Ziedoņa Trana ģimeneTrans Ziedonis Jāņa d., 1927, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Svētes pagasta, Stūra Jaunzemēs. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ujaras rajonu. Miris 12.10.1948. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 15410. l. Tēvs Trans Jānis Roberts Jāņa d., 1891, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Svētes pagasta, Stūra Jaunzemēs. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā. Miris 07.04.1943. LVA, 1986. f., 2. apr., P-7531. l.; LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 15410. l. Māte Trane Lūcija Dāvida m., 1894, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Svētes pagasta, Stūra Jaunzemēs. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ujaras rajonu. Atbrīvota 22.10.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 15410. l. Brālis Trans Jānis Jāņa d., 1938, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Svētes pagasta, Stūra Jaunzemēs. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ujaras rajonu. Miris 11.10.1941. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 15410. l. Brālis Trans Ivars Jāņa d., 1929, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Svētes pagasta, Stūra Jaunzemēs. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ujaras rajonu. Atbrīvots 22.10.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 15410. l. Māsa Trane Līvija Jāņa d., 1933, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Svētes pagasta, Stūra Jaunzemēs. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Ujaras rajonu. Atbrīvota 22.10.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 15410. l. |
Dokumenti, fotogrāfijas
Fragmenti no Ziedoņa Trana dienasgrāmatas
Vēss un lietains bija 14. jūnija rīts, kurš jāatzīmē tādēļ, ka šinī dienā sākās vislielākā nelaime, kādu es jebkad agrāk nevarētu pat iedomāties ... Paēdis brokastis strādāju uz lauka. Kad no kaimiņu māju puses brauc smagais auto. Neko ļauna nedomādams strādāju tālāk – gaidīdams kad auto paies mūsu mājai garām un es to varēšu labāk apskatīt.
Gaidīju, bet auto nenāca, un es jau sāku to aizmirst.
Kad ieraudzīju, kā no mājām pie manis nāk milicis. Milicis prasīja pēc tēva ... Es teicu, ka tētis palicis pie kūts malku cērtot un gāju mājās. Pie mājām satiku vēl dažus miličus, kas arī jautāja pēc tētes. Arī tiem es nekā jauna nevarēju atbildēt.
Dažādi cilvēki pagasta darīšanās pie tētes ieradās diezgan bieži, tādēļ nekādas ļaunas nojautas man vēl nebija. Gāju uz kūti, kur tētis palika cērtot, bet tur viņa patiešām vairs nebija. Ka viss vairs nav kārtībā es sapratu, kad no istabas iznāca citi miliči. Viņi pavisam bija kādi seši. Auto stāvēja krustceļā, kas veda uz mūsu sētsvidu. Pa to laiku tētis bija gadījies un visi miliči sagāja istabā. Nosēdos istabas priekšā uz bruģa un gaidīju, kas nu būs. Drīz tētis mani sauca iekšā un pateica, ka mēs esam arestēti un mums bija jākravā tikai nepieciešamas mantas līdz un jābrauc uz kādu nezināmu vietu. Tā kā brālis bija skolā to dienu aizbraucis, tētis nosūtīja mani uz Indrāniem pie onkuļa.
Vēcmāmiņa Indrānos izdzirdusi, ka mums jābrauc sāka gauži raudāt. Kad mēs ar onkuli pārnācām tētis, mamma, mazā māsiņa Līvija un brālītis Jānītis jau bija gandrīz saģērbušies. Sāku arī es kaut ko darīt, kā ģērbties, kā pakāties, bet nekas nevedās. Beidzot tomēr biju saģērbies. Pa to laiku pārbrauca arī Ivars no skolas.
Mantas bija sapakātas, pavisam trīs maisi. 1 maiss tētim un divi maisi mums ar mammu. Uzrakstīja uz maisiem vārdus un tad piebrauca automobilis un tos ielika mašīnā. Es paņēmu vēl savu skolas portfeli, kas bija tukšs. Tētis lika man paņemt līdzi labākās grāmatas. Es tomēr vairs nekā nesapratu, ko ņemt, ko nē, un tā kā nepaņēmu līdz nevienu grāmatu. Man bija ļoti garajā braucienā ļoti jānožēlo. Tikai tad, kad iekāpu automobilī un redzēju, ka tanī ir arī citi, mums līdzīgi nelaimīgie braucēji. Kupļa kundze ar mazo 3 mēnešus vecu puisīti un diviem lielākiem zēniem – Jānīti un Kārlīti. Vēl iekšā bija divi vīrieši – Vidiņš ar savu dēlu.
