Mērijas un Gunāra Upenieku ģimene Upenieks Gunārs Eduarda d., dz. 1927, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Tērvetes pagasta Puntēs. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Sajānu rajonu. Atbrīvots 21.12.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 17459. lieta. Māsa Upeniece Mērija Eduarda m., dz. 1926, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Tērvetes pagasta Puntēs. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Sajānu rajonu. Atbrīvota 21.12.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 17459. lieta. Tēvs Upenieks Eduards Dāvida d., dz. 1897, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Tērvetes pagasta Puntēs. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā. Miris 10.06.1944. Vjatlaga 4. nometnes lazaretē. LVA, 1986. f., 2. apr., P-6354. lieta. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 17459. lieta. Māte Upeniece Beatrise Jāņa m., dz. 1897, dzīvoja Jelgavas apriņķa, Tērvetes pagasta Puntēs. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Sajānu rajonu. Mirusi 27.09.1947. Igarkā. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jelgava), 17459. lieta.

Dokumenti, fotogrāfijas

Nikolaja Jansona pierakstītās Mērijas un Gunāra Upenieka atmiņas.

Stāsta Mērija un Gunārs Upenieki.

Mērija Upeniece: 1941. gada 25. martā tika nacionalizētas “Puntes”. Kaimiņu pavadībā garā rindā braucām ar zirgu pajūgiem caur Tērveti, Eleju uz Sesavas pagasta “Jušķēniem”.

Es tajā laikā gāju Jelgavas 2. ģimnāzijā un dzīvoju Jelgavā pie Jurevičiem.

Bija 1941. gada 14. jūnijs. “Jušķēnos” mājās bija tante Luiza, Gunārs, no Jelgavas eksāmenu starplaikā biju atbraukusi es un ciemos bija ieradušies arī mans brālēns Aristīds (10 gadus vecs) un Longīns Lukstiņš (15 gadus vecs). Tēva un mātes mājā nebija. Tēvs veda granti uz Glūdas aerodromu.

Pēcpusdienā “Jušķēnos” sabrauca vairāki pajūgi ar [čekistiem] Mājas tika ielenktas.

[Viņi] ar ieročiem rokās iedrāzās istabās, lai apcietinātu izsūtāmos. Lasīja pēc saraksta. Izrādījās, ka Eduarda un Beatrises Upenieku nav. Ir Gunārs un Mērija. Skaidroja, kas tie divi tādi: Aristīds un Longīns. Sprieda, vai tos arī ņemt līdzi? Atbildīgais teica: “Nu, tie nav sarakstā, tos neņemsim.”

Abus Upenieku bērnus, līdzi paņemot Luizas Juškevicas tanti, aizveda uz Meitenes staciju Elejā, iegrūda tur lopu vagonā un nākošajā naktī vagonus ar apcietinātajiem no Meitenes aizveda uz Jelgavu.

Par notikušo kļuva zināms Ludim un Ludmilai Bērziņiem, kas ar saviem 3 bērniem dzīvoja Jelgavā, Zemgales prospektā 2. Par to uzzināja arī Eduards un Beatrise. Izrādījās, ka tajā naktī apcietināti arī visi 4 Jureviči.

Man – Nikolajam Jansonam par to pa telefonu paziņoja uz Rīgu. Mēs, vēl brīvībā esošie, saradāmies kopā Jelgavā pie Bērziņiem, lai apspriestu radušos situāciju. Abi Upenieki izlēma: ja jau paņemti abi bērni, tad nav citas izejas un jāpiesakās milicijā, lai tiktu pie bērniem.

Beatrise tika, Eduardu ievietoja vīru vagonā.

Tanti Luizi izlaida no vagona, iesēdināja automašīnā un aizveda atpakaļ uz Jušķēniem.

