Gunāra Kubuliņa (Bērziņa) ģimene Kubuliņš (Bērziņš) Gunārs Alfrēda d., dz. 1931, lieta Nr. 20202, dzīvoja Valkas apriņķa, Pededzes pagasta, Mežmalās. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Berjozovskas rajonu. Atbrīvots 09.06.1946. LVA, 1987.f., 1.apr. (Valka), 20202. lieta. Audžutēvs Kubuliņš Alfrēds Otto d., dz. 1900, dzīvoja Valkas apriņķa, Pededzes pagasta, Mežmalās. Arestēts 14.06.1941. Ieslodzīts Sevurallagā, miris 03.02.1942. LVA, 1987.f., 1.apr. (Valka), 20202. lieta. Māte Kubuliņa Berta Alvīne Sīmaņa m., dz. 1909, dzīvoja Valkas apriņķa, Pededzes pagasta, Mežmalās. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Berjozovskas rajonu. Mirusi 12.12.1941. LVA, 1987.f., 1.apr. (Valka), 20202. lieta.

 

Dokumenti, fotogrāfijas

 

Gunāra Bērziņa atmiņas

[…] Esmu dzimis 1931. gada 21. martā Alūksnē, Merķeļa ielā 5, kur vectēvam piederēja sava māja. Mana māte Berta Bērziņa dzimusi 18. oktobrī 1909. gadā. Viņa strādāja Alūksnē, Šlosa fabrikā. 1938. gadā māte apprecējās un pārgāja dzīvot uz laukiem pie vīra – Alfrēda Kubuliņa, kurš dzīvoja Pededzes pagasta “Mežmalās” (Alfrēds Kubuliņš dzimis 9. maijā 1900. gadā). Līdz ar māti es arī aizgāju dzīvot uz “Mežmaļiem”. Tā kā mans audžutēvs Alfrēds Kubuliņš bija aizsargu vada komandieris un māte aizsardze, mēs 1941. gada 14. jūnijā tikām izsūtīti uz Sibīriju. 14. jūnija rīta agrumā dzirdēju svešas balsis mūsu mājā, bet mani neviens netraucēja. Vēlāk, kad piecēlos, tad redzēju satrauktus un noraudājušos mājiniekus, jo bija aizvests mans audžutēvs. “Mežmaļos” vēl dzīvoja audžutēva brālis Jānis Kubuliņš ar ģimeni – sievu Martu, dēlu Ēvaldu un meitu Valdu. Marta bija manas mātes māsa. Vēlāk, pirms pusdienlaika, atkal mājās ieradās sveši ļaudis, kuri lika mammai un man taisīties ceļā, būšot jābrauc uz citu vietu. Visi rīkojumi un pavēles bija skaļi, bravūrīgi, man nesaprotamā valodā. Rīkojumi bija jāizpilda īsā laikā. Uztraukumā kaut ko paspējām paņemt līdzi no drēbēm un ēdamā. Mājās palikušie Kubuliņi mani un māti iesēdināja zirga pajūgā un aizveda līdz lielceļam, kur mūs jau gaidīja smagā automašīna, lai tālāk mūs nogādātu Gulbenes dzelzceļa stacijā. Automašīnā bez mums vēl bija citi nelaimīgie cilvēki, kā arī mans audžutēvs. Tā kā es biju desmitgadīgs puika un nekur tālu no mājām nebiju braucis, tad man šis brauciens šķita interesants, bet no otras puses, bija arī bail, jo nezināju, ko ēdīsim, kur gulēsim. Gulbenē mūs iedzina aizrestotos lopu vagonos, kur bija divstāvīgas koku dēļu nāras un kāds caurums vagona vidū. Gulbenes stacijā vīriešus atdalīja no ģimenēm un līdz ar viņiem arī manu audžutēvu. Tā māte viņu redzēja pēdējo reizi, bet nezināja un neticēja, ka tā būs pēdējā tikšanās. Tālākais liktenis manu audžutēvu bija aizvedis Sevurallaga 1. nometnē, kur miris 1942. gada 3. februārī.

