņisejas krastā. Runādamas mēs izgājām bērnu nama pagalmā. Tur stavēja smagā automašīna, kurai bija jābrauc uz bērnu savākšanas punkta pusi. Šoferis mani aizveda uz turieni. Bērnu savākšanas punkts atradās skaistā vietā pie Jeņisejas upes pretī Krasnojarskas “Stabiem”. Tur auga skaisti, balti, balti bērzi, kuru lapotni šobrīd klāja rudens zelts. Savākšanas punktā pavadīju gandrīz divas nedēļas, jo ar nākamo vagonu uz Rīgu netiku. Gulēju uz grīdas. Atkal salu. Taču bija pārdzīvots vēl lielāks aukstums un – šo paciest – tīrais nieks. Arī ēdiens bija tik labs, kādu šajos gados nebiju ēdusi. Tikai bieži vien ēdiena visiem nepietika, jo katru dienu nāca klāt jauni un jauni bērni.
1946. gada 16. oktobrī uz savākšanas punktu atbrauca pārstāvis, lai vestu mūs uz Krasnojarskas staciju projām sūtīšanai. Mazākos bērnus aizveda ar mašīnu, bet mums, lielākajiem, vajadzēja iet kājām. Pēc dažu stundu gājiena sasniedzām dzelzceļa staciju. Tur mūs vagons gaidīja. Bijām liels bars. Kā vēlāk noskaidrojām, šajā reizē uz Latviju tika aizvesti 110 bērni.

Pie vagona stāvēja no Latvijas atsūtītie pārstāvji ar papīriem rokās Tie bija mūsu saraksti. Pēc šiem sarakstiem mūs katru izsauca, un tam tūlīt vajadzēja kāpt vagonā. Visu šo procedūru uzraudzīja miliči, ar dzelžainu skatu nopētīdami katru, kas kāpa vagonā. Ja kāds viņiem likās pārāk liels vai aizdomīgs, tad to pasauca malā. Uz Latviju sūtāmo bērnu sarakstā bija iekļauts arī mans brālis Vitolds, lai gan viņš tika aizvests jau ar 1. vagonu. Pēkšņi izsauca Vitoldu Kalniņu, bet uz viņa vārdu atsaucās Vidvuds Vītoliņš. Dzenīšu Zenta iekliedzās: „Tas nav Vitolds!” Viens no puišiem iegrūda viņai dunku sānos. Zenta apklusa. Paldies Dievam, ka miliči to nepamanīja. Vidvuds reizē ar mums aizbrauca uz Latviju. Izsauca mani. Es nevienam nekādas aizdomas neradīju, jo biju sīka, maza, bet man tomēr bija septiņpadsmit gadu un vajadzēja uzmanīties. Katrs neapdomīgs solis varēja radīt aizdomas, un tad no Latvijas vairāk nekā. Uz Latviju veda ar parasto pasažieru vilcienu. Vagons bija sadalīts ar starpsienām nodalījumos. Vienā nodalījumā četri plaukti bija paredzēti gulēšanai un divi augšējie – bagāžas novietošanai. Uz augšējiem plauktiem mitinājās lielākie bērni un reti kad viņi nolīda lejā, jo baidījās no kontroles. Gulējām uz plikiem plauktiem apģērbušies un apsegušies ar saviem vatenīšiem vai lakatiem, kas nu kuram bija. Es gulēju uz vidējā plaukta. Uz apakšējiem plauktiem gulēja mazākie bērni, uz katra pa divi. Dienā mēs visi sēdējām uz apakšējā plaukta, laiku īsinādami spēlējām dažādas spēles. Mums atnesa un iedeva arī avīzes, bet tās visas bija krievu valodā. Es parasti izlasīju tikai kādu mazu rakstiņu, jo lasīšana diez kā neveicās. Visas bildes gan sīki izpētīju. Pa ceļam mums deva ēst. Ēdiens bija labs. Tas bija paredzēts divpadsmit dienām. Ceļā pavadījām krietni ilgāku laiku. Kavējāmies jau Krasnojarskā. Tur gaidījām vilcienu, kuram piekabinās mūsu vagonu. Pailgi stāvējām arī dažās turpmākajās stacijās. Lielākie bērni pavadoņu pavadībā stacijās gāja pēc vāroša ūdens. Pirmajās reizēs uz Latviju pārvestajiem bērniem ēdiens dienā izmaksājis tikai četrus rubļus, bet mums sakarā ar cenu paaugstināšanos deviņi rubļi un piecdesmit kapeikas. To mums stāstīja pavadone, noteikdama: „Re, kā valsts par jums rūpējas”. Es nekad visu maizes gabaliņu uzreiz neapēdu. Vienmēr pusi pataupīju, jo bija bail, ka nepietrūkst ēdamā.

