Ārijas Gailītes (dzimusi Mikjāne) ģimene Mikjāne Ārija Eduarda m., 1929, dzīvoja Jēkabpils apriņķa, Sēlpils pagasta, Viesturos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Nazarovas rajonu. Atbrīvota 17.04.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jēkabpils), 14262. l. Tēvs Mikjānis Eduards Jāņa d., 1894, dzīvoja Jēkabpils apriņķa, Sēlpils pagasta, Viesturos. Arestēts 14.06.1941., ieslodzīts Vjatlagā, miris 12.10.1941. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jēkabpils), 14262. l. Māte Mikjāne Hermīne Jāņa m., 1906, dzīvoja Jēkabpils apriņķa, Sēlpils pagasta, Viesturos. Izsūtīta 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Nazarovas rajonu. Atbrīvota 20.10.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jēkabpils), 14262. l. Brālis Mikjānis Edgars Eduarda d., 1928, dzīvoja Jēkabpils apriņķa, Sēlpils pagasta, Viesturos. Izsūtīts 14.06.1941. uz Krasnojarskas novada Nazarovas rajonu. Atbrīvots 29.09.1956. LVA, 1987. f., 1. apr. (Jēkabpils), 14262. l.

 

Dokumenti, fotogrāfijas

 

Ārijas Gailītes (dzimušas Mikjānes) atmiņas

Tēvs bija ierēdnis pagasta kārtībnieks, Eduards Mikjānis dz. 1894. g. 10. jūlijā, miris 1941. g. 12. oktobrī. Māte mājsaimniece Hermīne Mikjāne, dz. Kļaviņa dzim. 1906. g. 17. jūlijā – 1981. g. 8. aprīlis. No 1933. g. dzīvojām Sēļpils “Viesturos”. Vectēvs Jānis Mikjānis 1866. g. – 1936. g., vecmamma Dārta Mikjāne, dz. Zadināne un tēva māsa Marta Mikjāne neprecēta.

Šī saimniecības zeme – 11 hektāru – bija tēvam piešķirta par zemāku cenu kā Lāčplēša kara ordeņa kavalierim. Tēvs tika paaugstināts amatā un pārcelts uz Jēkabpili par krimināluzraugu. Saimniecību vadīja vectēvs ar vecmammu. Kad vectēvs nomira, tētis zemi nodeva rentniekam, vecmamma ar Martu dzīvoja turpat, turēja divas govis, cūkas, aitas, vistas. Puskroga pietika rentniekam, otra puse mūsu ģimenei. Tētis būvēja jaunu māju, līdz 1941. g. māja gandrīz bija gatava. Uz tēva zemes bija arī vējdzirnavas, visa iekšpuse bija no ozola koka, tētis dzirnavas izmantoja kā materiālu noliktavu. Būtībā dzirnavas bija pilnā kārtībā. Kad krievi okupēja Latviju, tēti pārcēla uz Krustpili tanī pašā amatā. Viņš bija vecākais krimināluzraugs. Tā viņš līdz 1941. g. pavasarim strādāja Krustpils milicijā, un mēs gājām skolā Krustpilī. Kad nāca pavasaris, tētis ar visādām daktera izziņām liedza viņu atbrīvot no darba milicijā, kas arī ar lielām grūtībām izdevās. Tētis aizbrauca uz laukiem apstrādāt zemi, jo rentnieks bija savu māju pabeidzis un pārcēlās savā jaunsaimniecībā, turpat blakus uz kaimiņu zemes. Aizejot bija piesavinājies daudz materiālu, zirga lietas, pajūgu, drošku, visu iespējamo, kas viņam bija vajadzīgs. Tā ar tēti iznāca strīds, viņš klusi tēti nodēvēja par kulaku, un piedraudēja ar cietumu. Tā kā tētis neko nevarēja pierādīt, vajadzēja klusēt. Visi tēta draugi jau bija arestēti, tūlīt kā ienāca krievi. Kad beidzās skola, mēs visi trīs pārbraucām uz laukiem. Braukšana bija jau tāda, ko zirdziņš varēja pavest. Tētis teica, kad būs laiks, gan visu pārvedīsim. Mēs apmetāmies jaunajā mājā, es savā istabā, Edgars savā un vecāki savā. Vecmammu un Martu tētis aizveda uz Jēkabpili pie savas māsas paciemoties, jo mums ciemos bija atbraukusi manas mammas mamma, kura varēja izslaukt gotiņas un pabarot citus lopiņus. Iepriekšējā dienā es kopā ar tēti braucām pie paziņām nopirkt auzas zirdziņam un arī āboliņu. Tā man atmiņā palicis tētis, ka abi sēžam orē – es tētim klēpī. Ķēvīte Minka sāka rikšot. No rīta pulksten trijos nelūgtie ciemiņi bija klāt. Tēti ieslēdza rokas dzelžos, mēs katrs savā istabā, sasējām savas mantiņas. Toties mamma neko nevarēja paņemt, jo bija ļoti uztraukusies. Ēdamie produkti – gaļa, maize un viss pārējais atradās krogā, uz kurieni mūs nelaida. Seces vecmamma uznāca pie mums, un viņu arī tūlīt gribēja ierakstīt sarakstā, lai vestu līdzi. Starp apcietinātajiem bija rentnieks Kalniņš, vēl viens kaimiņš Grāvītis, starp tiem viens bija no Seces, kurš pazina mammu un arī viņas māti. Viņš lūdza, lai vecmammu neraksta sarakstā, tā esot viņa kaimiņiene, viņš ņemoties par viņu atbildību. Kad mūs aizveda līdz nākošām mājām saimniece slauca govis, tur bija liela saimniecība. Sieva Anna un viņas vīra māsa ar kalponi, vīrs jau bija apcietināts, jo viņš bija aizsargu priekšnieks. Saimniece lūdza, lai atļauj pabeigt slaukt, tad varēšot paēst brokastis. Tā kā visi nebija ēduši, piekrita. Tur Secietis teica tētim es Tev atslēgšu rokas – bēdz, jo tur blakus bija liels purvs. Tētis atteicās, ja viņš bēgšot, cietīšot sieva ar bērniem. Secietis, kamēr citi ēda, paņēma maisus un iegāja kambarī, kur glabājās produkti. Salika speķi, putraimus, maizi. Visu, ko varēja nu tā lai var panest, liekot mašīnā teica Annai: „Ar to jums jādalās ar Hermīni un viņas bērniem.” Viens no kalpotājiem bija savācis sudraba nažus un vēl šo to, izraka bedri ābeļu dārzā zem vienas ābeles, mamma pielika vēl tēva ordeņus, un to visu apraka. Stacijā vēl Secietis jautāja mammai, ko es varu vēl palīdzēt, ļoti žēl, ka nezinu viņa uzvārdu, viņš jau noteikti nav pie dzīvajiem, bet tomēr varbūt bērni zinātu, cik labs ir bijis viņu tētis.

