Dokumenti, fotogrāfijas

Margitas Ritas Putniņas atmiņas

1941. gada 14. jūnijs bija svētdiena, es vēl gulēju, pamodos no māmiņas kliedziena. Nevarēju saprast, kas ap mani notiek. Māmiņa stāv bāla, neapģērbusies pie loga un čukst: "Rūdi, celies! Pēc tevis atbraukuši čekisti ar smago auto." Man viss miegs pazuda kā nomazgāts, lai gan bija ap četriem no rīta. Čekistu vārdu pazinu jau visu šo gadu un zināju, ka tie aizvedīs tēti. Sāku pēkšņi raudāt, tad māmiņa ieraudzīja arī mani, līdz šim viņa nemaz neredzēja, ka esmu pamodusies. Tētis nepaspēja izkāpt no gultas, kad pie loga un durvīm stāvēja cilvēki ar durkļiem, un divi čekisti atvēra guļamistabas durvis un teica: "Jūs esat arestēti!" Māmiņa sāka raudāt un vaimanāt, ko mēs vieni darīsim, bet čekists turpināja: "Taisieties visa ģimene!" Māmiņa atviegloti uzelpoja, tētis pa tam bija apģērbies un gāja lielajā istabā līdzi čekistiem. Raudādama ieskrēja māmiņas māsa Aņtante.

Es vairāk nekā nesapratu, ko darīt, sāku vilkt tik naktskreklam virsū gan sauļojamās biksītes, gan kleitu, ar vārdu sakot, visu, kas bija pie rokas, jo māmiņa bija kā bez samaņas: viņa ne runāja, ne darīja ko, bet tikai sēdēja un raudāja. Aņtante caur asarām vandījās pa kumodi un skapi un bāza maisos dažādas drēbes. Istaba bija izvandīta un piesvaidīta, pa grīdu mētājās spilveni, palagi, segas un citas drēbes, jo čekisti ar redzīgu aci vandīja, skatīja un pierakstīja garā listē. Visu izskatījuši, viņi izgāja lielajā istabā. Man Aņtante apsēja ap kaklu dažas lentes un vēl zīda šallīti. Nesapratu, kam tas vajadzīgs. Saģērbusies izgāju lielajā istabā, jo, guļamistabā man nebija ko darīt. Lielajā istabā arī viss bija ačgārni: radio noņemts, dīvāna atvilktne atvilkta, un pašlaik notika strīds par Aņtantes skapi. Aņtante saka, ka tas ir viņas, bet čekisti grib aprakstīt par mūsu. Beidzot ar lielu runāšanu izdodas skapi izglābt, starp tiem bija opapa kaimiņš Kārlis Roštoks, kurš pašreiz vienam no formā tērptajiem svešiniekiem palīdzēja orientēties grāmatskapja saturā, izskaidrojot, ka žurnālā "Atpūta" redzamais tuklais vīrs, ak šausmas, ir bijušais prezidents Kārlis Ulmanis. Vēlāk māmuļa man izstāstīja, ka šis K. Ulmaņa 60 gadu jubilejas uzņēmums žurnālā bija izmantots kā galvenais lietiskais pierādījums tēva pretvalstiskās darbības vai pārliecības formulējumā, gaidīto ieroču slēptuves mūsu mājās nebija. Tagad saprotu, ka toreiz jau patiesībā nebija vajadzīgi nekādi pierādījumi, tika spēlēts "likumīgas" apcietināšanas teātris, jo mūsu liktenis jau sen pirms šī saulainā rīta bija izlemts un negrozāms. Man atļāva vienai apskatīt citas istabas. Ēdamistabā telefons bija noslēgts, jo Jūlijonkulis nevarēja dabūt sarunu ar mammas māsu Mildu Rīgā. Virtuvē viss bija tukšs un auksts: pie sienas karājās māmiņas darba drēbes, nez kāpēc palika bail un es vairs negāju tālāk, bet skrēju atpakaļ pie mammas.

Lielajā istabā vēl apskatīju savas rotaļlietas, kuras arī pierakstīja garajā listē, jo tētiņš neļāva ņemt līdz. Mantu sarakstā tika pierakstītas ne vien derīgas mantas, bet arī dažādi krāmi, piemēram, vecā cītara, ko es kādreiz biju nonesusi no istabas augšas, un Jūlijonkuļa bojātais patafons.

Jūlijonkulis bija atnesis no klēts maisu ar produktiem un jautāja, vai traukus arī likt, bet tētiņš atteica: "Kur dzīvosim, tur būs." Te nu viņš ļoti maldījās: Sibīrijā mums vairākus gadus bija jāgaida, kamēr paēd citi, lai dabūtu karoti, bet par šķīvju eksistenci biju jau aizmirsusi.

Tētiņš sēdēja uz dīvāna un nemaz nebija mainījies izskatā: tās pašas smaidošās acis un staltums likās teica: "Es neliekšos jūsu priekšā." Es piegāju pie tētiņa, viņš paņēma mani klēpī, teikdams, ka šī būšot laikam pēdējā reize. Man, nezin kāpēc, saskrēja asaras acīs un sāku raudāt, visu laiku nebiju raudājusi, jo neviens mani neievēroja.

Mēs ar māmiņu vēl izgājām dārzā, jo viņa gribēja atvadīties no savām mīlulēm, puķēm, kuras iepriekšējā vakarā ravēja līdz pat pusnaktij. Tētiņu nelaida dārzā, viņš nedrīkstēja iziet pat otrā istabā bez bruņotās apsardzes. Māmiņa un es sarāvām pilnu klēpi ziedu. Māmiņa norāva arī tos divus dzeltenos tulpju ziedus, kurus viņa tā mīlēja un redzēja pirmo reizi savā dārzā. Viņa vēl pateica no "Kaktiņiem" atnākušajai Melānijai, kā jāēdina naktī atskrējušie sivēniņi un kad būs vistai un zosij cālēni. Melānija bija dzirdējusi neslaukto govju maušanu un nākusi raudzīt, kas noticis. Māmiņa gribēja vēl aiziet uz kūti, bet iznāca čekisti un teica, ka jābraucot prom. Es iztēlojos, kā mēs braucam ar puķēm saulainā dienā un ļaudis ceļmalās noraugās mūsos. Noglaudīju savu uzticamo ganu dienu draugu Duksi, viņš pēc mūsu aizbraukšanas esot palicis traks ilgās pēc saimnieka, un aizvadīju viņu kaut kur tālāk, lai nebūtu jāraud, jo viņš tik priecīgi lēkāja ap mani un centās nolaizīt vaigu.