Un tad mēs braucām. Vispirms atpakaļ uz Lonēm, kur arestēts bija Voldis Baugers. Lika tam ar sievu, kurai uz rokām bija pavisam mazs puisītis iekāpt mašīnā. Nu bija mašīna pilna. Tagad braucām uz Dobeles šoseju, lai kā domājams dotos uz Jelgavu. Beidzamo reizi ietvēru skatā tēva mājas, jo nevarēju zināt, kad tās atkal redzēšu... braucām pa slikto ceļu. Nebija viegli. Pa šoseju braukšana veicās labāk un tā drīz vien bijām Jelgavā. Atvadījos arī no pazīstamā nama, kurā dzīvoja tante. Pie viņas es dzīvoju pa ziemu, Jelgavas skolā ģimnāzijā iedams.
Braucām pa Jelgavas ielām uz staciju. Daudzi cilvēki ielās mūs redzot slaucīja asaras, bet daži arī smīnēja. Pie stacijas auto apstājās pie beidzamajām sliedēm uz kurām stāvēja gara vagonu rinda ar aizrestotiem logiem. Pienāca miliči un tad izsauca visus pēc uzvārda. Vīriešiem lika izkāpt no mašīnas un tad tos aizveda uz beidzamiem vagoniem.
Pēc tam mūs, palikušos bērnus un sieviešus veda uz vilciena sākumu, kur pārsēdināja vagonā, kurā pavadījām apmēram trīs nedēļas. Ienākuši vagonā sākām iekārtoties un to apskatīt. Logi bija vaļā tikai vienā pusē. Katrā galā viens mazs aizrestots lodziņš. Vienam no tiem bija stikls, otram nē. Gulēšanai vagonā bija četras lāvas – divas augšā, divas apakšā. Mēs apmetāmies vienā no apakšējām lāvām. Kupļa kundze un Banger kundze otrā galā augšējā lāvā.
Tā kā bija lietaina diena, tad vagonā bija auksti un tumši. Jutāmies kā cietumā. Sēdējām un domājām, kāpēc mums ir jāsēž, ko gan esam tādu nodarījuši? To nezināja arī miliči mājās pateikt. Pēc laiciņa aizskrūvētās durvis atvērās un vagonā sāka ierasties pārējie ceļa biedri. Pirmā ienāca kāda resna kundze, kura saucās Kaminska. Šī kundze liekās no mums visiem vagonā ienākot, bija visvairāk izmisusi. Mēs pārējie sevišķi daudz neraudājām un es vēl tagad varu teikt, ka izņemot to brīdi, kad paziņoja, ka mums jāšķiras no mājām – man neviena asara pa visu brauciena laiku nav nobirusi. Ļoti izmisušas bija arī Kupļa kundze ar Banger kundzi. Tālivaldītim, nezināmais un, kā domājams tālais brauciens bija daudz nopietnāki ņemams.
[...]
Uzausa atkal jauns 16. jūnija rīts, tikpat bēdīgs, kā iepriekšējie. Rīta pusi pavadījām tāpat sēžot un sarunājoties. Pāris reizes izlaida divas sievietes iepirkties. Pēc pusdienas vilciens sāka kustēties. Vēl tas nekur negāja, uztraukums bija veltīgs. Tā nu mūsu vagonu sāka šurp un turp grūstīt visu pēcpusdienu. Tikai vakarā, kad viens no mums bija atnesis divus spaiņus ūdens es jau biju ielīdis savā guļvietā, jutām, ka šoreiz vilciens viss tik drīz neapstāsies. Atkal visos kaktos bija dzirdama raudāšana. Nezinu, no kurienes paklīda runas, ka vīri atstāti Jelgavā. Un to tā brīža mēs tiešām par saviem vīriem un tēviem nekā nezinām...
[...]