Mērija savās atmiņās raksta, ka Latvijas robežu viņi pārbraukuši 17. jūnija rītā. Vilciena sastāvā bijuši 68 preču vagoni ar apmēram 40 cilvēkiem katrā. 30. jūnijā iebraukuši Krasnojarskas sadales punktā. Tur satikuši […] tanti Veroniku Jureviču ar abiem bērniem. Abas ģimenes, tikai bez vīriem, palikušas kopā. […]

Mērija Upeniece: 1942. gada jūnijā mūsu ģimene, kas visu laiku bija dzīvojusi kopā ar Veras Jurevičas ģimeni, pēc milicijas pavēles tika vestas tālā ceļā uz ziemeļiem – uz Igarku. Tanti veru līdzi neņēma, jo viņas bērni bija mazi. Aizveda mūs atpakaļ uz Krasnojarsku un tālāk ar liellaivām pa Jeņiseju uz leju. Vispirms līdz pieturai “Šuškovo”, kur bija uzcelta pilnīgi jauna baraka un pirts (domātas izsūtīto nometināšanai). Tur mēs bijām kopā daudzu tautību cilvēkiem – latvieši, grieķi, kalmiki, rumāņi, vācieši, somi u. c.

Bija 24. – 25. jūnijs. Kā mēs līgojām!?

Tad atkal tālāk līdz Igarkai, kopā pa Jeņiseju bijām nobraukuši 1200 km.

Gunārs Upenieks: No Igarkas mūs trīs kopā ar daudziem citiem lidmašīnā nogādāja uz 40x20 km lielu ezeru “Makovskoje”. Likās, ka lidmašīna gaisā izjuks, jo bija no finiera un tanī pa visām šķirbām iekšā pūta ledus auksts gaiss. Lidojuma ātrums 150 km. / stundā.

Tur sākās mūsu katorgas dienas. Zivis ķērām ļoti daudz, bet pilnvarotais, trīskārt nolādētais Mordosējevičs (arī uzvārds atbilstošs), ar pistoli ložņāja pa krūmiem un vaktēja – vai tikai kāds nenozog kādu zivi, vai neapēd jēlu. Dinas māsas vīru par divām mazām zivtiņām, kuras viņš bija iebāzis kabatā, ieslodzīja uz 2,5 gadiem cietumā.

Visi gadi līdz kara beigām bija kā ļauns murgs. Bija jāstrādā 12 stundas maiņā, bet tā kā daudzi slimoja, tad bieži iznāca vilkt smagos tīklus pa 16, 20 vai pat 24 stundām no vietas. Pēc tam līdz nāvei noguruši, slapjās drēbēs nolikāmies uz 3-4 stundām teltī gulēt. Pēc tam atkal viss sākās no gala …

Paši bijām pilnīgā badā, pilni ar utīm, jo par mazgāšanos nebija ko domāt – nebija spēka … Daudzreiz ēdām sapuvušas zivis, nosprāguša zirga gaļu. Esmu ēdis arī lapsas gaļu … Bads nav brālis … […]

Neskaitāmas reizes esmu bijis par matu no nāves. Esmu slīcis ledainā ūdenī un tomēr palicis dzīvs, – Dievs pasargāja. Apmēram 5 gadus nodzīvojām uz šī ezera. Mamma sāka strādāt sādžā Jeņisejas krastā par kasieri artelī “Ribak”. Vēlāk arī mēs tur aizbraucām un palikām uz dzīvi.

Mērija Upeniece: 1945. gada 10. novembrī, Mārtiņos, man piedzima dēls Juris. Tad es paliku sādžā.

1946. gada maija sākumā mamma saslima ar trieku. Suņu pajūgā ar ragavām Jura tēvs – Ilgvars Sedols (Aizputes policijas priekšnieka dēls) viņu aizveda uz 120 km attālo Igarkas slimnīcu. Rudenī priekšsēdētājs atveda mājās. Labās puses roka un kāja bija bez spēka, arī runāja slikti. Tā dzīvojām līdz nākošā gada rudenim. Mana māmiņa Beatrise ļoti mīlēja Jurīti.

1947. gada septembrī pienāca ziņa, ka tie, kuri dzimuši 1927. gadā un jaunāki var atgriezties Latvijā. Tad bija doma un tika vākti papīri, ka Gunārs, kurš dzimis 1927. gadā, kopā ar manu dēlu Jurīti un slimo mammu varētu atgriezties dzimtenē.