Nu bija pienācis šķiršanās brīdis. Aņtante paņēma mani klēpī un raudādama teica, ka manis jau vairs neredzēšot, bet viņas bijušais kaimiņš Roštoks šķībi paskatījies un norūca, ko tik daudz gaudojot.

Manas iedomu pilis tūlīt sagrāva, jo nelika sēdēt augšā pie bagāžas, kur starp bruņotiem čekistiem sēdēja tētiņš un pirms mums apcietinātais Tiegažu Paupu māju saimnieks Alksnis Voldemārs, mums ar māmiņu bija jāsēž blakus šoferim. Mājās palicēji palika ceļa galā pie liepas, stāvot un noraugoties aizjoņojošā mašīnā. Vēl saimniekiem atvadas nolīgoja dārza ozoli un druvas, un mēs joņojām garām daudzām mājām, kur patiešām ļaudis skatījās vislielākajā izbrīnā un nesaprašanā – kravas auto, kurā sēd pelēki zemnieki starp četriem vizošiem durkļiem un gaišmataina bērna sejiņa blakus šoferim, tolaik tā nemaz nebija laukos parasta parādība.

Mūsu ceļa mērķis bija Alojas stacija. Neatminu, kā tur nokļuvām. Atceros vairākas smagās mašīnas un cilvēkus ar paunām pie kāda galda. Ieraudzīju uz sliedēm preču vagonus, pie vagonu restotiem logiem varēja redzēt cilvēku sejas. Manu uzmanību piesaistīja logs, kurā stiklam piespiedušās divas bērnu sejiņas. Es iesaucos: "Māmiņ, lūk, arī bērni! Tas būs mūsu vagons!" Mums lika izkāpt no mašīnas un iet pie galda, ko redzēju piebraucot. Tur atņēma pases. Nu mēs esam beztiesiski cilvēki! Mums ar māmiņu lika sekot kādam zaldātam, bet tētiņš palika pie galda. Pieveda pie tā paša vagona, kuru biju nosaukusi par mūsu. Iekāpām vagonā ar savām paunām, durvis tūdaļ aizvērās, noklaudzēja aizbīdnis.

Vagonā bija drūms skats: divi mazie aizrestotie lodziņi – viens pa kreisi no ieejas, otrs pa labi pretējā sienā – vāji kliedēja tumsu, četras rupju dēļu lāvas, katrā vagona galā divas, viena virs otras, pa vidu pretī durvīm slīpa, no četriem dēļiem sasista caurule, ar tās nozīmi man tālajā ceļā vēl nācās iepazīties un līdz šai dienai nav izzudušas mokošās un pazemojošās atmiņas: dabiskais kautrīgums traucēja svešo cilvēku klātbūtnē nokārtot dabiskās vajadzības, tādēļ 5. vai 6.dienā māmuļa kādā pieturas vietā lūdza medicīnisko palīdzību un es dabūju izdzert karoti rīcineļļas. Mēs ieņēmām augšējo lāvu pa labi, kur pie loga jau bija viena ģimene. Mūsu pusē logs bija slēgts, bet augšā tomēr bija gaišāks nekā apakšējā lāvā. Pretējā lāvā pie loga bija apmetusies Ķiršu ģimene: māte Erna ar dēliem Valdi – 9 g. v. un četrgadīgo Arti.

Tikko bijām uzrāpušās augšā uz lāvas, atvērās durvis, atnāca tētis – viņš bija nopircis mums brokastīm baltmaizi un sviestu, nākošās tik karaliskas brokastis baudīju tikai pēc atgriešanās Latvijā. Māmiņa sāka atkal raudāt, jo tētis nedrīkstēja palikt pie mums, viņam bija jāiet uz citu vagonu. Pavadonis čekists neļāva vairāk runāt un aizveda tēti prom. Tā bija pēdējā reize, kad redzēju tētiņu.

Nāca arvien vairāk ļaužu mūsu vagonā. Ienāca slaida meitene ar garām gaišu matu pīnēm ar vijoli un ziedu klēpi. Tā bija Vītolu Tija no Alojas savā vārda dienā. Draudzenes nākušas no rīta apsveikt, bet iznācis atvadīties. Mums blakus uz lāvas apmetās māte ar trim bērniem, Valija Zariņa no Alojas ar meitu Ausmu 8 g. v., dēliem Gunāru 5 g. v. un 1,5 g. v. Jānīti.

Tā kā mūsu pusē nebija loga, tad māmuļa izlūdzās no apsardzes atdarīt dzelzs plāksni, jo pārpildītajā vagonā bērniem trūka gaisa. Kā, par brīnumu, atnāca vīrs un attaisīja ar metāla plāksni aizdarīto logu, bet tūlīt arī pieskrūvēja restes. Nu man bija pašai savs logs un svaigs gaiss, jo mūsu logam nebija stikla. Tagad varēju novērot stacijas peronu. Veda cilvēkus arvien vairāk. Vakara pusē sāka līt. Vagoni bija jau pilni, bet arvien veda klāt cilvēkus. Dubļos mētājās trauki, drēbes un citas mantas. Labākās čekisti pievāca, bet nevajadzīgās mina dubļos. Cilvēki asarām acīs lūdza, lai atļauj ņemt kaut nepieciešamo, bet vagonos nebija vietas un neļāva ņemt līdzatvesto iedzīvi. No rīta atvestajiem neatņēma neko, bet vakarā atvestie gāja vagonos salijuši, nosaluši ar bērniem un mazu pauniņu rokās, varbūt ar vakariņu tiesu. Arī mūsu vagonā pašā vakarā ienāca vairākas sievietes ar to, kas mugurā un čemodāniņu pie rokas. Viena no ienācējām bija māmuļai pazīstama aizsardze un skolotāja Dārziņa Aina no Salacas "Braslām". Viņa ienāca ar 4 gadus veco meitiņu Daci un mazu čemodāniņu, kurā bija tikai viena meitenes kleitiņa, maizes klaipiņš un piena pudele. Ak jā, arī sudraba deserta karote, kura kļuva turpmākajos divos gados par vienīgo galda piederumu 4 cilvēkiem tālajā Sibīrijas taigā. Dārziņa kundze apmetās mums blakus.

