Birutas Melderes ģimene Meldere Lida Biruta Friča m., dz. 1929, dzīvoja Tukuma apriņķa, Tumes pagasta Biržjāņos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Boļšaja Murtas rajonu. Atbrīvota 15.10.1946. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 13239. lieta. Tēvs Melderis Fricis Friča d., dz. 1894, dzīvoja Tukuma apriņķa, Tumes pagasta Biržjāņos. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā. Miris ieslodzījumā 20.05.1942. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 13239. lieta. Māte Meldere Sofija Milda Otto m., dz. 1899, dzīvoja Tukuma apriņķa, Tumes pagasta Biržjāņos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Boļšaja Murtas rajonu. Atbrīvota 05.03.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 13239. lieta. Brālis Melderis Jānis Friča d., dz. 1940, dzīvoja Tukuma apriņķa, Tumes pagasta Biržjāņos. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Boļšaja Murtas rajonu. Atbrīvots 05.03.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 13239. lieta. Māsa Meldere Dzidra Irma Friča m., dz. 1934, dzīvoja Tukuma apriņķa, Tumes pagasta Biržjāņos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada, Boļšaja Murtas rajonu. Atbrīvota 15.09.1946. LVA, 1987. f., 1. apr. (Tukums), 13239. lieta.

Dokumenti, fotogrāfijas

Birutas Bērziņas (dzimusi Meldere) atmiņas

Esmu dzimusi Tumes pagasta Biržjāņu mājās, kur tēvam bija liela saimniecība. Ģimenē bijām 3 bērni: es, māsa Dzidra – 5 gadus jaunāka par mani –, brālis Jānis – 10 gadus jaunāks par mani. Tēvs un māte bija aizsargu organizācijā, tēvs bija pagasta aizsargu priekšnieks. Lielisks organizators, dziedātājs, dejotājs.

Nāca melnā diena – 1941. g. 14. jūnijs. Bija miglains rīts, ap pulksten četriem no rīta svīda gaismiņa, rēja suņi. Pie durvīm klauvēja. Es pamodos un īsti nesapratu, kas tie par trokšņiem. Dzirdēju, ka blakus telpā tēvs ar māti svešā valodā ar kādu runājās, atskanēja arī kliedzieni. Pēc brīža māte nāca mūs modināt, teikdama, ka mūs kaut kur vedīs. Lika ņemt līdzi daudz drēbes, jo būšot tālu jābrauc, kur viss līdzpaņemtais noderēs. Viens no vīriem, kas tur piedalījās, bija kaimiņš Fricis Kārkliņš. Viņš uz grīdas saklāja segas un lika tajās mantas. Viņš bija tas, kas visu krāmēja, jo mēs ar māsu bijām pārbijušās un raudājām, mamma ģērba mazo brālīti. Sasēja divas lielas paunas. Pagalmā stāvēja iejūgts zirgs un mūs, bērnus, sēdināja ratos. Tēvu ar grūšanu izdzina ārā, viņam lika iet pajūgam pa priekšu. Mums bija arī kalpi, un viena mūsu kalpone no klēts atnesa maizi un gaļu. Teica, ka neko daudz līdzi nav jāņem, tikai priekš dažām dienām. Mūs aizveda uz Tukuma 2. staciju, kādus septiņus kilometrus tālāk. Bijām pārsteigti, jo tur priekšā stāvēja līdzīgi pajūgi, kuros atradās ģimenes. Tika atvērtas lopu vagonu durvis, un mēs no sākuma neticējām, ka mūs tur liks iekšā. Domājām, tur saliks tikai mantas, bet mūs pašus kaut kur citur. Tajos vagonos pat iekāpt nevarēja. Zaldāts mešus iemeta bērnus vagonā, mammas nāca pēc tam. Tēvu nesagaidījām. Teica, ka ar tēviem varēs satikties daudz vēlāk. Tēvs palika bez maizes, tikai ar to, kas bija mugurā. Visas mantas bija mums līdzi. Vagonā bija tumšs, dēļu plaukti. Tas bija nesaprotams murgs. Mums ierādīja augšējo plauktu, pie restotā lodziņa. Mamma raudāja un aizskrēja atvadīties no tēva. Tēvs mammai atdeva savu zelta pulksteni, tas mums vēlāk ļoti noderēja. Stacijā pavadījām divas dienas. Pārtiku nedeva, varēja saņemt tikai karstu ūdeni. Dalījāmies ar maizi, pārtiku.

