Veltas Vijas Krastiņas ģimene Krastiņa Velta Vija Nikolaja m., dz. 1935, dzīvoja Talsos, Kalēju ielā 24, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonu, atbrīvota 29.09.46. Lieta Nr. 16750. Tēvs Krastiņš Nikolajs Andža d., dz. 1902, dzīvoja Talsos, Kalēju ielā 24, arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Kirovas apgabala Vjatlagā, pēc tam nometinājumā uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonu, atbrīvots 03.06.57. Lieta Nr. 16750. Māte Krastiņa Elza Vilhelmīne Vilhelma m., dz. 1912, dzīvoja Talsos, Kalēju ielā 24, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonu, mirusi 19.03.44. Lieta Nr. 16750. Māsa Krastiņa Līga Māra Nikolaja m. dz. 1938, dzīvoja Talsos, Kalēju ielā 24, izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Kazačinskas rajonu, atbrīvota 15.05.57. Lieta Nr. 16750.

Dokumenti, fotogrāfijas

Veltas Vijas Krastiņas atmiņas

1941. gada 14. jūnijs Talsi. Pilsēta, no kuras mūsu ģimeni, nodzīvojušu tur nedaudz vairāk par gadu, sākās tālais neziņas ceļš. Ceļš, kas mūs visus izšķīra, citu agrāk, citu vēlāk. Šķirties nācās uz nelielu laiku, uz daudziem gadiem un arī uz mūžu. Man svešumā nomira māte un jau astoņu gadu vecumā paliku bez saviem mīļajiem. Vēlāk man bija sava zeme zem kājām, kuru nolēmu, ja vedīs atpakaļ, nepazaudēt, [citādi] padarīšu sev galu. Man bija sestais, bet māsai Līgai Mārai tikai trešais gads, kad mūs aizveda uz Sibīriju. Tēvs Nikolajs Andža dēls Krastiņš (1910) dzimis Ļaudonā, māte Elza Vilhelmīne (1920) Ducena dzimusi Jelgavā.

Tēvs Nikolajs izglītību ieguva LU (Latvijas Universitāte) Rīgā, izmācījās par agronomu. Studiju laikā tēvs, lai varētu izdzīvot, strādāja IeM (Iekšlietu ministrija) par grāmatvedi. Pēc studijām ministrija nosūtīja viņu uz Talsiem policijas priekšnieka amatā. Ģimene pārcēlās uz jaunu dzīves vietu. Vecākiem abas meitas Velta Vija (1935) un Līga Māra (1939) dzimām Rīgā. Māte Elza Vilhelmīne bija beigusi vidusskolu, strādāja veikalā par kasieri.

Mans vectēvs, mātes tēvs Hermanis Ducens, bija visu savu mūžu melderis Džūkstē, tādēļ varēja abus savus bērnus dēlu Alfrēdu Georgu un meitu Elzu Vilhelmīni sūtīt skolā. Viņš strādāja par melderi, bet dzirnavas viņam nepiederēja. Kurā muižā tieši viņš ir strādājis, nezinu, jo nekad uz to pusi neesmu bijusi.

Mātes brālis Alfrēds Georgs Ducens bija Jelgavas cietuma priekšnieks, viņš dažus gadus vecāks par māti, viņam palaimējās, [ka] 1941.gada jūnijā netika izvests. Zinādams māsas ģimenes likteni, varām mainoties, 1944. gadā aizbrauca ar sievu Lidiju uz Vāciju, viņa bija medmāsa-feldšere.

1941. gada 14. jūnijs, cik atceros, Talsu pusē ausa saulains rīts. Kas pirms tam notika un kad atnāca zaldāti, nezinu. Tēvs arī nepiedalījās mantu vākšanā, liekas, ka viņu atveda no darba un apsargāja. Tad istabā ienāca krievu zaldāti. Sāka no skapja drēbes ņemt laukā un likt maisā. Māte neziņā skraidīja no telpas telpā. Daudz jau nekā mums nebija ierēdņa ģimenei, kura nesen pārcēlusies un tēvs kā nesen beidzis mācības. Pārtikas arī nekādas ceļam īpaši mums nebija ko ņemt. Ja citiem bija sava maize un arī kāda šķēle gaļas, mēs iztikām no tā, kas vēlāk stacijās tika dots. No Talsiem polūtorkā veda mūs uz Tukuma dzelzceļa staciju.