Ap pusnakti sākām braukt, es to neredzēju, jo dienas piedzīvojumi mani bija nogurdinājuši un es gulēju. Māmiņa otrā rītā stāstīja, ka naktī skatījusies uz Gumzām, bet logi bijuši tumši, māja likusies pamesta. No rīta 15.jūnijā pamodos Rīgā Šķirotavā. Sākumā neaptvēru, kāpēc esmu virsdrēbēs un slapju galvu. Vēlāk noskaidrojās, ka esmu apgūlusies ar galvu vagona stūrī un pa jumta caurumiem lietus saliedējis visas drēbes slapjas un tecējis man uz galvas, bet nogurumā nebiju neko manījusi.

Ap pusdienas laiku ģimenēm deva iespēju apmeklēt savus vīrus un tēvus. Māmuļa arī aizgāja, bet mani neņēma līdz, tādā burzmā varētu nospiest. Protams, viņa vēlāk to nožēloja, jo domāja, ka vēlāk mēs būsim kopā ar tēti, viņa bija man liegusi pēdējo tikšanos ar tēvu. Vagonos pie vīriešiem jau nelaida, bet atļāva sarunāties pie vaļējiem logiem un durvīm, tātad laimīgs bija tas, kas tika klāt. Ar māmuļu aizsūtīju tētim dzeltenās tulpes, jo viņam patika saules krāsa. Vīriešu vagoni jau bija sakomplektēti citā ešelonā uz attālākām sliedēm. Atnākušās sievietes stāstīja, ka vīriešu vagoni esot tā pārpildīti, ka visi stāvot kājās un pa kārtai mijoties vienīgajā sēdeklī. Māmiņa stāstīja, ka redzējusi kādu vīru tēta vagonā, kurš bijis stipri pietūcis, no viņa tā tecējis ūdens, ka drēbes bijušas cauri slapjas. Vīriešiem nedeva ūdeni, cik vēlas, viņus mocīja slāpes. Poguļkundzes vīrs, Braslavas Poguļu saimnieks, bija atsūtījis sievai pudeli ūdens, jo domājis, ka arī mums nedod ūdeni slāpju veldzēšanai. Sievas centās piepildīt pudeles un aiznest vīriem, jo mums ūdens bija gana, bet diemžēl maz pudeļu. Pēcpusdienā vairs neļāva satikties ar vīriešiem, bet 16. jūnija rītā vīriešu ešelona vairs nebija. Daži teicās, naktī redzējuši, pabraucam garām kādu ešelonu. Uz sievu vaimanām čekisti atbildēja, ka vīrieši esot aizbraukuši iekārtot dzīves vietu. Sievietes laikam noticēja un nomierinājās, bet vīrieši, iespējams, zināja ko vairāk, jo tētis pēdējā tikšanās reizē māmuļai bija teicis: "Saudzē bērnu! Saudzē bērnu! Ja netiksi galā, atdod audzināt Mildai vai Ernestam." Tātad, viņš necerēja pats vairs mani audzināt. Bija lūdzis atvest mani uz tikšanos, bet, kā jau minēju, otras vairs nebija.

Naktī uz 17. jūniju sākām ceļu uz austrumiem. Pa Latgali braucām dienā. Sievietes rakstīja vēstulītes, lai slepus izmestu pa logu ar cerību, ka vēstule sasniegs adresātu. Tā māmuļas vēstule māsai aizceļoja apvītušu ziedu pušķī, kuru izsviedām kādai ūdensnesējai. Sieviete saprata, pamāja ar galvu, bet vilciens jau aizjoņoja tālē, pirms čekisti paspēja aptvert pārkāpumu. Paldies nepazīstamajai latgaļu sievai: vēstuli Rīgā māmuļas māsa bija saņēmusi un uzzinājusi mūsu ceļa virzienu. 17. jūnija pievakarē pārbraucām Latvijas robežu un tūlīt mainījās apkārtne. Sādžā pašlaik bija vakara darbi. Mazi noskranduši ganiņi dzina raibas noliesējušas govis. Sievietes ar nēšiem nesa pienu uz pienotavu. Pelēkas apaļu baļķu mājas.

Līgo vakarā ar saules rietu tuvojāmies Kirovai. Starp mums un Kirovu plūda Vjatka. Taisni tilta vidū apstājās mūsu ešelons, mūsu vagonā visi pārbijās, kāds ieminējās, ka mūs laikam iegāzīs upē. Bērni centās nokļūt pie logiem un skatīties, bet mātes nelaida. Viņas baidījās, ka bērni neiekrīt upē. Tilts bija liels un ļoti augsts, skatoties pa logu, taisni vai galva reiba. Mēs tomēr snaikstījāmies pret māšu gribu pie aizrestotajiem logiem un centāmies saskatīt apstāšanās iemeslu. Tur apakšā redzējām pa upi peldam mazu tvaikonīti. Saules rieta spulgojošajos staros tas izskatījās ļoti skaists. Visi sāka smieties par iepriekšējām izbailēm un neprātīgām domām. Pa nakti palikām Kirovā. Ļaudis domāja, kā viņi Jāņus būtu svinējuši dzimtenē. Mēs ar māmiņu pārrunājām par Marīnas krustībām, jo Jāņos taisījāmies braukt uz Kurzemi krustībās. Daudzi raudāja, bija dūma, baiga sajūta, jo ārā jau valdīja krēsla, mūsu vagonā nekā skaidri vairs nevarēja izšķirt, tikai no kaktiem atskanēja nopūtas un aprauti šņuksti. Man palika bail, un es ciešāk piespiedos māmiņai.

Te pēkšņi visus satrauca spēcīgs līgo aiz vagona loga. Visi steidzās pie vienīgā loga, no kura atskanēja līgošana, un centās ieraudzīt līgotājus. Mūsu ešelonam blakus stāvēja vīriešu ešelons, paklīda ziņa, ka tas esot studentu ešelons, bet varbūt tur bija litenieši. Spēcīgās vīru balsis atmodināja visu staciju no drūmā klusuma. Strauja šalts pārlidoja ešelonu, atskanēja tūkstošbalsīgs līgo! Vagoni trīcēja no spēcīgā gaisa satricinājuma, dziedāja veci un jauni, mazi un lieli, spēcīgajām vīru balsīm pievienojās maigās sieviešu balsis. Liekas, nekad nebūs bijis tik daudz nezināmam liktenim nolemtu līgotāju, kas svešā zemē tumsā aiz restotiem logiem savu izmisumu izdziedāja skanīgā dziesmā.