Otrā dienā viņš atveda tēta kažoku, manas mammas rokas somiņu, kur bija daži gredzeni, nedaudz naudas un vēl šādus tādus sīkumus. Mamma lūdza tēta kažoku nodot tētim, viņš pēc brītiņa atgriezās ar visu kažoku, jo tētis esot atteicies, lai nododot sievai, viņiem noderēs, viņam noteikti nevajadzēšot. Pēc kādām trim dienām sākām kustēties. Mēs tupējām uz vagona lāvām pie loga. Vagona durvīs bija sprauga, tā lai galvu nevar izbāzt, pret otrām pretējām durvīm bija uztaisīta no dēļiem caurule, uz kuras mēs varējām iet sevis pēc. To cauruli vagona ļaudis aizklāja ar segām, izveidojot kabīni. Kad aizbraucām līdz Daugavpilij, atkal stāvējām, garām brauca ešeloni ar kareivjiem un munīciju, pamatā pa naktīm. Mēs lielāko tiesu braucām pa dienu. Uz vagonu deva vienu spaini ar biezputru, prosas, vēl kādu, kurai pielieta eļļa, dažus kukulīšus ķieģelīšu maizes. Pārtiku vagona vecākais sadalīja. Kamēr dažiem apcietinātajiem bija sava maize un cits ēdamais, mums pietika, bet beigās gan nevarējām sagaidīt nākamo dienu. Kad pārbraucām robežu, klajumā apturēja vilcienu, izlaida mūs ārā, tur varēja mazos apmazgāt grāvjos un arī izmazgāt autiņus. Zaldāti skraidīja laikam iznesa nomirušo, tā runāja.

Krievijā dažās stacijās izlaida divus cilvēkus, iedeva divus spaiņus, un veda pie ūdens pumpja, tāda bija mūsu tējas dzeršana. Pēc Urāliem naktī ļoti grūstīja vagonus, tur laikam atāķēja vīriešu vagonus. Tā mēs nonācām Krasnojarskas kraja Nazarava rajona stacijā Adadima. Tur visus nu vienu daļu no ešelona, izsēdināja pie bērzu birzes, pārējos aizveda tālāk. Pēc pāris dienām sāka pienākt furgoni ar diviem zirgiem, vai pat četriem ar lieliem ratiem. Tā rindas kārtībā, laikam pēc vecuma, mūs sāka kravāt ratos un vest projām. Pēc triju, četru dienu brauciena, viena daļa no izsūtītajiem, tikāmies gala punkta Tamoženska sādžā, kura bija starp kalniem un upi. No šīs sādžas ceļa uz priekšu nebija, teica tur sākoties Sajānu kalnu grēda. Visus kur nu kuru izvietoja. Mūs iekārtoja skolā. Tur neliela barakas veida mājiņā sagāja diezgan daudz ģimeņu. Gulējām uz grīdas, katrs savā kaktā.