Mūsu vagons bija pieblīvēts ar veciem cilvēkiem un bērniem. Vagonā bija smacīgs gaiss, jo durvis bija aizbultētas un mazie lodziņi nespēja vagonu izvēdināt. Garajā un grūtajā ceļā ešelons apstājās kādā stacijā, kur sievas gāja uz staciju pēc “kipjatoka” (vārošā ūdens) un maizes ķieģelīša, kas gan bija ļoti sāļains. Atceros, un laikam vienmēr atcerēšos, kamēr dzīvošu, to brīdi, kad braucām pāri Latvijas robežai. Visi vagonā esošie mocekļi – nezināmā likteņa lemti – raudāja un dziedāja dziesmu “Es dziedāšu par tevi Tēvu zeme”. Tad arī man bija asaras un sāku saprast, ka šis nebūs nekāds izpriecu brauciens. Tagad, kad dzirdu šo dziesmu, sirds iesmeldzas žēlabās, jo tā bija mātes dziedātā pēdējā dziesma (mātei ļoti patika dziesmas, mūzika, jo viņa savā jaunībā spēlēja cītaru un citus mūzikas instrumentus).

Mūsu moku ceļš beidzās Krasnojarskas novadā. Izsēdināti no vagoniem tikām dzelzceļa stacijā Ačinskas Adadim. Tur mūs jau gaidīja divu zirgu pajūgi. Tikām vienā pajūgā ar Jansonu ģimeni, kas izsūtīta no Bejas pagasta. Viņu ģimenē bija māte ar divām meitam – Helgu un Pārslu. Tālāk mūs aizveda uz Berjozovskas rajona Skripaču sādžu, kur arī kopā dzīvojām ar Jansonu ģimeni. Nākošā dienā jau bija jāiet strādāt kolhoza lauku darbos. Iztikšana ar pārtiku bija grūta. Ja kādam bija kāds liekāks apģērba gabals, tas tika apmainīts pret ēdamo. Tālāk dzīvojot, arvien bija grūtības ar ēdamā sagādi, jo nebija jau kur to ņemt.

Pārdzīvojumi, trūcīgā barība radīja daudzas problēmas – sākās slimības, izplatījās utis, tīfs, dizentērija. Dizentērija izpaužas ar ļoti lielu temperatūru – līdz 40 grādiem. Ar šo slimību izslimoja gandrīz visi latvieši. 1941. gada rudenī, oktobra mēnesī, saslima arī mana māte. Viņa tika aizvesta uz slimnīcu – es paliku viens. Ielīdu istabas kaktiņā un lūdzu Dieviņu. Īsti jau nezināju, kā tas jādara, bet raudāju un skaitīju vairākas reizes, lai Dieviņš man palīdz un atgriež man māmiņu. Tā lūgdams, turpat kaktiņā, biju aizmidzis (tā šis kaktiņš istabiņā bija mana mīļākā vietiņa). Pēc kāda laiciņa saslimu arī es ar šo baigo slimību un mani arī aizveda uz slimnīcu. Slimnīcā mani ieveda mātes palātā, bet viņa mani vairs nepazina, tikai murgoja un teica, ka tētis atbraucis un mums jābrauc mājās. Tie bija mātes pēdējie vārdi, ko es dzirdēju un arī pēdējo reizi viņu redzēju.

Slimnīcā es noslimoju divus mēnešus, bet izturēju šo slimību. No augstās temperatūras un slimības biju palicis ļoti nespēcīgs – izkāmējis, bija tikai kauli un āda. Bija arī liels nespēks, ka nevarēju ne lāga piecelties, ne pieliekties. Tanī dienā, kad mani izlaida no slimnīcas, dzirdēju, ka māsiņa runāja – šim puisītim nomira māte. Tas bija vissmagākais brīdis manā bērnībā.