Uzraugi staigāja gar vagoniem un neziņā raustīja plecus. Līgošana turpinājās neilgu laiku, līdz bargajam zamolčaķ izdevās noklusināt dziesmu. Vagonā vēl noskanēja kāda nopūta, bet tas vairs nebija izmisums, dziesmu spēks iededza cerību liesmiņu. Ap pusnakti, kad sāka kustēt vīru ešelons, vagonus pāršalca izmisušas sievietes balss. Viņa sauca kādu no savējiem, varbūt viņa studentu vagonos bija pamanījusi dēlu vai vīru. Tas bija sirdi plosošs kliedziens, kas pamodināja visus aizmigušos un lika nodrebināties. Man līdz šai dienai ausīs skan vairākkārt atkārtotais sauciens: "Alfrēd, kur tu esi? Atsaucies, Alfrēd!" No rīta studentu vairs nebija, viņi bija jau aizvesti.

Mūs veda aizvien tālāk un tālāk. Stacijas neatceros, un es jau vēl nepratu izlasīt staciju nosaukumus, bez tam atmiņā balti triepumi, iespējams, ka uzraksti bija aizkrāsoti. Māmiņa vēroja dabu, kā mainās koku audzes, un teica, ka mēs braucot uz ziemeļiem. Cik skaista bija daba! Gar dzelzceļa malām ziedēja dīvaini, mazi krūmiņi rožainiem ziediņiem kā ābelēm. Māmuļa lūdza stacijās vietējiem nolauzt zariņu, lai tuvumā varētu apskatīt krūmiņu, bet ļaudis teica, nedrīkstot aiztikt apstādījumus. Vagonā kļuva arvien karstāk un neciešami koda odi un moskīti. Ļaudis vilka nost liekās drēbes, jo Latvijā, baidīdamies, ka neatņem, bija savilkuši mugurā visu iespējamo. Pēc drēbju novilkšanas odi jutās vēl drošāki un uzbāzīgāki. Stacijās baskāji bērni pārdeva no savādām smilgām taisītas slotiņas, kas atgādināja vēdekļus. Bet arī ar šīm slotiņām maz kas bija līdzēts: odi līda acīs, degunā un nežēlīgi koda.

Divas reizes pa visu ceļu mūs izlaida no vagona pastaigāties. Ai, cik gara bija vagonu rinda! Vienai lokomotīvei nebija spēka to vilkt, tāpēc otra bīdīja.

Par kara sākšanos uzzinājām nejauši no avīzes, kurā bija ievīstīts, šķiet, maizes klaips. Tad arī kļuva saprotama garām joņojošo karavīru ešelonu steiga. Reiz redzējām arī nomaskētu aerodromu. Lidmašīnas bērzu birzē bija tikko ieraugāmas. Ja gadījās īslaicīga apstāšanās kādā stacijā blakus karavīru vagoniem, tad kareivji māja ar rokām, lai mēs braucam atpakaļ un viņi arī. Bet ešeloni virzienus nemainīja, tūkstošiem cilvēku tika vesti pretī iznīcībai, kaut labprātāk būtu dzīvojuši savās mājās. Siltu ēdienu mums deva reizi dienā, to no stacijas spaiņos atnesa vagona vecākā, Zariņu Marta no Puikules "Kandavām". Atceros makaronus ar augu eļļu, skābus kāpostus arī ar eļļu, reiz pat prosas biezputra ar plūmju kompotu tika dota. Uz divi cilvēkiem dienā pienācās pa 1 ķieģelītim maizes. Maize bija stipri sāļa, tāpēc laikam nepelēja un vēlāk Sibīrijā mums uzkrātie sausiņi bija liels atspaids. Latvieši nebija pieraduši lietot arī augu eļļu, tāpēc pirmajās nedēļās baltos un eļļainos makaronus meta laukā pa logu un brīnījās, ka trūcīgi ģērbti vietējie tos uzlasīja.

Mēs gatavojām maizes zupu, jo vārītu ūdeni varēja dabūt katrā pieturas vietā. Viras pagatavošana bija vienkārša: sagrieza maizi gabaliņos, uzkaisīja cukuru, ja bija, uzlēja karstu ūdeni un vira bija gatava. Dažiem bija bļodiņas un kanniņas, kam nebija nekādu trauku, tie aizņēmās vai arī ēda no kopēja trauka. Mums bija kaut kur dabūta tukša konservu kārba. Mūsu kulinārijas brīnums saucās par topīti, tas bija atsavināts no kipjatok (verdošs ūdens). Kādam bija sabojājušās no mājas paņemtās desas un baltmaize, tos izsvieda pa logu, kur tos uzlasīja skrandaini bērni un sirmgalvji.

Kam bija nauda, tie stacijās no iedzīvotājiem pirka pienu. Krievi nesaprata, kāpēc garāmbraucēji nepērk karsēto pienu, bet latvieši domāja, ka brūnganais piens ar tumšajiem kunkuļiem ir vienkārši netīrs. Reiz gadījās interesants notikums. Uzraugi atgaiņāja no mūsu vagoniem uzņēmīgos tirgotājus, bet kāda sieva ļoti gribēja pārdot savu piena pudeli, pircēja arī jau bija, bet darījums draudēja izjukt. Tad uzņēmīgā pircēja, gribēdama dabūt pienu savam 1,5 gadīgam dēliņam par katru cenu, ievēroja, ka vagonu otrā pusē uzraugu nav, tāpēc sauca: "Bāba, strupai bāņai riņķī! Bāņai, bāņai riņķī!" (mēs bijām 8. vagonā). Krieviete nesaprašanā raudzījās apkārt, kāds sakars pienam ar pirti, bet latviete bija gribējusi ieteikt apiet vilcienu no otras puses.

Reiz braucām cauri ziedošai ievu gravai. Māmiņa nevarēja beigt jūsmot par ziediem, kas bija kā pēkšņi uzsnidzis sniegs vasaras vidū. Bet aiz gravas pavērās bēdīgs skats. Novārdzis zirdziņš vilka arklu, bet zemnieciņš neskopojās ar sitieniem un lamu vārdiem. Tālāk, tīruma vidū, ierūsējis un, zālēm apaudzis, stāvēja traktors. Ai, tehnika un uzplaukums!

Cilvēki vagonos kļuva aizvien nervozāki. Runāja, ka kādā vagonā māte nogalinājusi jaundzimušo bērnu un sev pārgriezusi vēnas, bet palikusi dzīva. Pirmajā pieturā sievieti aizveda.