Svarīga diena bija 22. jūnijs “Kirova”, kur nejauši rītā pa radio teica ziņas. Un, lai gan mūsu vagons bija diezgan tāļu no stacijas, tomēr tie, kas mācēja pa krieviski, visu skaidri saprata. Un te dabūjām zināt, kā Vācija pieteikusi karu Krievijai.
Beidzot tomēr pēc 2 nedēļu ilgā brauciena bijām galā.
Tas nu bija 2. jūlijā, kad izkāpām “Kļukvennajā”, jeb Ujaros, 100 km no Krasnojarskas.
[...]
Saslima Ivars ar karstumiem un izsitumiem, tāpat iekrita slimībā Līvija un Jānītis. Mamma bija izmisumā, ko iesākt ar mums, istaba auksta, ar produktiem grūti. Es vēl kaut kā turējos, bet slēpu mammai, ka arī jutos it kā slikti, tad izmēroju temperatūru, rādīja 40 grādus un ieraudzīju izsitumus. Mēs visi bijām saslimuši ar šarlaku. Neatlika nekas, kā likties rindā citam pie cita un gulēt.
Pienāca 11. oktobra rīts, ko es nekad savā mūžā nespēšu aizmirst. Puspiecos nomira mūsu mazais, mīļais brālītis (Jānītis). Cik man brālīša bija ļoti žēl, to es uz papīra nespēju nemaz uzrakstīt. [...]
Un beidzot 16 gadu vecam puikam bija jābrauc uz meža darbiem. Uz kādu 90 km tāļu vietu, un protams ar zirgu -40 [grādu] salā. Bet šādas mocības jau mums te ir parastas. Šodien visiem bij jāiet uz sapulci, kurā paziņoja, ka sākot ar rītdienu varēsim zāģēt “čūročkas”. To lietu dara tā. Vispirms ar paša zāģi, ja tādu laimējās dabūt, nolaiž bērzu, tad to sazāģē metru garos klučos, miza tam jānomizo, tik cietu sasalušu tā kā cirvis lēkā kā par akmeni. Tad nu jāzāģē ripas spičku kastītes garumā. Kurus tad saskalda mazos gabaliņos, par šo [kubikmetra] čuročku sazāģēšanu sola maksāt 30 rubļus. Bet to mēs lāgā negribam ticēt, jo it labi jau nu pazīstam šādus solījumus, Maizi došot katram strādniekam 600 gr, bez 400 gr (bet to jau arī vēl tikai sola). Vai tas nu tā būs to nu redzēs nākotnē.
[...]
[1942. gada] 9. februāris
Sals tagad ir mazliet mazāks, bet tā vietā ir sacēlies liels vējš, kas nes pa gaisu sniegu. Grūtības uz katra soļa. Darbā jāiet, bet maizes nav. Darbā sūta, bet ēst nedod. Šorīt pat mamma pacilāja drēbes, ko varētu pārdot. ... ne kartupeļu, ne maizes. Jāiet 10 km tāļu, līdz izdodas ko pārdot un sameklēt kādus produktus. Tā mums abiem ar Ivaru bij jāuzsāk darbs. Bet cērtot kluci, kas bija tik cieti sasalis, cirvis atlēca atpakaļ un sāpīgi dabūju pa degunu. Tā nu toreiz darbs izjuka.
[...]
1945. gads mums atkal likās daudzsološs un jaunumu pilns. Rakstām vēstules uz mājām, ceram un ceram atgriezties – mājās. Tādēļ arī šo Jauno gadu, tāpat kā Ziemas svētkus svinam priecīgāk.
Tikai gan ļoti žēl mīļā tētes, kurš mums vairs neraksta, zudis mums uz visiem laikiem. Tāpat arī mūsu mazā brālīša vairs nav.
Sākot no jaungada kolhoza darbā vairs nestrādājam lielā sala dēļ. Pelnamies tāpat, kādā gadījuma darbā pie vietējiem. Ļoti labi var nopelnīt ar zivīm, kuras Ivars ar duršanu un ar makšķeri izvelk no āliņģa. Zivis ļoti noder krievenēm priekš raušiem, kurus veselus cep pīrāgos. Jo krievi bieži rīko tos “večorkus” ar lielu iedzeršanu un “pļēsāšanu” (dancošanu). Spēlē garmošku un iet pa ielu dziedādami, līgodamies.