Tā mana māte Kubuliņa (jaunībā Bērziņa) Berta nomira 12. decembrī 1941. gadā. Atgriezies mājās biju viens pats bez iztikas līdzekļiem, bez drēbēm. Kaimiņi mūsu drēbes bija paguvuši jau apmainīt pret ēdamo, jo domājuši, ka mēs abi nepārnāksim. Tā to ziemu iztiku ar to, ko kāds labs cilvēks man iedeva. Mani pārņēma utis. Pleci, mugura bija nokasīti, utu noēsti vienās krevelēs. Kad novilku drēbes gabalu, kas bija mugurā, to nokratīju, tad zeme palika balta no utīm. Varbūt lasītājiem radīsies doma – vai tā var būt? Jā – tā bija taisnība.

Bija pienācis 1942. gada pavasaris, sākās kolhoza sējas darbi. Es, 11 gadus vecs zēns, gāju kolhoza darbos strādāt uz lauka, lai kaut cik nopelnītu sev iztikai. Brigāde izbrauca uz 5-6 km attālo lauku strādāt. Apmešanās vieta bija no koka būvēta māja, kur glabājās brigādes tehnika, nepieciešamais inventārs un zirgi. Vietējie iedzīvotāji redzēja, ka es klīdu apkārt badains. Kāds tomēr par mani apžēlojās un pieņēma darbā. Brigādē vienu reizi dienā gatavoja siltas pusdienas. Mans darbs bija ar zirgiem noecēt aparto lauku. Vienam zirgam sēdēju mugurā, otrs zirgs bija piesiets pie manējā zirga ecēšām un vilka savas ecēšas. Reizēm darbā bija arī kāds patīkams brīdis. Lauku ecēšanu veica arī vietējie pusaudži. Viņi bija par mani krietni vecāki un arī ar pieredzi. Mums zirgi bija veci un mierīgi. Reiz, kādam pusaudzim radās doma – ideja – vajag atpūsties un pagulēt, jo nāca miegs, rītos bija agri jāceļas. Sēžot uz zirga cietās muguras, snaudiens uznāca ātri. Domāts, darīts – apturējām zirgus. Bija jānostājas zirgam pie priekškājām un tanī pusē, kur stāvi, jāpaceļ zirga kāja un, ar roku sniedzoties pāri zirgam, jāpavelk aiz pavada zirga galva uz pretējo pusi - tā zirgs nogulsies uz to pusi, kur stāvi. Protams, tikai jāuzmanās, lai zirgs neapgāžas pašam virsū. Un tā pie zirga siltajiem sāniem varēja pasnaust, arī zirgs atpūtās. Pēc atpūtas darbs atkal turpinājās, līdz pienāca gaidītais pusdienas laiks. Paēdot siltas pusdienas, visi kādu stundu atpūtās. Es pēc pusdienām ielīdu sējmašīnas graudu tvertnē, kur bija palikuši nedaudz graudi. Tur bija silti un mīksta gulēšana. Graudu tvertnes vāku atstāju vaļa, pēc kā arī mani tur atrada. Tad sakās otrs darba cēliens, kas turpinājās līdz saulrietam.

Pēc darba vietējie iedzīvotāji – strādnieki, kaut ko ēda un gāja gulēt, bet man nebija ko ēst, bija jāiztiek līdz nākošām pusdienām. Visi gulēja uz dēļu nārām – lāvām, bet man tur vietas nebija. Mana klātbūtne bija nevēlama, jo es biju skrandains, utains. Mana guļvieta bija zem lāvām kaktā, jo tur bija siltāk. Gulēju savilcies čokurā, jo nebija jau ar ko apsegties.