Bērnu dzīvi vagons netraucēja. Mums bija sava pasaule. Es gāju ciemā pie Daces pēc lellēm, bet viņa man nedeva. Tāpēc izcēlās karš: es nedevu vairs savu spilventiņu uz kā guldināt lelles. Negribēju, ka Dace nāk pie māmiņas un ka viņa dod Dacei žāvētu speķi un cukuru. Teicu: "Ko tu izdali visu, mums pašiem vēlāk nebūs!" Reiz tas nonāca līdz nepatīkamai sadursmei ar māmiņu, pēc kuras vairs nekā nebildu, bet domstarpības ar Daci bija vēl lielākas. Es raudāju, ka māmiņa Daci mīl vairāk nekā mani. Arvien kašķējāmies ar Daci, tāpēc mūs iesauca par Dadzi un Ezi. Laikam jau vaina bija ilgstošajā saspiestībā un mūsu nomāktībā. Beidzot man lelli iztaisīja no ziemas mēteļa un nosauca par Līzi, tā arī vēlāk mēteli sauca, māmiņas zīda lakatu lai uzsēja. Nu vecāki domāja, ka ienaids dzēsts, bet Dacīte ar vari gribēja atņemt man Līzi, bet es, protams, nedevu, tad nācās arī Dacei iztaisīt tādu pat lelli. Nu bija māksla rokā. Visiem bērniem radās mēteļu lelles, ja vēl kādam bija garās bikses, tad jau iznāca itin prāva lelle.

Mazajiem bērniem svētdienās deva mannā putru ar sviestu un kādu mērci. Reiz teicām, ka vagonā ir vēl viens bērns vairāk, tātad pienākas vēl viena putras porcija. Uzraugs nevarēja saprast, kur radies liekais bērns, bet tā jau bija mūsu lelle.

Tā braucām dienu un nakti, tuvojoties gala mērķim: parādījās kalni un pauguri. Kādu rītu iebraucām tādā kā mazā miestiņā. Pie stacijas bija baļķu un malkas krāvumi. Tālāk māja ar aizrestotiem logiem. Pa logiem laukā rēgojās salmi. Visi nosprieda, ka tā ir arestantu novietne. Drīz vien arī iznāca vairāki desmiti cilvēku ar sakrustotām rokām uz muguras. Viņiem gar sāniem, pa priekšu un no muguras gāja čekisti ar durkļotām šautenēm. Cilvēki drīz vien nozuda miglā aiz milzīgi stāvas klints, kas kā tornis vientuļi stāvēja klajuma vidū, ap klajumu pletās mežs. Man bija ļoti bail, ka klints neuzgāžas virsū cilvēkiem. Varbūt tur darbā aizgāja arī mans tētis. Reiz redzējām, kā skrandaini, noguruši vīri pa 4 nesa dzelzceļa sliedi. Kāds no viņiem nespēkā pakrita, uzraugi ar šauteņu laidenēm sāka viņu sist, līdz vīrs vairs nekustēja.

Neatceros staciju nosaukumus, caur kurām braucām, bet atceros, kādu upi kalnos, dzelzceļš gāja tuvu upes kraujai, bet mājas kā bezdelīgu ligzdas bija satupušās uz pašas kraujas, kādas mājas siena bija vienā līmenī ar stāvo krauju. Man likās, ka māja tūlīt iekritīs ūdenī, cik tad tur trūka! Šķiet, Urāliem braucām pāri pa augšu. Visapkārt kalni un kalni, apauguši skuju kokiem, kas tālumā ienira kā zilā dūmakā.

Kādā dienā teica, ka drīz būšot Novosibirska, kur izbeidzoties dzelzceļš. Vakarā negājām gulēt, skatījāmies uz pilsētas ugunīm, domājām par turpmāko dzīvi, kur tā būs jāpavada, cerējām arī tikties ar tēviem, vīriem, brāļiem kā bija solīts Latvijā. Es nesagaidīju vilciena apstāšanos, jo miega māte mani ieaijāja savā muižā. Otrā rītā pamodos pie kādas upes – Obas. Ārā gaiss bija miglains un vēss. Vagonā sievietes saiņoja drēbes un vāca visas lietiņas kopā, jo bija pateikts, ka šeit būšot jāizkāpj. Atnāca vīri ar uzgriežņu atslēgām un skrūvēja nost restes no logiem. Es tūlīt izbāzu galvu ārā, jo pa visu ceļu to nevarēju izdarīt. Ārā skats neiepriecināja: viss drūms, netīrs, piestātnē mētājās sažulgušu, netīru papīru kaudze un citi krāmi. Turpat lejā bija upe ar netīru, duļķainu ūdeni un vairākiem kuģiem tajā. Upmalā drazu vidū uz ceļiem tupēja skrandaiņu pūlis aiz pakauša sakrustotām rokām, netīri, moskītu sakosti, apbruņotu sargu apsargāti. Ar viņiem nebija atļauts ne vārda pārmīt, mums ceļu viņi atbrīvoja, tāpat uz ceļiem pārvietojoties. Cilvēki no pirmajiem vagoniem gāja pa laipām uz lielu kuģi. Drīz arī mūsu vagonu piebrauca tuvāk laipām un pavēlēja izkāpt. Man māmiņa iedeva nest čemodāniņu ar apaviem. Citas mantas palīdzēja nest Dārziņa kundze. Es soļoju dūšīgi, jo jutos pagodināta: man bija jāvalda čemodāns. Izgājām cauri lielam gaitenim uz kuģi, kuru redzēju no vilciena, bet vēlāk tas izrādījās restorāns un upju stacija, kurai cauri uz nākošajām laipām, kas veda uz neglītu, netīru liellaivu. Visapkārt drūzmējās cilvēki ar mantu saiņiem. Kāds sirms vīrs man uzsauca: "Ē, mazais, nepārstīvējies!", bet es tik pievilku ciešāk čemodānu, jo bija jau arī diezgan smags. Mūs noveda lejā kravas telpā, kur uz grīdas vietām bija redzamas auzas. Mūsu vagonam ierādīja pavisam šauru eju un aizliedza atstāt savu vietu, jo viņā galā esot tīfa slimnieki. Pieaugušie bija uztraukti, ka nesaslimst. Nu sākās mūsu pazemes dzīve, tur puskrēslā pavadījām dienu un nakti, tik vajadzības spiesti uzkāpām augšā. Kāda sieviete bija kritusi pa lūku un lauzusi ribas un roku, tāpēc mātes uzraudzīja bērnus, lai nenotiktu kāda nelaime.