Vagonā vajadzēja uzturēt kārtību – pašiem vagonu uzpost. Mēs, lielākās meitenes, vagonu slaucījām. Visi bijām nobrīdināti, ka jāuzvedas godīgi, nedrīkst blēņoties, nedrīkst uz grīdas spļaut saulespuķu sēklu čaulas. Un tomēr, čaulas mētājās pa grīdu.
Bija vēlīns rudens. Gar vagona logiem aizslīdēja Sibīrijas vienmuļie plašumi. Ar katru minūti, ar katru sekundi attālinājāmies no bada zemes, kur pavadīti vairāk nekā pieci bērnu pleciem pārmēru grūta, smaga darba gadi aukstumā un badā. Sibīrijas zemē paliek mani visdārgākie cilvēki – mamma un tētis. Par tēvu gan nekādu ziņu nav, ka viņš būtu aizgājis aizsaulē, tomēr neticu, ka viņš visus šos piecus gadus nebūtu interesējies par mums un nebūtu centies mūs sameklēt.

Tuvojāmies Maskavai. Sāka parādīties nodegušas, sagruvušas, kara laikā izpostītas ēkas un lauki. Raugoties postažā, skumji kļuva ap sirdi, jo arī šeit kādreiz dzīvoja un strādāja cilvēki, bet tagad drūms tukšums un klusums. Maskavā nostāvējām vairākas dienas, kamēr mūsu vagonu piekabināja Rīgas vilcienam. Maskavā pietrūka pārtikas, jo laikam nebija ieplānotas tās daudzās un ilgās stāvēšanas stacijās. Vagona pavadoņi Maskavā aizgāja meklēt pārtiku un atnesa mums maizīti. To kristīgi sadalīja. Katram iznāca krietns gabaliņš. Latvijas robežu šķērsojām pirms pusdienām. Mēs ar draudzeni no prieka raudājām. Zilupē drīkstējām izkāpt no vagona. Biju priecīga sajust zem kājām tēvu tēvu Latvijas zemi. Šos laimīgos mirkļus nav iespējams aprakstīt. No prieka gribējās skriet, lidot un visus apmīļot. Līdz Rīgai vairs neviens negulēja. Mūsu nodalījuma bērni visi vēroja Latvijas ainavas. Latvija karā bija stipri cietusi. Sagrautas un izpostītas pilsētas, ēkas un lauki. Mēs Latviju atstājām sakaisti sakoptu, bet nu to atradām izpostītu.

Rīgā mūsu vilciens iebrauca 1946. gada 6. novembrī – Oktobra svētku priekšvakarā. Rīga mūs sagaidīja, ietērpta svētku rotā, ar plīvojošiem sarkaniem karogiem, spoži izgaismota. Izkāpusi no vagona, stāvēju kā sastingusi un raudzījos Rīgas skaistumā, kamēr kāds mani pagrūda. Kad visi bija izkāpuši no vagona, tad viss bars gājām pa peronu uz izeju. Daudzus bērnus sagaidīja radinieki. Arī mani sagaidīja tēva māsa Hildegarde Āboltiņa. Laikam jau iepriekš bija vienojusies ar bērnu nama direktoru Dēliņu, ka karantīnas medicīnas pārbaudes laiks man jāpavada bērnu namā. Tā bija vieglāk gan man, gan tantei. Visapkārt skanēja līksma latviešu valoda. Barā, priecīgi lēkādami, devāmies uz izeju. Rīgas vecajai stacijai izeja uz pilsētu bija kanāla pusē. Stacijas laukumu un peronus apjoza metāla žogs. Pie žoga mūs visus sapulcināja. Piebrauca automašīna. Ar to mūs aizveda uz pirti. Pirtī nomazgājāmies. Mums iedeva tīras drēbes. Jutos kā no jauna piedzimusi. Pirtniecei jautāju, kur manas vecās drēbītes? Viņa atbildēja: „Tās, meitiņ, tev vairs nebūs vajadzīgas!” Man tas likās izšķērdīgi, jo drēbītes vēl nebija pavisam noplīsušas, lai gan pilnas ar utīm. Sibīrijā mēs no utīm nekādi nevarējām tikt vaļā. Likās, ka uz brīdi pazūd, bet pēc neilga laika atkal parādās. Visi Sibīrijas netīrumi palika pirtī. Turpat pirtī man matiņus apgrieza īsus, īsus, gandrīz kā puikam. Visus mūs tīrus un baltus, labās drēbītēs apģērbtus, aizveda uz 2.Rīgas pilsētas bērnu namu, kurš atradās Kuldīgas ielā 45. Tolaik direktors bija Dēliņa kungs – ļoti labs, saprotošs, pretim nākošs cilvēks.