Pēc divām dienām sākās ceļš. Visas mātes raudāja un lūdza Dievu. Mums bija skaidrs, ka mūs ved uz Krieviju, bet nebija skaidrs, uz kurieni… Ceļa laikā ārā nelaida, tikai divi cilvēki no vagona drīkstēja iet pēc karstā ūdens. Aiz Urāliem pretī brauca ešeloni ar karaspēku un tehniku. Jāņu dienā mūs izlaida ārā pļavā, mēs plūcām zāles, lai būtu svētku sajūta. Gadījās, ka pat dienu nācās stāvēt un vilciens nekustējās. Visi pārdzīvojām par tualeti vagonā – bez aizsega, bez nekā, bija šausmīgs kauns…

Ceļš bija smags. Pēc trīs, četrām dienām mums izdalīja sāļu formas maizi – nepierastu, negaršīgu. Kam jau maizīte no mājām bija beigusies, tie ēda.

Nokļuvām Krasnojarskā, mūs izlika lielā laukā, sāka līt lietus. Tad zeme kļuva kā glūda – bija grūti cilāt kājas. Tā mēs dienu mīcījāmies, mums solīja, ka drīz vedīs tālāk. Nebija, kur nomazgāties. Mūs novietoja Jeņisejas krastā, piebrauca liela barža, pa pusei jau piekrauta, un pa laipām baidoties un vaimanājot mums nācās tikt uz tās baržas. Ūdens mutuļoja, laipas šūpojās, paunas bija jānes, es vēl arī māsu turēju… Dažs līda četrrāpus… Tur bijām – visi no mūsu vagona, un tak jau ne labprātīgi mēs tur gājām…

Mums uzklupa neredzēti odu bari un moškas. Kad it kā tikām galā, atkal nācās upes krastā pavadīt vienu dienu, kamēr ieradās “uzpircēji”. Ātri izlasīja spēcīgākos, un mēs gandrīz palikām krūmmalē. Tālāk mūs veda ar zirgiem uz kolhozu. Kolhozā mūs sagaidīja puišeļi ar akmeņiem, rungām un olām, jo pie viņiem taču bija atbraukuši fašisti un tos vajadzēja pārmācīt. Bet, tā kā mēs jau daudz bijām pārcietuši, mums tas lielas bailes neizraisīja. Mūs izvietoja kultūras namā – tādā lielā šķūnī. Tad nācās gaidīt, kamēr sadala pa mājām. Barža piestāja Jeņiseiskā, un šajā vietā mēs bijām tikai līdz rudenim, jo nespēja mūs izmitināt, viņi paši bija badā. Tur bija milzīgas gurķu plantācijas, gurķus drīkstēja ēst un mums minimāli deva arī graudus. Mamma graudus sautēja. Ziemas sākumā mums teica, ka vedīs uz mežsaimniecības uzņēmumu. Mūs, desmit ģimenes, četrdesmit grādu salā salika pajūgos un veda. Brāli mamma bija ielikusi aitādas maisā, bet mēs, māsiņas, salīdām salmos. Tā braucām. Naktī bija jāguļ īpašā mītnē. Braucām pa aizsalušo upi un 1942. gada rudenī mēs nokļuvām Šegarkas rajonā, Zavodovkas Himļeshoz. Tur es un mamma dzīvojām līdz mājās braukšanai. Sākās smagie mežu darbi. Šķita, ka esam tur uz mūžu. Dzīvojām trīs lielās barakās, ko cēluši cietumnieki. Tās bija guļbūves zemiem griestiem, maziem logiem. Visi gulējām uz grīdas, telpas vidū stāvēja čuguna krāsns. Bija ļoti auksti, baraka – apmēram divdesmit metrus gara, uz grīdas salmi, zāle. Vēlāk izsūtītos dalīja darbos. Mamma strādāja, mēs pieskatījām brāli. Tur deva 400 g maizes un vienreiz dienā zupu. Zupā bija kāposti, kāļi, katram bļodiņā iepilināja arī eļļu. Tāda bija pirmā ziema.