Aizbraucām visi ar kuteri uz Igarku, kur apmetāmies pie pazīstamiem latviešiem. Otrā dienā Gunārs aizgāja pie pilsētas priekšniekiem kārtot mājās braukšanas dokumentus. Pateicis, ka māte slima, lai laiž arī viņu. Kāds no priekšniekiem ar ironisku smīnu noprasījis: “Vai mamma arī esot dzimusi 1927. gadā?” Nelīdzēja nekāda lūgšanās – mammai bija jāpaliek. Otrās dienas, 1947. gada 27. septembra vakarā, kamēr es liku gulēt Jurīti. Mamma bija aizgājusi līdz Jeņisejas krastmalai un tur ielekusi upē. […]

Gunārs Upenieks: Otrā dienā ar mokām dabūjām kādu krievu, kurš no dēļiem sasita vienkāršu kasti. Tajā guldījām mūsu mīļo mammuci. Diena bija auksta un drūma. Mērija palika ar mazo Jurīti un es, kopā ar svešo krievu, vedām mammu pēdējā ceļā. Atceros drausmīgi dubļainu ceļu ar lielām bedrēm. Ar abām rokām turēju zārku, lai tas nenokristu no ratiem. Tajā vietā, kur bija kapsēta, bedre jau bija izrakta un tanī bija sakrājies ap pusmetru dziļš ūdens. Arī kapa dziļums bija nedaudz vairāk par metru. Tālāk sākās mūžīgais sasalums... Mums bija tikai viena lāpsta, nebija ar ko izsmelt ūdeni. Lūdzu krievam, lai kaut ko dara, lai nebūtu ūdens. Viņš atbildēja: “Viņai tagad vienalga.” Tad pateica, ka viņam nav laika te palikt un aizgāja.

Tā arī apbedījām mammuci aukstajā Sibīrijas zemē! No egles zariņiem uztaisīju mazu krustiņu un tas arī viss... Pēc tam kopā ar Mēriju un Jurīti atgriezāmies Jermakovas sādžā.

[…]

Gunārs Upenieks: Tajos, tas ir piecdesmitajos gados, dzīve Sibīrijā bija jau daudz labāka, bet dzīve un klimatiskie apstākļi jau tur vienmēr smagi. Man, kā medniekam, bija pašam sava mazkalibra šautene un skrošu bise. Visa dzīve lielākoties pagāja uz tāliem ezeriem, zvejojot un medījot zvērus.

Tajā laikā strādāju par brigadieri zvejnieku, mednieku brigādē un cītīgi pildīju kolhoza plānu. Palikām par snaiperiem, jo zivju un zvēru bagātības toreiz bija neizsmeļamas. […]

Pēc atgriešanās dzimtenē pajumti vispirms atradām “Mazbērzemniekos” pie Bērzemnieku tantes. Tur nodzīvojām dažus mēnešus. Pēc tam mums iedeva dzīvokli “Lāčos” pie Tērvetes meža. Es sāku strādāt par krāvēju kolhozā “Tērvete”, pēc tam par vadītāju Kroņauces dzirnavās, kur bija arī kurpnieku darbnīca, frizētava un drēbnieku […] darbnīca. Pēc tam, kad kolhozniekiem vairs nedeva graudus par [izstrādātajām] darba dienām, likvidēja Kroņauces dzirnavas ar darbnīcām, es paliku kolhozā par uzskaitvedi un noliktavas pārzini. Tad četrus gadus strādāju Tērvetes mežniecībā par kasieri-rēķinvedi un vēl četrus Bites ciema izpildkomitejā par sekretāru.

Pēkšņi mani izsauc uz Dobeles rajona izpildkomiteju. Priekšsēdētājs, ar kuru biju labās attiecībās, man dod izlasīt kādu papīru. Lasu: “Nav saprotams, ko domā rajona vadība, ja Bites ciema padomē strādā Tērvetes pagasta vecākā Upenieka dēls un palicis viens solis, kad arī tas paliks par ciema priekšsēdētāju!”

Tā kā darbs ciema padomē bija ļoti sarežģīts un būtībā līdz galam nepadarāms, es ar prieku uzrakstīju atlūgumu, jo mani jau sen aicināja nākt strādāt uz apdrošināšanas inspekciju. Pēc dažām dienām es biju pilntiesīgs apdrošināšanas darbinieks un tāds esmu vēl līdz šai dienai. Vēl varu piebilst, ka biju mūsu ciema deputāts un, aizejot no šī darba, man par godu Kroņauces skolas zālē tika rīkots liels atvadu mielasts. […]

Rokrakstā rakstītos atmiņu fragmentus, ievērojot autora rakstības stilu, transkribējis Guntis Švītiņš.

Nikolaja Jansona pierakstītās Mērijas un Gunāra Upenieka atmiņas. 2. klade, 88. -121. lp. Vitālija Upenieka privātais arhīvs.