Vasarā bija jāstrādā pie siena savākšanas. Es ar zirgu pievedu siena kopas pie gubas. Pārtiku ar to, ko man kāds iedeva. Kādā karstā vasaras dienā ar vietējiem puikām gājām peldēties uz upi, kas tecēja gar sādžas malu. Upe bija ļoti strauja. Biju iegājis līdz krūtīm ūdenī, kad straujš ūdens rāva mani projām. Nebiju jau nekāds peldētājs, bet gadījums beidzās laimīgi. Reiz, ieraudzījuši krūmos laivu, nolēmām ar to pabraukt. Mēs bijām četri puikas, viņi bija vecāki un lielāki par mani. Laivai airi nebija, krūmos nolauzām kādas stupītes un sākām ar laivu irties. Netālu no krasta mūsu laivu noķēra ūdens straume, nekādas mūsu stupītes nelīdzēja – braukt tālāk nozīmēja bojāeju, jo uz priekšu bija ūdenskritums. Nolēmām, ka jātiek krastā, lēcām no laivas ūdenī un tālāk neko es neatceros, kā tiku krastā. Biju pārbijies un sarijies ūdeni. Droši vien mani “jūrnieki” mani paglāba, liels paldies viņiem par to. Pēc šiem gadījumiem – traģiskiem notikumiem – domāju, ka, laikam, liktenis lēmis man izdzīvot un atgriezties Dzimtenē.

Pienāca rudens. Lai gan biju trūcīgi apģērbts, sāku iet skolā 2. klasē. Pirmo klasi beidzu Dzimtenē. Kā latvietim, skolā ar krievu valodu gāja “raibi”. Kaut kā jau sarunāties varēja, bet ar lasīšanu bija ļoti interesanti, pat jautri. Kad es lasīju, tad visa klase smējās – tās bija humora stundas. Kā latvietim uzmanības un ziņkāres man netrūka. Lasīšana krietni uzlabojās. Matemātikā biju stiprāks par citiem skolēniem.

Kad pienāca Oktobra svētki, skolā notika kārtējā pionieru “toržestvennaja ļiņeika” (svinīgā līnija), tad bija obligāti jābūt taurē pūtejam “gorņist” un bundziniekam. Tur tādu mākslinieku uzreiz neatradās, bet man uz šīm pūtēju un bundzinieku lietām bija ķēriens. Tauri pūta kāda vecāka skolotāja, kas gāja ierindai pa priekšu, bet es brašā latvieša solī apkārt zālei ar sarkanu “galstuku” ap kaklu sekoju aiz viņas un situ tās bungas, lai tie pionieri “ļāpo” vismaz pēc takts. Šis muzikanta gods man bija pirmais un pēdējais, jo es taču biju nevēlama persona – fašists, un kur vēl ar “galstuku” ap kaklu. Šis gods man tika iedots tikai tādēļ, ka nebija cita bundzinieka. Balto kreklu arī man kāds skolēns aizdeva, bet es viņam to atdevu ar visām man piemitušām utīm, jo tās bija mana neatņemama sastāvdaļa.

Skolas laiks beidzās, ritēja tālāk Sibīrijas grūtās dienas. Katrs latvietis vilka savu dzīvību kā prata. Nekas vairāk nevienam nepiederēja, kā tikai tas, kas mugurā. Vasara pagāja klaiņojot ar tādiem pašiem vienaudžiem kā es. Meklējām pārtiku, klaiņojām. Uz rudens pusi, kad labība bija nokulta, gāju uz kolhoza nopļauto lauku salasīt zemē palikušās vārpas. Kāda latviete man iedeva uz pusēm pārplēstu segu. Tanī segā lasīju vārpas. Nemanīju, no kuras puses pēkšņi uz zirga parādījās brigadieris. Viņš atņēma man segu ar vārpām un izlamāja mani pēc krievu paražām, tad spēcīgi ar pletni uzšāva pāris reizes pār muguru. Šie sitieni man sāpēja vairākus mēnešus. Kauns bija, bet bads spieda visu to darīt. Reizēm arī izraku kādu kartupeli no kāda nomaļāka tīruma. Pieracis kartupeļus, sabāzu tos aiz krekla un laimīgs steidzos mājās. Kartupeļu sanāca vai vesels katliņš – izvārīju, sāls gan nebija, ar tādiem piestūķēju pilnu māgu. Rudenim tuvojoties, dzīvošana kļuva arvien drūmāka, grūtāka. Veļas man nebija, ko pārmainīt un ar utīm tāpat cīnījos. Biju priecīgs par niecīgāko ēdienu, ko kāds man iedeva.

