1. No LPSR TKP priekšsēdētāja V. Lāča un LK(b)P CK sekretāra J. Kalnbērziņa telegrammas apriņķu izpildu komiteju priekšsēdētājiem un LK(b)P apriņķu komiteju sekretāriem  par “sabotieru” sodīšanu

                                                                   1944.gada  20.septembrī

 

Valdības telegramma

                            

Apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētājam

                               Partijas apriņķa komitejas sekretāram

 

                                                                            

 

[..]                                                              

 

Prasīt no Sagādes tautas komisariāta pilnvarotajiem 2 dienu laikā izsniegt saistības visām saimniecībām, kuru platība ir lielāka par 20 ha. Pret tām šīs grupas saimniecībām, kuras sabotē obligāto saistību izpildi, pielietot 1942. gada 24. novembra lēmumu Nr.1882 [..] Par pieņemtajiem mēriem ziņot personīgi.

 

Latvijas TKP priekšsēdētājs                Latvijas K(b)P CK sekretārs

          Lācis                                                  Kalnbērziņš

 

 

LVA, 270. f., 1. apr., 287. l., 5. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

2. LPSR AP deputāta K. Lapiņa ziņojums LK(b)P CK sekretāram J.Kalnbērziņam, LPSR TKP priekšsēdētājam V.Lācim, LPSR AP Prezidija sekretāram K.Priežem par sagādes gaitu Daugavpils apriņķa Rudzātu pagastā

 

 

Daugavpilī                                                   1944.gada 30.septembrī

 

 

 

 

LK(b)P CK sekretāram b. KALNBĒRZIŅAM

LPSR TKP priekšsēdētājam b. LĀCIM

LPSR APP sekretāram b. PRIEŽEM

 

ZIŅOJUMS

 

Šā gada 15. septembrī sakarā ar LK(b)P CK un TKP rīkojumu tiku nosūtīts uz Daugavpils apriņķa Rudzātu pagastu palīdzēt noorganizēt ziemāju sējas, labības novākšanas, labības kulšanas darbus un palīdzēt arī noorganizēt maizes labības un citu pārtikas normu nodošanu valstij.

Ierodoties Rudzātu pagastā, izpildu komitejas priekšsēdētājam nekādu noteiktu datu par padarīto darbu nebija. Tikai pēc divām dienām viņš man varēja dot šādus skaitļus:

 

 

 

	Jānodod  (kg)	Nodots  (kg)
Gaļa	36800	36000
Maizes labība	192000	85974
Lopbarība	124000	2894
Kartupeļi	557500	39798
Piens	133000	776

 

18. septembrī notika izpildu komitejas sēde, lai lemtu par turpmāko darbu valsts nodevu izpildīšanā. Izpildu komiteja izteicās, ka augšminētie skaitļi esot galīgi, jo arī tā esot piekrituši viņiem pirms manis palīgā atsūtītie biedri.

Neskatoties uz tādiem paskaidrojumiem, nolēmām izdalīt 4 brigādes un izbraukt uz vietām. Pēc trim dienām, atgriežoties brigādēm, noskaidrojās, ka viss darbs ir veikts ļoti pavirši, ir pielaistas daudz kļūdas, piemēram:

1)   Nebija ievērotas nemaz cietušās saimniecības, nebija atbrīvotas no valsts nodevām daļēji vai pavisam neviena sarkanarmieša un partizāņa saimniecība, kā:

1.    Dubrovskis Teklas saimniecība. Vīrs atrodas Sarkanā Armijā, pašai ir 2 gadu veci bērni, zemes platība 2,5 ha, aramzeme 1 ha, raža vāja un daļēji nopostīta.

2.    Pastors Broņislavas saimniecība. Vīrs Sarkanā Armijā, 3 bērni līdz 7 gadu vecumam, zemes platība 15 ha.

3.    Bulmeistera saimniecība. Vīrs Sarkanā Armijā, 2 bērni līdz 7 gadu vecumam, tēvs un māte darba nespējīgi. Rudzi nodoti jau 722 kg, gaļa ‑ 150 kg.