Mūsu vagona ļaudis līdz šim Dievs bija saudzējis no slimībām, tagad netīrība, ļaužu biezums, visai apšaubāmas tīrības ūdens, nepierastais uzturs darīja savu – sākās caureja. Pie tualetes rindā stāvēja desmitiem cilvēku un viens uz otru kurnēja, ka par daudz ilgi aizņemot šo iestādi, ka rinda virzās par daudz lēni. Arī es tur reiz pabiju, bet man bija bail no ūdens, kas virmoja zem manis, jo būdiņa turējās tikai uz pāris stieņiem virs ūdens. Mani no tās reizes vairs nevarēja ievilkt tai putnu būrī. Dzeramo ūdeni ņēma no upes.

Kādreiz mūsu liellaivai cieši pietuvojās balts pasažieru tvaikonītis, lai komandas savstarpēji kaut ko pārrunātu. Mūsējie jau sāka spriest par iespējamo pārsēšanos un ceļa turpināšanu cilvēciskos apstākļos, bet nekā – parunāja un aizbrauca baltā kaija – mēs turpinājām ceļu noplukušajā vārnā. Tomēr nākošajā dienā vienai daļai pasažieru lika savākt savu pekelīti un kāpt augšā uz klāja, arī mūsu vagonam. Pie mūsu liellaivas pienāca mazāka barža ar tādu kā siena šķūņa jumtu virsū. Abas liellaivas izmeta enkurus un sasējās ar resnām dzelzs tauvām. Pārlika laipas un lika mums pa tām iet uz piebraukušo baržu. Mazākos bērnus čekisti pārnesa, jo laipas bija slīpas, šauras un līgojās. Zem nojumes viss bija tā pārpildīts, ka labi ir guļasvietu nevarēja iekārtot. Kāda ebrejiete ar zelta zobiem bija ieņēmusi ar savu bagāžu liellaivas centru un skaļi lamāja sargu, uzbruka pat ar dūrēm, jo viņai lika sašaurināt ieņemto platību un lika citu mantas kaudzē klāt. Ebrejietes māte uzsēdās uz kaudzes, un kā cāļu māte plātīja rokas un klaigāja, lai neliekot neko virsū uz viņas mantām, jo maisos esot trauki. Tas bija ellišķīgs troksnis, pirmo reizi tādu dzirdēju, tāpēc stāvēju muti iepletusi un brīnījos. Uz nestuvēm atnesa Feldmaņa kundzi (no Ainažu "Punčiem"), kas bija stipri slima un nemaz nevarēja paiet, bet viņas 4 bērni raudādami lūdza māti kaut ko ieēst, bet slimniece, šķiet, bija nesamaņā, jo neatbildēja ne uz bērnu lūgumiem, ne asarām. Kad beidzot viss bija kaut cik nokārtots, sāka tarkšķēt motors, mēs virzījāmies atkal uz priekšu. Puikas gāja laukā pastaigāt un apskatīties apkārtni no klāja, bet liellaivai nebija nekādu reliņu un brīvā mala stipri šaura. Čekisti dzina zēnus pajumtē. Zēni tomēr nemierīga tauta: kādu dienu mūsu baržai pārskanēja sievietes izmisuma kliedziens, tam pievienojās daudzbalsīgas vaimanas – ūdenī bija iekritis pusaudzis, māmuļa vēlāk teica, ka tas bijis viņas skolas biedrenes limbažnieces Jansonu Almas dēls. Tā gan bija trauksme: sievietes vaimanāja, bērni raudāja, krievi klaigāja! Liellaiva nevarēja uzreiz apstāties, tik palēnināja gaitu. Puika aukstajā ūdeni rīstījās un gribēja ķerties klāt liellaivai, bet čekisti neļāva tuvoties mutuļojošam ūdenim, lai neparautu zem baržas. Sievietes gan sākumā domāja, ka zēnu grib noslīcināt, tāpēc rāva savus bērnus pajumtē. Beidzot jau zēnu izzvejoja baržas otrajā pusē.

Es bieži raudzījos, kā mēs braucām pa bezgalīgu ūdens lauku. Vietām ūdenī rēgojās koki, uzkalniņā bija kāda māja, peldēja plosti un malka. Nesapratu, kāpēc koki aug ūdeni, māmuļa izskaidroja, ka tie ir plūdi. Beidzot barža apstājās. Sanāca sveši ļaudis, kas izsauca vagonu numurus. Pateica, ka mūsu ceļš ir galā, ka atbraukuši kolhozu priekšsēdētāji, kas vedīšot mūs uz saviem kolhoziem. Bet kur tad apsolītie ģimenes galvas, kam vajadzēja mūs sagaidīt jaunajās dzīves vietās? Sievietes kliegdamas barā devās virsū čekistiem: "Atdodiet vīrus, tēvus!" īsts sievu dumpis. Tika piedraudēts ar šaušanu, bet sievietēm vienalga. Šauts tomēr netika, sievietes centās nomierināt atkal ar kādiem meliem. Kāds pajauns, maza auguma vīrietis centās noskaidrot, kurā vagonā skaitās skaistā meitene ar garo bizi. Tā bija Vītolu Tija. Dabūjis zināt, ka viņas nav viņam nozīmētajā vagonā, priekšsēdētājs aizgāja pie komendanta un sarunāja mūsu vagonu sev. Tā mēs nokļuvām kolhozā "Krasnaja Zvezdā" priekšsēdētāja Andreja Premenko rīcībā un varējām doties uz nākamo dzīves vietu Bolotnoje sādžu Belkas ciemā. Premenko izlikās diezgan laipns un stāstīja, ka sādžā būšot priecīgi par jauno skaistuli.

Mūsu mantas salika vezumos un arī bērnus uzsēdināja virsū, bet pieaugušie gāja nopakaļus kājām. Nebija jau sevišķi tālu jājiet – 10 km. Tā saulainā 1941. gada 6. jūlija pēcpusdienā tālajā Sibīrijā Tomskas apgabala Parabeļas rajonā no nelielās Ščukas ostiņas pa meža ceļu taigā iegāja pulciņš latviešu – 12 zaļoksnas sievietes, 2 sirmas māmuļas, 11 bērni un 1 plaukstoša jaunava, bet mazais Jānītis Miķelsons piedzims tikai pēc mēneša un savu īso mūžiņu kopā ar māmuļu beigs pēc pāris gadiem. Taigā devās 9 cilvēki, kam nekad vairs nebija lemts satikt savus mīļos vīrus un tēvus. Gar ceļa malām stiepās tikai mežs, vietām purva dūksnājs, lauku nebija, bet meža ceļš apaudzis košu āboliņu. Mēs, bērni, jutāmies ļoti priecīgi, jo nu reiz tikām brīvībā, neviens mums nesekoja ar šauteni. Viens no puikām izmēģināja valdīt grožus, bet nokrita no vezuma (Zariņu Gunārs). Labi, ka iekrita sūnainā grāvi, ne zem ratu riteņiem. Zēns laimīgi izķepurojās no sūnām, un braucām tālāk, vedējs grožus gan vairāk bērniem nedeva.