Pirmais ko redzējām Tukuma dzelzceļa stacijā bija mašīna ar nolaistiem bortiem, un kerzavikos zaldāti uz platformas dejoja krakovjaku un spēlēja garmoškas, tas man palicis ļoti spilgtā atmiņā. Es vēl domāju, kā viņi, tik ātri lēkādami nenokrita. Vai es baidījos, nezinu, bet ar mašīnu braukt priecājos, jo tas jau gadījās reti.

Stacijā jau atdalīja vīrus no sievām un bērniem, tā kā mātei bijām divas mazas meitenes, tēvs paņēma mūsu smagākos saiņus. Kaut kas no mantām jau palika arī mums. Vīriešus aizveda uz vilciena aizmugurējiem diviem vagoniem. Vagons bija pilns ar cilvēkiem, mums nekas neatlika kā apmesties pie vagona ārdurvīm. Bija jau arī labi tas, kā atvērās durvis, redzējām, kas notiek. Aiz mūsu apmešanās vietas otrā pusē pie sienas atradās tualete – grīdā apaļš caurums. Jauna ebrejiete nomira, jo nespēja nokārtoties, kad blakus sēž cilvēki. Vēlāk saklājām kādas drēbes "tualetes" priekšā.

Kā vienīgo, ko mums deva ēst, atceros prosas biezputru, kā arī stacijās dabūja kipetoku (karsto ūdeni). Visa ceļa garumā neviens pieaugušais netika no vagona izlaists. Kādas dienas [bijām] braukuši, [tad] durvis atvērās un ļāva izkāpt bērniem. Kāpiens augsts, tomēr zaldāts mani paņēma aiz pleca un norāva zemē. Mamma lika, lai skrienu uz aizmuguri, kur vagonā tēvs. Aizskrienot līdz vagonam, aizrestotā lodziņā uz īsu brīdi redzēju tēvu, jo visi gribēja savus bērnus redzēt. Tēvs sauca: "Pasveicini mammu!"

Pēc dažām dienām tēva vagonu atāķēja, mūs veda uz Krasnojarsku, kur aizveda tēvu, nezinu, liekas, ka tās bija Gulaga nometnes. Mūs Krasnojarskā sasēdināja kuģī un tālāk ceļš veda pa Jeņiseju. Pēc kāda laika kuģis piestāja krastā un mums lika izkāpt.

1941. gada jūnijā no lielā iedzīvotāju skaita, kas tika izvesti, vairāk kā 3750 bija bērni vecumā līdz sešpadsmit gadiem. Sievietes un bērni tika izvietoti Krasnojarskas novada un Tomskas apgabala sādžās. Kājām gājām pa mežu 10 km uz sādžu, mammai blakus abas bijām nobijušās un piekusušas. Izmitināja mūs sovhoza "Kemskoe" barakas istabā. Красноярский край, Казачевский район, совхоз Кемское, участок Дудовка (1941. gada 14. jūnijs – 1946. gada septembris). Vienā istabā dzīvojām deviņas ģimenes. Katra ģimene savā stūrī vai kaktiņā. Sākumā gulējām uz grīdas, bērni pēc tālā brauciena slimoja, bija auksti. Nezinu no kurienes, bet uzradās katrai ģimenei kaut kas līdzīgs galdam (lečka), pie kura dienā varējām ēst, bet uz kura naktīs gulējām. Guļot apakšā paklājām savas drēbes, vēlāk rudenī gulēšanai tika sagādāti salmi.

Mamma gāja pārlasīt kartupeļus lielos garos pagrabos, kas piederēja sovhozam. Pārnesa bērniem uz krūtīm paslēptus aukstus kartupeļus, kas bija mātei liktenīgi, viņa apsaldējās un sāka slimot. Kaimiņiene savam bērnam cepa pankūkas, smaržoja visā telpā, bet mums bija tikai pāris sasalušu kartupeļu. Nepietiekamas medicīniskās palīdzības dēļ, mammai slimība progresēja, vēzis, viņa nomira.