Sākas darbs. Visus, kuri vien varēja, sākot no 12 gadiem, lika pie darba, pludināt kokus. Koku grēdas sen jau bija sagatavotas. Sādžas tantes teica, ka mēs esot laimīgi, jo mūs atstāja sādžā. Pāri upei, taigā bija lielas barakas ar nātrēm aizaugušas, sapuvušas ar lieliem sargtorņiem stūros. Stāstīja, ka tur vispirms esot aizvesti krievu kulaki, pēc tam poļu virsnieki. Visi tur miruši badā. Brālis uz zirga muguras vilka baļķus, mamma vēla, bet mans uzdevums bija pieskatīt mazos un pa dienu sagādāt pārtiku ko nu kura tante man deva. Sākumā visi cerēja, ka ilgi tas nevilksies, un pēdējās mantiņas mainīja pret pienu ar kartupeļiem.

Tā es kā aukle sagādniece ātri iemācījos runāt krieviski. Man tikai ļoti bija bail no suņiem, bet drīz tie arī kļuva par maniem draugiem. Krievu tantes bija pret mani, manu sīku, meiteni, ļoti labas dažreiz pabaroja vai iedeva kaut ko līdzi. Pat viena Mašas tante paņēma mani ogot līdzi pāri Čulimai kā sauca šo upi. Viņa apsēja veļas šnori sev ap vidu, un arī man, lai es nepazustu. Tā es viņai sekoju, jo ogulāji gar upes malu bija ļoti lieli. Toreiz viņa man parādīja šīs lielās barakas. Tur arī vāca čirimšu, kuru skābējot mucās zupām, bet es to nesagaidīju, jo mūs kā upe sāka aizsalt, visus veda atpakaļ pa to pašu ceļu pa kuru ieveda, tikai šoreiz sadalīja pa sādžām, kolhoziem un sovhoziem. Mēs piecas ģimenes tikām kolhozā Tojloka. Nu tur sākās pirmais bada gads un aukstums. Visi atkal dzīvojām skolā kā parasti mantas, kuras jau kaut cik bija derīgas maiņai pret ēdamo, bija izmainītas. Mamma slauca badā esošas govis, brālis brauca mežā pēc malkas vai arī pēc siena, ja brauca pēc siena, tad tantes vismaz padzirdīja ar pienu. Vēlāk mammu pārcēla tīrīt graudus un tad pelavas varēja ņemt, jo tās veda cūkām un teļiem. Vienīgais labums, ka tīrāmās mašīnas bija vecas un pie pelavām tika arī smalkie graudiņi. Mēs tās sutinājām un ēdām. Tad mamma bija spiesta pārdot manu kažociņu, mētelīti ar vāveru ādiņu oderi. Pārdeva noliktavas pārzinei par miltiem un 12 litriem piena. Es katru dienu gāju pēc 1/5 litriem. Man mamma sašuva jaciņu, biksītes no flaneļa segas. Noliktavas pārzine izstāstīja, kur ir kviešu lauki bijuši, un kad vējš nopūš sniegu tanīs vietās varēja salasīt vārpas, un pavasarī jau varēja lasīt pa visu lauku, tikai lai neviens neredz.