Bērnu namā gulējām tīrās, baltās gultiņās. Mūs labi baroja. Likās, ka esmu paradīzē, kur man ne par vienu nav jārūpējas, citi turpretī rūpējās par mani. Visapkārt tīrība un sakoptība, skan latviešu valoda. Pēc tik ilgiem gadiem turu rokās latviešu valodas grāmatu. Ak, cik daudz ir aizmirsts šajos prombūtnes gados! Man iedeva skaistas, brūnas ādas kurpītes. Es ar kurpēm nepratu staigāt un jau pirmajā dienā noberzu papēžus jēlus. 7. novembrī mani apciemot bija atnākusi tante. Viņa, mūs dažus bērnus, aizveda uz svētku parādi. Tā tiešām bija skaista. Bet prieku par redzēto skaistumu aptumšoja mani noberztie papēži. Knapi atnācu atpakaļ uz bērnu namu. Paldies medicīnas māsiņai. Viņa man iedeva zāles, un pa svētku dienām papēži sadzija. Pēc svētkiem mūs veda uz veselības pārbaudi Martas ielā. Tur strādāja ļoti labi ārsti. Pārbaudīja redzi, dzirdi, izklausīja sirdi un plaušas. Pēc tam sūtīja uz plaušu rentgena pārbaudi. Ārstam manās plaušās likās kaut kas aizdomīgs. Izrakstīja zāles un lika atnākt vēl. Pēc karantīnas izbeigšanās 15. novembrī mana tēva māsa Hildegarde Āboltiņa mani no bērnu nama izņēma un pieņēma pilnīgā savā aizbildniecībā. Tante mani aizveda uz savu māju Rīgā, Bērzaunes ielā 4. Mani ieraugot, tēva māte raudāja skaļā balsī. Nevarēju saprast, vai viņa raud no prieka, mani ieraugot, vai raud par savu zaudēto dēlu un vedeklu. Vecmamma bija sagatavojusi ļoti garšīgu cienastu – dārzeņu sautējumu ar gaļu. Man tas likās ļoti garšīgs, bet baidījos ēst, jo ēdiens bija nepierasts. No šīs reizes man visu mūžu visgaršīgākais ēdiens ir dārzeņu sautējums. Vecmamma mani glaudīja un bučoja. Viņa mani ļoti mīlēja un lutināja. Nākamajā dienā tante mani aizveda uz Rīgas 9. pamatskolu, kas atradās dažu simtu metru attālumā no mājām. Aizgājām pie skolas direktora Šeņina – ļoti cienījama izskata kunga. Mani uzņēma 7. klasē, lai gan biju beigusi tikai četras klases. Viņš teica: ”Meit, tev vajadzēs saņemties.” Mani ieveda 7b. klasē. Visi skolnieki uz mani skatījās ar izbrīna pilnām acīm. Daži pat apsmēja, jo nemācēju latviski izteikties. Vienmēr teikumā iespruka kāds krievu vārds. Es to ļoti pārdzīvoju. Mācīties man gribējās, gribējās atgūt nokavēto. Mācījos caurām naktīm. Zem segas grāmatu lasīju, to apgaismojot ar kabatas lukturīti. Ja vecmamma vai tante pamanīja, tad tiku sabārta. Pirmajā pusgadā man bija samērā sliktas atzīmes, bet pavasarī skolu beidzu ar izcilību un tiku apbalvota ar uzslavas rakstu. Viegli nebija, bet savu panācu.