4.    Pastors Monikas saimniecība ar 2 bērniem līdz 6 gadu vecumam, zemes platība ‑ 12 ha.

5.    Cakuls Jāņa saimniecība. Pats darba invalīds, zaudējis darba spējas 70 %, ar sievu, dēls Sarkanā armijā. Mājas nodedzinātas un lauki nopostīti, zemes platība 16 ha, aramzeme ‑ 14 ha.

Visiem uzliktas nodevas normas ne pēc likuma, bet vairāk, kur vajadzēja pavisam atbrīvot un citur ‑ daļēji.

Pagastā ir 70 saimniecības, kuras pavisam vai daļēji ir jāatbrīvo no valsts nodevām.

2)   Vai atkal šādas saimniecības, kur nodevas nepareizi aprēķinātas, kā:

1.    Savāna Jāņa saimniecība ar zemes platību 3 ha, aramzeme 2 ha. Nodeva aprēķināta:

 

	Aprēķināts nodot	Faktiski būtu jānodod
Gaļa	40 kg	15 kg
Maizes labība	270 kg	33 kg
Lopbarība	180 kg	22 kg
Kartupeļi	360 kg	120 kg

 

2.    Dubrovskis Teklas saimniecība ar zemes platību 2,5 ha, aramzeme 1 ha.

 

	Aprēķināts nodot	Faktiski nekas nav jānodod*
Gaļa	40 kg	‑
Maizes labība	270 kg	‑
Lopbarība	148 kg	‑
Kartupeļi	360 kg	‑

 

[..] Tādu nepareizu aprēķinu ir desmitiem. Zemnieki domājuši, ja nespēšot nodevas nodot, tad tikšot nošauti vai nosūtīti uz Sibīriju. [..]

 

LPSR Augstākās Padomes deputāts

K.  Lapiņš

 

LVA, 270. f., 1. apr., 277. l., 8.- 11. lp. Oriģināls.

*Atzīme dokumentā:

                        “Tāda likuma nav, ka no 2,5 ha saimniecības nekas nav jāmaksā”.

 

 

3.  No LK(b)P CK 1944. gada 16.-17.  novembra plēnuma lēmuma par sagādes parādnieku sodīšanu

 

1944.gada 16.novembrī

[..]

Plēnums pieprasa [..] noteiktā veidā izbeigt liberālu attieksmi pret tiem kulaku elementiem, kuri sabotē labības parādus. Plēnums uzdod republikas tiesu un izmeklēšanas orgāniem materiālus par labības piegādes sabotieriem izskatīt triju dienu laikā un vainīgos saukt pie atbildības saskaņā ar kara laika likumiem. [..]

 

LVA, PA-101. f., 3. apr., 7. l., 19. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

4. No LK(b)P Jēkabpils apriņķa komitejas sekretāres M. Birkenfeldes runas LK(b)P CK 1944. gada 16.-17. novembra plēnumā par     “šķiru cīņas”  izvēršanu laukos

 

1944.gada 16.novembrī

[..]

Cīņa par labību ‑ tas nav vienkārši aģitācijas darbs, tā prasa dziļu šķiru cīņas izvēršanu līdz pašiem zemākajiem posmiem. [..] Mums, apriņķa aktīvam, pa īstam jāķeras klāt šķiru cīņai, jāņem aiz žaunām zemniecības turīgā daļa un kulaki, kuri atrodas uz vietām, jāpiespiež viņi cienīt padomju varu, izpildīt tās saistības, kuras uzliek padomju vara, padomju valsts.[..]

 

LVA, PA-101. f., 3. apr., 7. l., 29. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

5.  No LK(b)P Daugavpils apriņķa komitejas sekretāra A. Ņikonova runas LK(b)P CK 1944. gada 16.-17. novembra plēnumā par labības sagādes parādnieku sodīšanu

 

1944.gada 16.novembrī

[..]

Kulaku pretošanos mēs likvidējām ar divām metodēm. Pirmkārt, ar izskaidrošanas darbu, otrkārt ‑ piespiedu ceļā. Mēs, noorganizējot 7 tautas tiesas paraugsēdes, sodījām 7 kulakus, kuri sabotēja labības piegādi. Un tā rezultātā labība valstij tika sākta nodot. [..]