Mamma sašuva no lupatām tādus kā zābakus un pašuva ar sprāgušo teļu ādām. Tā pienāca pavasaris, atkal no mūsu sādžas visas četras ģimenes sūtīja projām uz Ziemeļiem, bet mūs vienus atstāja, jo mamma ļoti lūdza NKVD priekšniekam. Pa kluso atļāva pārcelties uz sovhozu, jo tur maksāja par darbu naudā, ne ar pelavām. Nātres, balandas, skostes bija pavasara ēdiens. Mana mamma bija ļoti vāja, tikai kauli un āda, es visu laiku lūdzu Dieviņu, lai tikai viņa izturētu šo smago laiku. Kad nonācām sovhozā, tad tikai vedēji saprata, ka atveduši arī mūsu pauniņas, jo mēs gājām pa lielu gabalu kājām. Sovhozā laimējās satikt vienu ukrainieti. Viņa atbrīvoja vienu tantiņu un teica, ka padomāšot arī par guļamo. Brāli uzlika uz krievu krāsns, pašai arī bija tikai viena istabiņa un divi bērni. Mammu pieņēma par slaucēju. Vasarā es ganīju govis. Es biju kantora izsūtāmā un tīrīju arī piesmēķēto un piespļauto kantorīti. Sākoties vasarai, mūs visus nosūtīja uz vasaras ganībām. Mamma kā slaucēja nedaudz atkopās, jo vasarā vasaras nometnēs pienotaviņā bija viena centefūga, kas pienu pārstrādāja krējumā, paniņas varējām dabūt diezgan. No vājpiena sējām biezpienu, arī zupu varējām vārīt vājpienā, vienīgi vajadzēja no kā. Mēs mazākās meitenes gājām uz zirņu lauku. Kamēr mūs brigadieris noķēra, ar pātagu sita pa zemi un lamājās. No tās reizes mūs nelaida zirņos. Vasara pagāja. Sākās atkal aukstums un bads. Mamma kādu dienu gāja uz Nazarovu iemainīt Edgaram kādus vaļenkus, bija vēl tēta saderināšanas gredzens, un zīda lakats, ko viņa ļoti taupīja. Vienu dienu mēnesī pienācās brīvdiena. Viņa sarunāja slaucējas, lai katra izslauc pa dažām govīm, jo ziemā 17 no viņai slaucamām bija ciet un pienu deva maz. Ejot uz Nazarovu, viņa iegriezās NKVD, lai varētu pārcelties uz turieni, jo tur bija šūšanas, adīšanas cehi, kur jau daudzas latvietes strādāja. Darbs piemērotāks, vieglāks. Izejot iepriekšējā vakarā līdz ar tumsas iestāšanos, viņa bija nomaldījusies. Kad to sapratusi, paskatījusies – priekšā bars vilku, par laimi arī siena kaudze bijusi blakus. Viņa uzkāpusies kaudzes galā un lūgusi Dieviņu, lai vilki iet garām. Tā arī noticis, jo vilki nebija badā, jo viņiem pietika sprāgušo lopu. Gaismiņai austot, nokāpusi un atradusi pareizo ceļu. Kad atgriezās mājās, viņu sagaidīja lielas bēdas, jo brigadieris viņas brīvdienā gribējis, lai zāģē malku. Arī brigadiere konstatējusi, ka mamma katru dienu ir nozagusi 2 litrus piena. Brigadieris ar savu lielo biču likās mammai virsū, bet es aizskrēju priekšā, viņš kliedza: „Fašiste, ko tu atļaujies nepaklausīt man – frontiniekam –, bez atļaujas aizej, kur gribi. Es tevi nositīšu, gabalos sakapāšu!” Es apķēros mammai ap viduci, viņš mani vilka aiz drēbēm nost, bet nekas nesanāca, vai arī pats jau bija atjēdzies, ko dara. Tā mana mamma ar bailēm un kreņķiem tika cauri, jo NKVD priekšnieks bija atļāvis pārcelties uz Nazarovu. Citādi varēja nonākt cietumā. Gājām atkal kājām uz Nazarovu. Brālis iestājās darbā kartupeļu pārstrādes fabrikā, veda malku, darbiniekiem izsniedza kartupeļu mizas, tās mēs cepām uz dzelzs krāsnītes un ēdām. Mamma adītavā, es piepelnījos kur varēdama, mazgāju, balsināju, ko nu kura saimniece man palūdza. Tā sākām atkal jaunu dzīvi. Kad nomira Staļins, tad jau bija vieglāk, varējām apmeklēt vakarskolu, es arī iestājos šuvējos par mācekli. Mamma jau strādāja šūšanas cehā par piegriezēju. Tā nu pamazām pēc četriem bada gadiem kaut kā varējām sākt dzīvot kaut cik cilvēcīgāk. Uz Latviju atbraucām 1958. g. jūnijā, kur neviens mūs nesagaidīja.

Atmiņu pieraksts: LNA Cēsu zonālais valsts arhīvs, 1041. fonds, 2. apraksts, 4. lieta,1.-9. lapa.

Hermīnes Mikjānes dzeja.

Ja Tevim pienāk, brīdis grūts
Bēdas kā akmens spiež...
Izraudies! – un Tava krūts,
Spēs nest, ko viņa cieš.

„Svešumā” Kamdēļ asaru, tik daudz līst,
Domas, ilgas, tālu klīst
Gribās projām, te ir svešs,
Jau aiziet viens, otrs, trešs.

Naktī tumšajā, jeb saules dienā,
Žēlastības nav ne no viena.
Kur gan rakstīts, likteņa lāsts.
Svešumā klīstot, garš ir mans stāsts.

1945.g. 12.oktobrī.

„Trimdinieka kaps”
Klausies, drūmi šalc Kirova mežs
Kā vētra skumji dvešs
Un naktī tumšā, zvaigžņotā,
Raud kāda mīļotā –
Kā vari dusēt tik ilgi