Izsūtītajiem smagi bija Otrā pasaules kara gadi, daudzi no nepietiekamas barības un slimībām mira, bērni daudz slimoja. Kurā gadā tas notika, nezinu, tikai atceros, ka tēvs, kurš bija atbrīvots no lēģera(viņa svars bija 48 kg), pats saviem spēkiem vēl spēja atnākt pie mums. Atbrīvojoties no lēģera, tēvam bija atdoti saiņi, kurus viņš vagonā bija paņēmis pie sevis. Tēvs visas tās mantas Krasnojarskas tirgū pārdevis, ieguvis daudz naudas, un ar šo naudu dzīvojām līdz mātes nāvei.

Māte pēc tēva atbrīvošanās no lēģera vēl nodzīvoja četrus mēnešus. No barakas mamma pēdējā laikā tika pārvesta uz feldšeru punktu. Tēvs sēdēja visu laiku mātei blakus, cerot atvieglot viņas dzīves pēdējās dienas, viņa taču vēl bija tika jauna. Tur jau bija tikai istabā viena gulta un feldšere caur lodziņu paskatījās kā viņai klājas. Atceros pēdējo vakaru mātes dzīvē. Tas bija 19. janvāra vakars, kad tētis mūs abas ar māsu bija apsolījis vest uz pirti. Vienu vakaru pirts bija sievietēm, otru – vīriešiem, tētis mūs veda vīriešu pirtī. Viņš pirts gājienu atteica, es ļoti saskaitos, jo nesapratu, kas notiek.

Mammai bija skaisti gari mati, kas slimības laikā bija pārklāti pār spilvenu. Vēl arvien redzu kā pēdējā vakarā utis ar baltiem vēderiem bēga no mātes uz visām pusēm, līdz viņa nomira, bet tad es to nesapratu, kāpēc tā notiek. Lai varētu es māti pavadīt pēdējā gaitā, tēvs no sovhoza agronoma bērniem aizņēmās vaļinkus, bet māsa palika mājās pie citiem latviešiem. Domājot par māti, dzirdu, ka viņai pie kapa dzied: "tur augšā aiz zvaigznēm." Mamma apglabāta ciemata kapos latviešu daļā.

Pēc mātes nāves vasarā tēvs sāka strādāt par skotņiku, viņa pārziņā bija arī četri vareni buļļi. Sovhozā bija vairākas fermas ar lopiem, bet viena kūts bija atsevišķi, ciema nomalē, kurā tika turētas ar tuberkulozi slimās govis. Tās kopa latviešu sievietes un tēvs tur bija par skotņiku. Lai nokļūtu kūtī, bija jāiet gar aizaugušu ezeru, kurā tomēr vairāki cilvēki ejot bija iekrituši un saviem spēkiem nebija varējuši izkļūt. Tā svešas zemes aizaudzis ezers paņēma vairākas izsūtīto dzīvības. Bez latviešiem izsūtīti bija arī citu tautību cilvēki, ar kuriem savās sāpēs sadzīvojām draudzīgi. Šo lopu pienu uzskatīja par slimu, bet mēs to dzērām un izturējām. Tur tēvs iepazinās ar savu otro sievu Ēriku Puriņu, kurai bija trīs dēli un vīramāte. Ērika ar savu ģimeni bija no Ikšķiles. Viņas vīrs lidotājs pazuda tūlīt pēc krievu karaspēka ienākšanas.

Drīz ģimene palielinājās, gadiem ejot, man vēl radās divi pusbrāļi un divas pusmāsas, kuri pārbraucot visi dzīvo Ikšķiles pusē, Ērikas vīramātes mājās.

Izsūtījumā sāku jau mācīties septembrī 3. klasē, kad radās iespēja bērnus 1946. gadā nosūtīt pie radiniekiem uz Latviju. Vecāki arī mani sūtīja uz Latviju, bet māsa palika audžumātei palīdzēt pieskatīt mazos bērnus, tā māsai nācās Krievijā pavadīt 17 garus gadus.

Mūs, laimīgos, veda pa Jeņiseju ar kuģi "Fridrihs Engels", bērniem bija ierādīts kuģī pagrabstāvs, bet apskatījām arī tos, kas varēja braukt augšstāvos, kur bija klavieres un mūzika. Kuģis bija cilvēku pilns. Krasnojarskā visus sasēdināja vilcienā. Braucām bērni vieni, mūs tikai galapunktā sagaidīja. Ceļā visi saslimām ar masalām, izņemot vienu 18 gadīgu puisi un mani. Mēs abi stacijās skrējām pēc karstā ūdens, jo slimie bija ar sakaltušām lūpām, prasīja dzert. Rīgā stacijā sagaidīja bērnu nama direktors, kurš no vilciena iznesa vienu pusdzīvu puisīti. Pozņaks Andris otrā dienā bija miris.