Ap saules rietu iebraucām Bolotnoe sādžā, pie lielākās sādžas mājas kalniņā bija sapulcējušies visi iedzīvotāji. Mums paskaidroja, ka te esot bērnudārzs, kur mums pirmo nakti būšot jāpārnakšņo. Kad mantas no vezumiem bija izkrautas un saliktas istabā, mēs gājām uz nelielo Sočigas upīti nomazgāt tālā ceļa putekļus.

Pēdējie saules stari apmirdzēja tumšo upes ūdeni un apkārtējo mežu. Jaunie iedzīvotāji priecājās, ka arī te ir savs dabas skaistums un dzīvo cilvēki. Pēc peldes visi atgriezās bērnudārza ēkā, kur valdīja jau noslēpumaina krēsla.

Bet pagalmā vietējie aizgūtnēm vien jautāja par zemi, no kuras esam atbraukuši un kāpēc? Sievietes skaidroja, cik nu valodas zināšanas ļāva. Izrādījās, ka visi sādžas iemītnieki, tāpat kā mēs, pirms 11 gadiem no savām mājām atvesti šurp un izsēdināti no laivām mūža mežā un viss apkārt redzamais ir viņu roku veikums: sādžas būdas, sakņu dārzi un labības lauki, arī kapsētai sādžas nomalē ir 11 gadu, tur sagūluši visi mazuļi un vecākie gada gājumi, tāpēc praktiski nebija vecīšu un pusaudžu. Bērniem šīs runas maz interesēja, viss izklausījās kā pasaka – tāls un neticams, nesaprata jau arī valodu, tāpēc izspurdza valgajā krēslā un ielocīja ilgi neskrējušās kājas. Beidzot aizkusuši nometās kādā vietā pie zaķu kāpostiem un sāka sirsnīgi ēst svaigo zaļumu. Diemžēl mūsu prieki nebija ilgi, jo pār galvām griezās melni odu un moskītu bari, kas nepieradušās miesas ļoti kairināja ar saviem dzēlieniem. Bērni saskrēja pie mātēm un stāstīja pirmās dienas iespaidus svešajā vietā.

Drīz viss ciems iegrima miegā, klusumu netraucēja pat suņu riešana, jo, kā vēlāk noskaidrojās, tad uz visām 18 mājām, kuras apdzīvoja 24 ģimenes, bija viens vienīgs suns. No laidara brīžiem atskanēja kāda govs nopūta, kaut kur nodžinkstēja ods, bet nogurušie ceļinieki, vismaz bērni noteikti, gulēja ciešā miegā uz cietajiem grīdas dēļiem no vienas istabas sienas līdz otrai, bet pāri viņiem atmirdzēja mēness stars.

No 26 atbraukušajiem 9 nekad vairs neredzēja dzimteni, par 7 neesmu nekā dzirdējusi.

1946. gada oktobrī un novembrī pēc izsūtīto bērnu Latvijā palikušo radinieku lūgumiem Latvijas PSR Izglītības ministrija noorganizēja bērnu-bāreņu un bērnu-pusbāreņu pārvešanu no nometinājuma vietām Sibīrijā uz Latviju. Arī Margita Rita Putniņa bija šo bērnu vidū. Margitas Ritas māte palika izsūtījuma vietā. Publicējam Martas Putniņas 1946. gada 13. oktobrī meitai rakstīto vēstuli.

Mīļo, mīļo meitiņ!*

Tu saki, lai rakstu labi daudz. Es jau vēl nezinu, kur Tu būsi – vai pie Aņtantes vai Ernestonkuļa, tādēļ rakstu abiem un vienmēr ielieku priekš Tevis atsevišķu lapiņu. Šodien gribu norakstīt visiem saviem draugiem un radiem vēstules, jo rītu būs beidzamā pasta diena. Tad līdz sniega ceļam pasts pārtraukts. Ja esi mājās, sūti telegrammu, tā nāk katru dienu. Redzi kā man iet ar rakstīšanu: sāku uz Kluču auzāja aiz vecās sušilkas, tagad esmu aiz Berjozovij stana un varbūt beigšu aiz Bāzes uz Belkas zirnāja vai Tomskas laukā. Pirmās nedēļas pēc Jūsu aizbraukšanas gāja tīri labi, tad visi lauki tik pamazām atbrīvojās un katru dienu varēja dzīt uz svaigām vārpām. Pirmo reizi, tas bija piektdien, pēc Jūsu aizbraukšanas, uzlaidu pie vecās… uz kviesāja un vārpu tur bija tik daudz, ka visas aitas pārēdās, otrā dienā vairs nevienas vārpas neņēma. Es arī ganīdama salasīju daudz vārpu, nava tik laika izkult. Būs ap 3 kg graudu, es tā vērtēju pēc maisa smaguma. Ivans raka no peļu alām, es arī pamēģināju rakt. Un ko domā, vienā dienā aiz Bočaroviem pieraku pilnu savu gana kulīti. Citur vairs tāds ķēriens negadījās. Ivans vienmēr jau pirmais pamanījies aliņas iztīrīt. Lasīju tāpat no zemes. Ivans gan salasās katru dienu pāris reižu tādus maisus, ko tik spēj stiept. Vakar vēl nolasīju pēdējo kviešu lauku – Apaļo tīrumu un tad ir miers. Šodien ļoti jauka diena – silta un saulaina. Trešdien un ceturtdien bija īsta ziema – sniegs un vētra, ka nemaz negribējās laukā rādīties, bet, ko darīsi, eju ar savām aitām un vēl bez maizes.