Mamma sāka strādāt sveķu sagādē. Viņa labi runāja krieviski, tāpēc viņu ņēma arī par tulku, un mammai nevajadzēja iet mežā, bet gan zāģēt klucīšus, ar ko darbināt mašīnas. Pirmos mēnešus viņa dabūja 400 gramus maizes, bērniem deva 200 gramus. Savos vienpadsmit gados es gāju mammai palīgā, lai dabūtu vairāk maizes. Ko es tur varēju palīdzēt? Bet bija jāiet! Sākumā mums vēl bija drēbes. Apavu nebija, krievi mums iemācīja pīt vīzes. Katru rītu vajadzēja piereģistrēties pie komandanta. Vietējā veikalā varēja nopirkt sāli, sērkociņus, tabaku. Tur izsniedza maizi. Vīzes mums iemācīja taisīt veikalnieces vīrs, iekšā likām sagrieztus autus un tā staigājām.

Tajā ziemā daudzi vecāki cilvēki un bērni nomira.

Pavasarī bijām apņēmušies stādīt kartupeļus, gājām uz tuvējo sādžu un mainījām, kas nu vēl bija palicis, pret kaut ko pret ēdamu, lai nav jādzīvo badā. Stādījām kartupeļu miziņas. Pavasarī sāka augt nātres, bija arī augi, kas līdzīgi ķiplokam, vārījām zupu un tas mūs pasargāja no slimībām. Bija arī tāds augs, līdzīgs ķeizarkronim, tam bija gardi sīpoli. Pārtikām no zāles putrām.

Mazais brālis sāka slimot. Domājām, ka neizdzīvos, jo nebija ne ārstu, ne feldšeru. Feldšere ieradās reizi mēnesī un apskatījās mūsu dzīves apstākļus. Kādi gan varēja būt apstākļi, ja blaktis krita virsū? Otrajā gadā parādījās utis. Cilvēki skatījās viens uz otru – grūti bija citam citu atpazīt…

1942. gadā man piedāvāja iet darbā. Sniegs bija nokusis, sāku tecināt sveķus. Ieradās speciālists, kas apmācīja to darīt – man vajadzēja tādas kā laipiņas iesist renes galā un piestiprināt sveķu podiņu. Podiņi nebija smagi, daži bija kā celuloze, daži kā no māla. Pilnie podiņi bija jāliek spaiņos un jānes uz mucām. Spainis bija smags, ap divdesmit kilogramu. Es strādāju kopā ar mammu, māsa pieskatīja brāli. Bija ļoti grūti pierast pie vasaras karstuma un ziemas aukstuma. Mazās moškas līda un koda visur, līdz asiņainiem jēlumiem. Uz galvas vilkām sietus, bet tas nelīdzēja – moškas koda visur, gadījās, ka pat acis no kodieniem aizpampa. Skolas tur nebija, bet jaunie bijām daudz. Es biju beigusi Tukumā Raiņa skolā četras klases, un līdzi man bija grāmatiņa, ko skola man bija dāvinājusi. Šī grāmatiņa bija visriņķī aprakstīta ar piezīmēm, izjūtām. Vēlāk mēs iemācījāmies rakstīt uz tāsīm un tādas vēstulītes pat sūtījām uz Latviju. Zavodovka bija tuvākais centrs, tomēr arī tur skolas nebija. Tuvākā skola atradās piecdesmit piecu kilometru attālumā. Mūs jau arī nekur nelaida, jo katru dienu bija jāpiereģistrējas. Starp izsūtītajiem bija cilvēki, kas mācīja bērnus, četru klašu līmenī jau šo to bijām apguvuši. No mums vecākā meitene bija Austra Zvirbule, tagad viņa dzīvo Stendē. Viņa uzturēja latvisko garu ar dziedāšanu. Vakaros sanācām kopā un skalu gaismā dziedājām vecās latviešu dziesmas. Vēlāk pat uzvedām tādu kā teātri, mammas nāca skatīties. Kādā trešajā gadā mums barakā iedalīja pašiem savu istabiņu, to izbalsinājām – vismaz bija tīrība, un arī blaktis mazliet apkarojām.