Mūs visus apkopa, nomazgāja un varējām gulēt normālās gultās. Otrā rītā ēdamistabā skatījāmies, ka uz galda bija balts galdauts, kafija un baltmaize. Kā mums visa tā gribējās! Bet direktors paziņoja, ka mūsu ceļabiedrs miris, nevienam baltmaize vairs negaršoja.

Bērnu namā pēc manis atnāca Monika Hākas kundze, pamātes Ērikas brāļasieva. Pāris mēnešus pavadīju pie viņiem. Tad no Madonas Sāvienas ciema ieradās mana krustmāte un paņēma mani pie sevis. Tur jau janvārī turpināju mācīties latviešu valodā 3. klasē. nemācēju ne rakstīt, ne lasīt. Mācījos un beidzu pamatskolas 7. klases. pēc pamatskolas beigšanas turpināju mācības Ļaudonas vidusskolā, kur beidzu 9. klases. izvēlējos mācības turpināt Valmierā siera-sviesta meistaru skolā, kas atradās Ļucas muižiņā. Skolu beidzot darbs bija Valmieras, Limbažu pienotavās, gan kā strādniecei, gan kā meistaram palīgam.

Brīdī, kad draudēja sūtīšana atpakaļ pa etapu uz Sibīriju, nolēmu, ka padarīšu galu, bet uz turieni nebraukšu. Sāvienas ciema milicijas pilnvarotais mūs, divas meitenes, kuras bijām atbraukušas mājās, "piemirsa" un savai priekšniecībai ziņoja, ka tādu bērnu nav, kas jānosūta atpakaļ.

Pienāca brīdis, kad nevarēju braukāt apkārt pa visu rajonu darbā, jo sevi pieteica mans dēls Agnis (1953). Pēc dēla piedzimšanas izmācījos par bufetnieci. Šajā profesijā tika pavadīti 26 darba gadi, kurus nostrādāju Valmierā ēdnīcas "Kaija" bufetē līdz 1993. gada 5. janvārim.

1977. gada 17. novembrī apprecējos ar Jāzepu Kalvānu, kurš strādāja par taksometra šoferi Valmierā, bet tagad viņš jau ir miris.

Tēvs ar māsu un savu jauno ģimeni palika svešumā līdz atbrīvošanai. Tēvs man bija, bet garie atšķirtības gadi bija mūs attālinājuši. Viņam auga savi bērni, kas visu laiku bija blakus, kas bija jāaudzina, un arī pati biju iemācījusies par savu vietu dzīvē cīnīties viena. Visi atgriezās, izņemot māti, kura jauna palika svešā smiltājā. Pamātes pirmā vīramāte izturēja smago ceļu, atgriezās un vislabāko saskaņu atrada tieši savas bijušās vedeklas ģimenē. Varbūt tieši sāpes viņas abas bija satuvinājušas. Tagad visi, arī mana jaunākā māsa, miruši.

Piezīme. Dodoties uz tikšanos 2012. gada februārī ar Veltas kundzi domāju ieraudzīt dzīves sagrautu sievieti, kura viena vada savas dienas, bet sagaidīja smaidoša, enerģiska sieviete, kurai gan nelikās tik daudz gadu uz pleciem, cik rāda pase. Pati sniega kupenas nonesusi, celiņi uz māju noslaucīti, mājās uz galda zied alpu vijolīte. No mazām dienām cīņa par savu eksistenci šo sievieti ir tikai stiprinājusi. Laimīgi bijuši gadi, kad abi ar vīru varēja būt blakus, kaut brīdi izjust otra plecu, bet savu likteni mēs neizvēlamies, tas ir mums nosprausts. Maz vairs dzīvu 1941. gada upuru, bet viņu spīts un dzīvotgriba liek likteni atkāpties.

Atmiņu stāstu Valmierā 2012. gada februārī pierakstījusi Māra Grāvele. Valmieras politiski represēto biedrība.