Piektdienas vakarā iedeva 4 kg miltu un tas arī būs viss devums. Maizes vairāk neesot, netikšot pat valdībai. Jā, kā gan atkal ziemu pārziemot? Man jau nekas, karpeļi – pietiks. Pieniņš arī, lai nu cik, bet būs drusku. Tagad gan pati gandrīz neēdu, atdodu visu Bajāram. Gribu viņu drusku uzbarot, bet diez vai izdosies. Tagad prasot ļoti labus lopus. Pat Fjolkas un Matrjonas teļi atsūtīti atpakaļ un 16 kolhoza aitas no tām, ko Tu toreiz ganīji. Tad ir jālūko man kādas 2 labi treknas aitas un tas prasa milzīgus izdevumus. Gotiņa stipri pienu norāvusi, pa dienu dabū tik mazo Duņu (māla 1l krūka) un Ņikuļinu (lielāka māla krūka – sauktas saimnieču vārdos no kurām tās iegūtas) pilnas, pārējās vairs nekad nevaru pieslaukt pilnas. Varēja dabūt arī sivēnus, bet es neņēmu – nava laika ar viņu smurgāties, un ienākumi arī no viņa nekādi neiznāks. Noēdīs tik kartupeļus. Kartupeļi stipri maitājas, sevišķi mazie. Tos steidzamā kārtā jālikvidē. Dodu drusku Maņkai un Bajāram, vāru 3 mazos čuguniņus. Lielos gan taupu, ziema gara un bez maizes daudz vajaga. Vakaros parasti vāru karpeļu un burkānu zupu, naktī ielieku vai nu rīvēto putru vai arī karpeļus sagriežu ripiņās, samaisu ar kapātām sēnēm un māla bļodiņā pa nakti krāsnī labi izsūt brokastis. Pusdienās neko līdzi neņemu. Vēl man priekšā liels darbs: jāiztīra kūtiņa un jāiepin izkritušie kociņi, tagad govis tos visus izlauzušas. Gukam arī jau govs dzīvo jaunā kūtī. Ceturtdienas naktī mazgāju veļu un istabu, vakar lāpīju ganos zeķes. Saki, vai Tu neesi nolikusi lielās adatas, nevienu neatradu, aizņēmos no otras puses. Ja neesi nekur likusi, tad, ja Tev pagadās, iespraud man vēstulē lielo adatu. Nava vairs pat tā mazā ar lielo aci. Man jau ir daudz labas lietas, ko es nezinu, kur tās ir. Kad labi meklēju, tad atrodu. Nava vairs atmiņas. Kad deva miltus, paņēmu atslēgu līdzi un pazaudēju. Visu zāli gar celiņu noplēsu un nekā, beidzot neviļus uztaustīju, ka tā palikusi maisiņā un milti virsū. Nevaru nekā viena pierast.

Kad gribu ko vārīt, domāju, ko Tu teiksi, un vakaros vienmēr skatos, vai Tu nenāksi man pretī kulīti saņemt, bet nekā – vārti ciet. Kad izvāru vakariņas, eju pie lāviņas Tevi modināt, bet viņa ir tukša. Nekur vairs nava prieka. Kad lasīju vārpas, domāju, ja Tu būtu, kā mēs vakaros priecātos par katru vārpiņu, bet tagad nava neviena ar ko dalīties ne priekos, ne bēdās. Tik darbā varu rast mieru. Vakaros, kad pārdzenu aitas, bakstu no ārpuses mājiņas spraugas, visur var kaķis līst cauri. Vēl jāaizbaksta durvju puse, tad sapakošu logus un samūrēšu spraugas ar māliem. Tad sākšu visu to no iekšpuses. Līdz Oktobra svētkiem gribu dabūt visu kārtībā. Tad jāsāk gādāt par malku un salmiem. Nezinu tik kā dabūt plītiņu un viņa ir nepieciešama. Kad bija aukstās dienas, taisīju lūku vaļā, lai no pagraba nāk augšā siltums. Pagrabs ir stipri silts!

Mīļumiņ, raksti kā aizbrauci mājās! Līdz kurai dienai pietika? Tev jau viņa bija tik pāris dienām. Ja zinātu, ka tik ilga uzkavēšanās, sažāvētu vairāk karpeļus un izceptu vairāk praņņikus. Vai aukstās dienās nesasaldējies? Man viss tas rūp. Ļoti žēl, ka neiedevu līdz savu mēteli. Gan jau kā aizvestu un varētu pārtaisīt ko ziemu valkāt. Meitiņ, raksti katru dienu pa druskai, kas ienāk prātā, un tad, kad nāks pasts man būs viena liela vēstule no sava mazā bērniņa.

Man liekas, ka Tev būs jāmācās 2. klasē, jo 3. tu latviešu valodu neturēsi. To nu aprunājies ar tanti un onkuli, tiem šai ziņā vairāk zināšanu. Esi tikpat mīļa un paklausīga tantei un onkulim kā biji man, tad Tev slikti neklāsies. Šeit visi Tevi piemin ar mīlestību. Varbūt skolā Tevi nicinās, ka esi bijusi izsūtīta un ka Tavi vecāki ir trimdinieki, par to neuztraucies, panes visu pacietīgi, jo mēs jau neesam nevienam neko pāri darījuši. Neatbildi nekad nevienam, ja Tevi apvaino un citiem apniks Tevi aizskart. Tik pacietību! Varbūt reiz arī Tavā lodziņā spīdēs saulīte. Fotogrāfiju Tev ātrāk nesolu kā, kamēr tikšu Parabeļā, un tas nebūs tik drīz. Palūdz no Aņtantes, viņai varbūt būs kāda no manām jaunības bildītēm. No Ernestonkuļa palūdz tētiņa bildīti, viņam tās ir un turi abas pie savas gultiņas. Nepiemirsti tik tētiņa dzimšanas dienu 24. novembrī. Mazo trimdinieku, ja dabūšu, nosūtīšu. Rakstu ejot un uz ceļgala, tādēļ iznāk ļoti neskaidri, ja nevari salasīt, palūdz tanti vai onkuli, lai izlasa! Priekšniecība nedod Martiņai Skaidrītes jēriņu. Es saņēmu no Ņikūļiniem lakatu adīt par 3 kg miltu, bet nekur nevaru dabūt lielās adatas, bet ar mazām ganos nevar. Pa krūmiem nolauzu zīmuli un vairs nevaru nekā rakstīt, kustas uz visām pusēm.

Daudz, daudz buču un visu mīļāko!

Māmiņa.

1946. gada 13. oktobris.

Medicīnas zinātņu kandidātes Ritas Garklāvas, rakstīšanas brīdī Margitas Putniņas, atmiņas 2012. gada rudenī datorā pārrakstīja Māra Grāvele, Valmieras politiski represēto biedrības biedre.