Starp mums, izsūtītajiem, vienā sādžā dzīvoja skolotāja Vera Ribaka. Viņu izsūtīja no Pededzes pamatskolas, kur viņa bija skolotāja un pagasta mazpulku vadītāja.[…]

[…] Un tā, toreiz, 1943. gada ziemā, ar Veras Ribakas gādību un pūlēm es nokļuvu Berjozovskas bērnu namā. Arī ar viņas gādību vēl trīs bērni no Skripaču sādžas nokļuva bērnunamā. Tie bija Dambrova Dzidra, dzimusi 1931. gadā, Dambrovs Zigis, dzimis 1933. gadā un Dambrovs Laimonis, dzimis 1940. gadā. Bērnu namā mēs bijām apģērbti, paēduši un apmeklējām skolu. Tur es pabeidzu 3. un 4. klasi. Arī bērnu namā mums negāja visai labi – vietējie mūs iekaustīja, apsaukāja: “latiš, kuda ļeķiš, pad krovaķ, gavno kļevaķ.” Citādi dzīvot bija labi.

Tā pienāca 1946. gada vasara. No Latvijas bija atbraukuši pārstāvji uz Krasnojarsku, lai organizētu latviešu – bāreņu bērnu atgriešanos Latvijā. Tika savākti bērni arī no Berjozovskas bērnu nama un nogādāti Krasnojarskā. Starp tiem biju arī es. Krasnojarskā mūs nometināja kādā kurlmēmo skolā, kamēr savāca vēl citus bāreņus, lai būtu pilns vagons un varētu turpināt ceļu uz Dzimteni. Sibīrijā dzīvodami neticējām, ka tas varētu notikt. Ticējām tikai tad, kad bijām jau Rīgā.[…]

Atgriežoties Dzimtenē, mūs ievietoja Rīgā, Kuldīgas ielā 45. No šejienes tika paziņots radiem, paziņām, tuviniekiem, lai varētu izņemt atgriezušos bērnus. Tā mani pieņema mātes māsa Marta Kubuliņa, kura vēl dzīvoja turpat Pededzes pagasta “Mežmaļos” [...]

1946. gadā turpināju mācības Pededzes pamatskolas 5. un 6. klasē, bet vasarā palīdzēju apstrādāt laukus. Tā pienāca 1949. gada 25. marts. Atkal sveši vīri sabraucu mūsu mājās un arestēja manu tanti Martu Kubuliņu [...].

Tā es atkal paliku viens savā Dzimtenē. Tantes Martas Kubuliņas vīrs Jānis Kubuliņš jau pirms ģimenes izsūtīšanas bija arestēts un viņa tālākais liktenis nav zināms. Visa mūsu saimniecība tika aprakstīta un nodota kolhozam, jo es tur nebiju nekas. Tā es “Mežmaļus” atstāju likteņa varā un aizgāju strādāt uz MTS. Pēc tam sekoja dienests Padomju armijā. Atnācis no armijas, apprecējos. Ir divi dēli – Valdis un Guntis.

Gunāra Bērziņa atmiņas: Rūgtais vērmeļu kauss : atmiņu krājums / Ilona Vītola.
[Gulbene] : Vītola izdevniecība, [2011-2020]., 1.sējums (2011), 27.-31.lpp.