[...]
Saulrietā.
Tu pie sevis vēries klusi
Kur tev zeme pazudusi
Tālu šodien domās skriets
Skaties deg jau saules riets.
Domas skrien uz rieta pusi
Tur tev zeme pazudusi
Ausīs nemitīgi kaļ
Atpakaļ, tik atpakaļ.
Pazūd saule malā tāļā
Izzūd sārtums vaigā bālā
Riets dod spēku, lai var spēt
Atkal dienu izturēt.
Tu un draugi viņā vēries
Dzer un gaismas neatdzeries
Skatiens tavs tai pusē siets,
Kurā sadeg saules riets.
Ja tu putna spārnus gūtu
Vai šeit mirkli tu te būtu?
Rieta pusi skatot vien
Asins ātrāk dzīslās skrien.
Asara, lai klusā sniegā
Gaisma izdziest rieta pusē
Tu to tumšā naktī redzi
Riets tev viņu krūtīs dedz.
Sirds tev zina rieta pusi
Tur tev laime pazudusi
Sirds kā varens kalējs kaļ
Atpakaļ tik atpakaļ!
[1947. gads]
Jā, un arī saule, viena un tā pati, sveic jūs tur un mūs te. Ja vakarā ejam mājās no darba un skatāmies saulē, tad mēs raugāmies tai līdzi uz dzimteni un bieži domājam par to. No vietas, kur bija mans tēvs un daudzi citi latvieši (arī mēs). Par to ir veltīts šis dzejolis “Saulrietā”. Man viņš ļoti patīk un es to mēģināju izteikt zīmējumā, kurš maniem līdzbiedriem likās patiess. Tāds nu ir šis zīmējums.
[...]
[1957. gads]
Vai tiešām mēs braucam uz Jelgavu, uz dzimto pusi? Jelgavā, kad iebraucam, tad stacija bija gluži tāda pat, tik no otras puses ieeja. Tikai gan, kad pastaigājām bija redzama pārveidojusies, no drupām ir uzcēlusies gaišāka, skaistāka, bet svešāka. Tad uzzinājām autobusu, kas iet uz Svēti. Sēdāmies tanī un braucām līdz kazarmām. Arī te viss bija pārmainījies. Atlika nu ceļot ar kājām līdz Priekunu kapsētai, kur atdusējās mans Tēvs un Māmiņa, un citi piederīgie. Tā ir klusa, maza, jau aizmirsta kapsētiņa, aizaugusi ar kliederiem un citiem krūmiem un brikšņiem. Kapu kopiņas daudzas jau pazudušas garajā zālē. Rets kāds atceras un atnāk apmeklēt savus piederīgos.
Pēc ilgiem 16 gadiem nu esam atgriezušies no tāļas Sibīrijas, kur tikai katordzniekus sūtīja važās slēgtus. Bet mēs, ko mēs kādam ļaunu bijām darījuši, šie nelaimīgie, nevainīgie bērni...
Kad iegājām sētas vidū nevienu nesastapām. Tad gājām uz verandu, tad izdzirdām balsis kā tur runā... Kad bērni iegāja, viņus neviens nepazina. Tikko ieraudzīja mani tā Alisīte tūliņ iesaucās – Lūcīte mājās! Tad nu bija priecīga apkampšanās un apsveicieni. Jā, nu bijām dzimtenē ... Ar jaunām rūpēm jāsāk domāt Ivariņam, kur iesākt strādāt. Līvijai, kā nolikt eksāmenus skolā. Pagaidām es padzīvošu pie māsiņas. Kurp gan lai es vairs ietu? Vīra mājās dzīvo sveši cilvēki.
Lai nu kā, dzimtene bija sasniegta.
Lai Dievs augstais nu palīdz mums tālāk.
Lūcija
Rokrakstā rakstītās dienasgrāmatas fragmentus, ievērojot autora rakstības stilu, transkribējis Guntis Švītiņš.
Ziedoņa Trana dienasgrāmata ar Lūcijas Tranes turpinājumu (1941. – 1980. gadi). Ģederta Eliasa Jelgavas vēstures un mākslas muzejs, JVMM 24823.