 

LVA, PA-101. f., 3. apr., 7. l., 43. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

6.  No LPSR tieslietu tautas komisāra A. Jablonska runas LK(b)P CK 1944. gada 16.-17. novembra plēnumā par sagādes parādnieku sodīšanu Ilūkstes un Abrenes apriņķos

 

1944.gada 16. novembrī

 

[..]

Ļoti slikti strādā Sagādes tautas komisariāta pilnvarotie, neatklājot kaitniekus, sabotierus un nenododot viņus tiesu orgāniem. Šā iemesla dēļ tiesu orgāniem nav iespējams viņus saukt pie atbildības un notiesāt pēc likuma. Šeit daži biedri sniedza interesantas liecības. Piemēram, biedri no Ilūkstes apriņķa un Abrenes apriņķa. Viņi stāstīja, ka noorganizējuši paraugprocesus un ka tie ļoti labi iedarbojušies uz tiem, kuri līdz tam laikam nebija izpildījuši savas saistības. Paraugprocess ‑ tas ir ļoti labs paņēmiens, lai iespaidotu tos, kuri nepakļaujas padomju likumiem. [..]

 

LVA, PA-101. f., 3. apr., 7. l., 70. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

7. Informācija laikrakstā “Cīņa” par obligātās lauksaimniecības produktu sagādes parādnieku saukšanu pie kriminālatbildības

 

1945.gada 26.jūlijā

 

 

Republikas prokuratūrā

 

 

Sakarā ar pašlaik notiekošajām saistību izsniegšanām zemnieku saimniecībām par lauksaimniecības produktu nodošanu valstij, ir gadījumi, kur atsevišķi zemnieki, izmantojot zemes ierīcības darbu ieilgšanu (sakarā ar zemes ierīcības darbinieku trūkumu) un uzticēšanos, kādu tiem izrādījušas padomju iestādes, dod apzināti melīgas un samazinātas ziņas par zemes un aramzemes daudzumu, kas atrodas viņu lietošanā.

Zemniecības neapzinīgās daļas šādas rīcības nolūks ir izvairīties no pienākumiem lauksaimniecības produktu obligātā valsts piegādē.

Šajā sakarībā republikas prokurors norāda visiem Latvijas PSR apriņķu prokuroriem, kvalificēt šādu pretvalstisku rīcību kā blēdību, kuras rezultātā valstij tiek nodarīti zaudējumi, bet vainīgos apzināti melīgu un samazinātu ziņu sniegšanā par izmantojamās zemes lielumu, saukt pie atbildības sakarā ar Kriminālkodeksa 2. daļas 169. paragrāfu, kas paredz sodu ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 5 gadiem un visa vai daļēju īpašuma konfiskāciju.

Zemnieku saimniecībām, kuru rīcībā ir vairāk zemes, kā tas ierakstīts zemes grāmatās, nekavējoties tuvākās divi trīs dienās paziņot par to pagastu izpildu komitejās un izdarīt attiecīgus grozījumus zemes grāmatās, citādi tām draud iepriekš norādītā kriminālatbildība.

 

Cīņa, 1945. gada  26. jūlijs.

 

 

 

8. LPSR Tieslietu tautas komisariāta Tiesu orgānu pārvaldes revidentes A. Grīnvaldes informācija LPSR  tieslietu tautas komisāram A. Jablonskim par nelikumībām Cēsu apriņķī

 

Slepeni

 

1945. gada 31. oktobrī

 

 

Latvijas PSR tieslietu tautas komisāram b. Jablonskim

Tiesu orgānu pārvaldes revidentes A.GRĪNVALDES

 

INFORMĀCIJA

 

Būdama komandējumā Cēsu apriņķa 2. iecirkņa tautas tiesā no 18. līdz 21. oktobrim, tiesnese G. Jauntirāns man ziņoja par nelikumībām, kuras tiek pielaistas no dažiem vadošiem darbiniekiem un diskreditē sabiedrības acīs padomju un partijas orgānus.

1945. gada 9. oktobrī bija uzaicināts ierasties uz tiesas sēdi par valsts nodevu laikā neizpildīšanu pilsonis Azītis Pēteris, dzīvo Kusas pagasta “Veģos”.