Mammas pēdējā vēlēšanās bija, lai mēs kādreiz, ja atgriezīšoties Latvijā, dzīvotu un strādātu Tiltsīļos un koptu sentēvu tradīcijas. Gribēju mammas pēdējo vēlēšanos izpildīt un aizbraucu uz Praulienas pagastmāju. Pagasta priekšsēdētājs nebija uz vietas. Mani uzklausīja pagasta priekšsēdētāja vietnieks Kārlis Erģelis – tas pats, kas piedalījās mūsu izsūtīšanā 1941. gada 14. jūnijā. Ieraugot viņu, mani pārņēma savādas trīsas, tā kā bailes. Taču ja jau biju atnākusi, tad jārunā. Viņš izlikās laipns, bet ar mani runāja galvu nodūris un skatījās nevis uz mani, bet kaut kur grīdā. Tas mani iedrošināja. Drebuļi pierima. Izstāstīju, ka nāku lūgt pajumti Tiltsīļu mājās, jo mēs, četri bērni, sodu esam izcietuši. K. Erģelis man gari un plaši skaidroja, ka Tiltsīļos viņš nevarot atļaut mums dzīvot, bet Praulienas pagastā gan. Lūzā esot vienas tukšas mājas, mēs tajās varot dzīvot. Pateicu, ka padomāšu. Grasījos jau iet ārā pa durvīm, kad viņš mani pasauca atpakaļ un teica, ka parādīšot Tiltsīļu mantas aprakstīšanas aktu. Toreiz es biju ļoti dumja un no akta neko nesapratu. Viņš man iedeva četras papīra lapas, kur bija rakstīts: govis, aitas, vistas, krēsls, galds un vēl šādi tādi sīkumi. It kā taisnodamies teica: „Mēs visu Tiltsīļu mantu likumīgi pārņēmām un pārdevām. Mājās dzīvot ielaidām vietējos iedzīvotājus, lai tās saglabātu.” Vēl līdz šai dienai nesaprotu, kāpēc viņš tā taisnojās manā priekšā?... No pagastmājas tiešā ceļā aizgāju uz Cīruļiem pie tēva brāļa Ēvalda Kalniņa. Izstāstīju viņam visu dzirdēto un redzēto. Pastāstīju, ka mums dzīves vietu piedāvā Lūzā. Onkulis mani saprata, ka meklēju kur dzīvot, jo Rīgas tantei bija tikai viena istabiņa un neliela virtuvīte. Sešu cilvēku dzīvošanai tur vietas nepietika. Onkulis sajūdza zirgu, un mēs aizbraucām apskatīt piedāvāto māju. Tajā dienā bija atkusnis. Jau pa šoseju braukt bija grūti, bet, kad nogriezāmies no šosejas, tad zirgam kājas sniega putrā un dubļos grima līdz ceļiem. Piebraucām pie piedāvātās mājas. Dieviņ, tētīt! Mājai nav dažu logu, arī ārējo durvju nav, nav elektrības, no šosejas tālu, skola tālu. Tikko no vienas Sibīrijas atbraukuši, nu mums, bērniem, piedāvā atkal kaut ko līdzīgu. Ko mēs tur bez nekā iesāksim? Onkulis pateica, ka šī dzīves vieta gan mums nav piemērota. Atpakaļ braucām gar Praulienas pagastnamu. Abi ar onkuli iegājām iekšā, domādami satikt Erģeli, bet viņa vairs tur nebija. Aiz galda sēdēja tikai sekretārs Verners Mangulis – onkuļa un mana tēva brālēns. Es viņam palūdzu, lai pasaka Erģelim, ka uz Lūzu mēs dzīvot neiesim. Braucot pārdomāju Ereļa izturēšanos un nonācu pie secinajuma – kā gan lai viņš mūs ielaistu Tiltsīļos dzīvot, ja viņš pats mūs ir izsūtījis uz Sibīriju iznīcībai, bet mēs, bērni esam izdzīvojuši un nu vēl uzdrošināmies prasīt dzīves vietu tēva mājās. Un arī sapratu, ka var būt dzimtajās mājās mums nemaz nevajadzētu dzīvot. Tur dzīvodami, mēs ikdienā atcerētos pāri nodarījumus- bailes, ko pārdzīvojām 1941. gada 14. jūnija naktī un nevis savu laimīgo bērnību.

Pievakarē pārbraukuši, onkuļa mājas pagalmā ieraugām Artūronkuli – Artūru Kalniņu no Vecumsalām. Viņš bija ļoti priecīgs, mani ieraugot. Artūronkuls tūlīt pateica, lai Tālrīts iet pie viņa dzīvot. Viņš Tālrītu izskološot. Tā arī notika. Pavasarī pēc 5. klases beigšanas Tālrīts sāka dzīvot Vecumsalās. Vitolds dzīvoja pie Ēvaldonkuļa. Mēs ar Ivaru palikām Rīgā. Tēva labs draugs Viktors Kumsārs no Skubu mājām uzaicināja Ivaru pa vasaru pie sevis, noteikdams, ka kopā ar viņa dēlu Arti varēšot ganīt govis un ezerā makšķerēt.