Drēbes bija novalkājušās. Mamma man no segas uzšuva svārciņus. Neko nevarēja nopirkt, bet mums bija labi – no mizām izauga kartupeļi, tikai taukvielu nebija. Vēlāk mums atveda un izdalīja vāciešiem atņemtās drēbes, tikām pie biksēm un zābakiem. Tā kā arī es skaitījos darbā, mazliet uzlabojās pārtikas apgāde.

Mēs visi ilgojāmies pēc mājām. Viens no otra šo to dabūjām zināt. Mamma interesējās par tēvu, rakstīja uz Maskavu. Viņai pienāca atbilde, ka tēvs miris Vjatlagā 1942. gadā. Mēs jau arī nemaz nezinājām, kur viņš ir palicis. 1942. gadā tur mira lielākā daļa vīriešu, viņi esot dzīti ledainā ūdenī līdz jostas vietai pludināt baļķus. Viņus nonāvēja bads un aukstums. Kad uzzinājām, ka tēva vairs nav, tas bija liels pārdzīvojums. Tā mēs arī nezinām, kur viņš atdusas.

1946. gada vasarā bija atbraukusi kaut kāda kundze no Ingašas uz mūsu barakām un teica, ka uz Latviju ved bāreņus. Tas tika uzņemts ar sajūsmu, bet vēl bija vajadzīga atļauja, lai gan pēdējā laikā vairs nevaldīja tāda stingrība. Daudzi gatavojās braukt. Organizētāja bija Remberga kundze ar savām meitām Ainu un Skaidrīti. Viņa uzņēmās bērnu – līdz desmit gadu vecumam – vešanu. Viņa ņēma aizgādniecībā arī manu māsu un Ilmāru Binavu, un ar pajūgu devās uz Ingašu, tad ar vilcienu uz Krasnojarsku, un tālāk – uz Dzimteni.

Es biju ļoti enerģiska un man gribējās mājās, bet pat doma nebija, ka mani varētu laist projām. Rudenī uzzināju, ka ap 8. novembri uz Latviju dosies pēdējais vagons. Sazinājos ar to sievieti, un teicu, ka noteikti iešu ar kājām uz Ingašu un braukšu mājās. Ar mani kopā bija kāda četrpadsmitgadīga meitene Jautrīte. Bija brīvdiena. Mamma sataisīja pauniņu ar ceļamaizi, es uzāvu vīzes, rokā man bija runga, ārā – mīnus četrdesmit grādu sals, mēs ejam, mēness spīd. Vakarā izgājām, no rīta jau bijām Ingašā. Dienā gulējām, vakarā ar vilcienu braucām uz Krasnojarsku. Mums bija arī biļetes, bet vilciens pārpildīts, es netieku iekšā. Tā līdz nākamajai pieturai no Ingašas es braucu, turoties uz pakāpieniem. Krasnojarskā man prasīja pasi, teica, ka vagonā ņem bērnus līdz sešpadsmit gadiem. Dievs stāvēja klāt, pavadone paņēma vagonā, un mani papīros nerakstīja. Gulējām divatā uz vienas lāvas. Tas bija patīkams brauciens – ar lielām gaidām, cerībām. Arī ēst mums deva.

Rīgā iebraucām 18. novembrī. Rīgā, bērnunama direktors Dēliņš mūs sagaidīja ar brīnišķīgām brokastīm – baltmaizi, baltu kafiju. Mums izdalīja pieklājīgas drēbes, un mēs bijām bezgala laimīgi, ka esam mājās. Vectēvs un vecāmāte dzīvoja Irlavas pagasta “Mazkalnujāņos”, viņi jau zināja, ka es iebraucu. No Tukuma līdz mājām tos desmit kilometrus soļoju ar kājām. Vectēvs un vecāmāte bija kļuvuši sirmi no pārdzīvotā.

Mamma atgriezās jau legāli 1956. gadā. Viņa bija dabūjusi darbu Zavodovkā ceptuvē, strādāja par beķeri, un šo to piepelnījās šujot.

Es atsāku iet skolā. Tukumā mūs atpakaļ neņēma, mēs ar māsu mācījāmies Tumē, tad Bulduru Dārzkopības tehnikumā. Vēl pēc tam es izmācījos par grāmatvedi.

Birutas Melderes (Bērziņas) atmiņas: Sibīrijas bērni – mums bija tas jāizstāsta... 2. sējums L-Z. [Rīga], fonds “Sibirijas bērni”, 2007, 230.-233. lpp.