Sociāldemokrātiskā kustība Latvijā aizsākās līdz ar pirmo marksistisko pulciņu dibināšanu 19. gs. 90. gadu beigās. Sociāldemokrātiskas organizācijas savās mītnes zemēs veidoja arī uz ārzemēm emigrējušie latvieši, 1899. gadā nodibinot Rietumeiropas Latviešu sociāldemokrātu savienību, 1902. gadā izveidojot Baltijas latviešu sociāldemokrātisko strādnieku organizāciju (BLSDSO), bet 1903. gadā, apvienojoties vairākām sociāldemokrātu grupām, - Latviešu sociāldemokrātu savienību (LSDS).

Sociāldemokrātiskā kustība savu vienotību ieguva 1904. gadā, kad atsevišķās organizācijas apvienojās un izveidoja pirmo latviešu politisko partiju - Latviešu sociāldemokrātisko strādnieku partiju (LSDSP). Krievijas sociāldemokrātiskās strādnieku partijas (KSDSP) ietekmē 1906. gadā LSDSP iekļāvās KSDSP sastāvā kā Latvijas Sociāldemokrātija (LSD).

No 1909. gada Briselē, bet no 1914. gada Londonā darbojās LSD Ārzemju komiteja. 1912. gada vasarā nodibinājās LSD Ārzemju grupu birojs. Ārzemēs - Lielbritānijā, Francijā, Vācijā, Šveicē, Beļģijā, Dānijā u.c. - pastāvēja latviešu marksistu grupas un pulciņi. ASV darbojās Amerikas Sociālistiskās partijas sastāvā ietilpstošā Latviešu koporganizācija, bet Rietumeiropā - Vakareiropas Latviešu sociāldemokrātu koporganizācija, kas ietilpa LSD sastāvā un apvienoja grupas un pulciņus Rietumeiropā.

Līdz pat 1917. gada Februāra revolūcijai Krievijā KSDSP un tās sastāvdaļa LSD darbojās nelegāli, pēc revolūcijas sākās legālā darbība.

Iekšējo nesaskaņu rezultātā 1918. gadā partija sašķēlās, un izveidojās divas partijas - Latvijas sociāldemokrātiskā strādnieku partija, kas pārstāvēja sociāldemokrātiskos biedrus, un Latvijas sociāldemokrātija, kas apvienoja komunistiski noskaņoto biedru daļu. Tāda pati šķelšanās notika jaunatnes organizāciju vidū.

Pēc Pirmā pasaules kara beigām LSD vācu karaspēka neokupētajā Latvijas daļā nodibināja padomju varu. Līdz ar to LSD pilnībā zaudēja savu saikni ar sociāldemokrātiskajām vērtībām. Maskavā tika sastādīta Latvijas Padomju valdība ar P. Stučku priekšgalā. LSD VI kongresā pieņēma lēmumu LSD pārdēvēt par Latvijas Komunistisko partiju (LKP). Līdz ar to mainījās partijas struktūra atbilstoši Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas administratīvi teritoriālajam iedalījumam. Vienlaikus 1919. gadā izveidojās komunistiskā jaunatnes organizācija - LKP Darba jaunatnes savienība, ko tā paša gada 1. martā pārdēvēja par Latvijas Komunistisko Jaunatnes Savienību.

1920. gada sākumā, kad Latvijas teritorijā likvidēja padomju varu, LKP darbība šeit kļuva nelegāla. Savu legālo darbību tā turpināja PSRS. Tika nolemts, ka LKP jāizstājas no Krievijas Komunistiskās (boļševiku) partijas, jākonstituējas kā patstāvīgai partijai (sekcijai) un tieši jāiestājas Komunistiskajā Internacionālē (Kominternē). Nelegālās LKP CK sakarus ar Kominternes Izpildu komiteju uzturēja LKP CK Ārzemju birojs (Komunistiskās Internacionāles Latvijas sekcijas Sekretariāts), kas darbojās Pleskavā, vēlāk Maskavā.

Arhīvā esošie sociāldemokrātiskās un komunistiskās kustības dokumenti (1899.-1940. g.) ir veidojušies un glabājušies gan Latvijas teritorijā, gan ārpus tās. Pēc Otrā pasaules kara daļa dokumentu, kas bija nokļuvusi vai radīta Krievijā, nonāca Latvijā jaundibinātajā LK(b)P CK Partijas vēstures institūta Partijas arhīvā, kur glabājās līdz pat LKP likvidācijai 1991. gadā. Pēc tam tie nonāca Latvijas Valsts arhīvā.

Latvijas sociāldemokrātisko un komunistisko organizāciju fondus iedala trīs grupās. Pirmajā ietilpst LSDSP CK un LSD CK, vietējo komiteju, ārzemju biroju, nodaļu, pulciņu, sekciju un grupu fondi. Otrajā  - LKP, LKP Darba jaunatnes savienības un LKJS fondi, kas lielākoties attiecas uz Latvijas Sociālistiskās Padomju Republikas pastāvēšanas laiku 1919. gadā, bet trešajā - LKP (Komunistiskās Internacionāles Latvijas sekcijas) un tās satelītorganizāciju dažādu institūciju dokumenti, kas attiecas uz Latvijas Republikas pastāvēšanas laiku, sākot ar 1920. gadu. Šīs kolekcijas dokumenti ir unikāli un daudzveidīgi, kaut arī fondu pilnīguma pakāpe ir dažāda.

Šo doumentu kopumu papildina bijušā Partijas arhīva kolekcijas fondi, kas hronoloģiski saistīti ar periodu no 1917. līdz 1919. gadam, taču tematiski ir savrupi, un tie ir: “Latvijas Padomju valdība”, “Rīgas Strādnieku un zaldātu deputātu padome”, “Latviešu strēlnieku vēstures komisija”, “Bijušo latviešu strēlnieku biedrības Centrālais birojs”, “Latviešu strēlnieku pulku apvienotās padomes Izpildu komiteja”, dažādu strādnieku klubu u.c. fondi (kopā 19 fondu). Šīs nodaļas beigās iekļauts fonds “Latviešu kultūras izglītības biedrība “Prometejs””, kas darbojās Maskavā (1922.-1937. g.).

Dokumenti ir gan latviešu, gan krievu valodā.