Kumsāra kungam mēs esam daudz pateicības parādā. Viņš ļoti daudz mums tika palīdzējis gan materiāli, gan ar padomu. Mani kā audžu meitu pieņēma Noru māju saimnieki Elza un Pēteris Bērziņi. Vasarā viņiem palīdzēju ravēt dārzus, sagatavot govīm sienu, ganīt govis. Lasījām ogas, gājām sēņot un riekstot. Ogas un sēnes gan pārdevām, gan pārstrādājām ziemai. Tā tas turpinājās visus manus skolas gadus. Sirsnīgs paldies visiem labajiem cilvēkiem, kuri neliedza mums pajumti un uzturu.

Aizbraukusi uz Rīgu, izstāstīju tantei par Tiltsīļu mantas aktu. Pēc nedēļas viņa aizbrauca uz Praulienu, bet no akta ne vēsts.

Brālis Vitolds pēc reabilitācijas saņemšanas un pēc Latvijas neatkarības atgūšanas gribēja izpildīt mammas pēdējo vēlēšanos un pieprasīja likuma paredzētajā kartībā un laikā kādreiz tēvam Jānim Nikolajam Kalniņam piederošo zemi un ēkas. Zeme un ēkas atradās kolhoza “Saikava” teritorijā. Lai ēkas atgūtu, vajadzēja kolhoza izziņu. Kopā ar Vitoldu aizbraucām uz kolhoza kantori. Grāmatvede mūs saņēma laipni un pretimnākoši. Bet viņa viena šo jautājumu nevarēja izlemt. Nepieciešama kolhoza priekšsēdētāja Jāņa Piliņa piekrišana. Ieejot pie viņa kabinetā, jau nojautu, ka viņš represētos necieš un mums izziņu neizsniegs. Tā tas arī notika. Viņš mūs nemaz neuzklausīja, runāja tikai savu, uz jautājumiem izvairījās atbildēt. Likās, ka viņš mūs uzskata par muļķiem un nejēgām. Pat diktēja, kā mums rakstīt viņam iesniegumu par ēku atgūšanu. Klausījām viņu, jo nevēlējāmies sadusmot. Taču iesniegumu viņš tūlīt neparakstīja. Teica, ka aizsūtīšot pa pastu. Noticējām. Pagāja nedēļa, bet atbildes kā nav, tā nav. Aizrakstījām ierakstītu vēstuli ar klāt pieliktu aploksni un marku, jo aizbraukt nebija iespējams. Atbildi tā arī nesaņēmām. Aizbraucam pēc divām nedēļām, bet Tiltsīļu dzīvojamo ēku Piliņš jau bija paspējis pārdot. No sarunas ar mums izvairījās, aizbildinoties, ka esot daudz darba, jo jālikvidējot kolhozs. Notērēta diena, degviela un jēgas nekādas. Lai gan brālis Vitolds atguva visas parējās tēva celtās ēkas savā īpašumā, tomēr Tiltsīļu mājās dzīvojošie nojauca brālim piederošo šķūni. Lūk, tādi ir tie īstie latvieši.

Visos šajos turpat sešdesmit gados, kopš esmu atgriezusies Latvijā, sava tēva pagalmu esmu šķērsojusi tikai divas reizes. Manas dzimtās mājas mani atbaida. Man kļūst baisi tām tuvojoties. Viss ir nolaists, nekopts, nav vairs grantēto celiņu uz upīti un ap māju. Pagalms izdangāts, nav lielā, skaistā ābeļdārza un ziedošo smaržīgo ceriņu apkārt mājai un rožu. Tur vairs nemājo mūsu māju mierīgais, labais, saticīgais mājas gariņš. Neizskaidrojams naids un ļaunums pārņēmis visu Tiltsīļu sētu un tās apkārtni. Mēs nevienam ļaunu nevēlam, lai dzīvo laimīgi mūsmājās, kur kādreiz dzīvojušas četras Kalniņu paaudzes, kur Kalniņu senči līdumu līduši, rakuši grāvjus, iekopuši laukus, cēluši ēkas, lai viņu bērnu bērniem būtu kur dzīvot, bet nu viņiem tur nav vietiņas...

Mēs nevienu nenosodam , netiesājam. Visu atstājam Dieva un katra paša sirdsapziņas ziņā.

Pagātne vienmēr ir kopā ar mani. Reizēm tā it kā kļūst bālāka, it kā attālinās, bet tad atkal spoži izgaismojas un pienāk pavisam tuvu klāt. Tā visu mūžu iet blakus, seko tieši pa pēdām un laikam nekad mani neatstās.

(Atmiņu stāsts publicēts grāmatā: ”Stāsta pārbraukušie” – 2008. – 39.–99. lpp.)