Ar Kusas pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāja rīkojumu 11. oktobrī Azītis tika arestēts, noturēts apcietinājumā līdz 12. oktobrim un ar milici atvests tiesā. Lietas caurskatīšana bija jāatliek, jo būdams apcietinājumā, Azītis nekādus dokumentus savā lietā nebija paņēmis.

Jaunpiebalgas pagasta partorgs b. Pētersons saziņā ar LK(b)P Cēsu apriņķa komitejas 2.sekretāru b. Freibergu izsaukuši vairākus šā pagasta zemniekus sagādes lietās un tos apcietinājuši, turot apcietinājumā no 12 līdz 24 stundām un vairāk. Tādi zemnieki bija: Cers, Cepurnieks, Strazds, Maliņš un citi.

Zemnieks Maliņš Antons griezies pie partorga Pētersona ar lūgumu, lai atļaujot samalt 50 kg graudus priekš maizes. Pētersons uzrakstījis zīmīti “Maliņam Antonam no Tīrumpuķiem” un nosūtījis Maliņu ar šo zīmīti uz pagasta izpildu komiteju, paskaidrodams, ka tur viņam izsniegšot malšanas atļauju. Ierodoties izpildu komitejā un uzrādot šo zīmīti LK(b)P Cēsu apriņķa komitejas otrajam sekretāram b. Freibergam, pēdējais devis rīkojumu milicim apcietināt Maliņu un noturējis Maliņu apcietinājumā pusdienas.Analoģiski gadījumi bijuši Rankas un Druvienas pagastos.

Neskatoties uz valdības lēmumiem, kuri paredz atvieglojumus jauniem zemes ieguvējiem un sasniegušiem lielu vecumu zemniekiem, gandrīz visi no viņiem aplikti ar obligātām valsts nodevām.

Partorgs b. Pētersons, ar kuru es par šiem faktiem runāju š. g. 21. augustā, nevienu nenoliedza un paskaidroja, ka šādi fakti patiešām bijuši, kad kā pilnvarotais no partijas apriņķa komitejas atbraucis b. Freibergs, piebilstot, ka sarunās ar izsauktiem zemniekiem ir sists ar kulaku uz galda, draudēts ar arestu un ka vairāki zemnieki ir arī arestēti. Uz manu jautājumu, kāpēc par šīm nelikumībām b. Pētersons nav ziņojis augstāk stāvošiem partijas orgāniem, Pētersons atbildēja, ka rakstīt nav nozīmes, jo tādi raksti pie mērķa nenonāks un braukt uz Rīgu nav iespējams.

Sakarā ar pavēli no 1945. gada 20. jūnija Nr. 74/p, nododu šo informāciju Jūsu rīcībā.

 

Latv. PSR TTK Tiesu orgānu revidente A. Grīnvalde

 

LVA, PA-101. f., 8. apr., 21. l., 87.- 88. lp. Oriģināls.

 

 

9. No apsūdzības slēdziena krimināllietā par ļaunprātībām labības sagādes kampaņas laikā Madonas apriņķī

 

 1945.gada 2. novembrī

 

[..]

 

Apsūdzības slēdziens krimināllietā Nr. 3/20

1)   Aleksandra Ļjaskovska,

2)   Artura Jundera,

3)   Elmāra Laukmaņa,

4)   Jāņa Graudiņa,

5)   Pētera Cielava,

6)   Kārļa Salenieka,

7)   Antona Baltā

apsūdzībā noziegumos, kuri paredzēti  KPFSR Kriminālkodeksa 16.-58.-7. pantā.

1945. gada 30. oktobrī Latvijas PSR Madonas apriņķa prokuratūra saņēma materiālus par Madonas apriņķa Bērzaunes pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāja Graudiņa, tā paša pagasta komsorga Cielava un citu noziedzīgo darbību.

1945. gada augusta beigās apsūdzēto Aleksandru Ļjaskovski,  kas strādāja par Madonas apriņķa darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas priekšsēdētāja pirmo vietnieku, LK(b)P Madonas apriņķa komiteja un Madonas apriņķa izpildu komiteja norīkoja par vecāko pilnvaroto labības sagādes jautājumos Madonas apriņķa Bērzaunes, Grostonas, Vestienas, Kalsnavas, Viesienas, Mārcienas un Vietalvas pagastos.

Sakarā ar labības sagādes neapmierinošo stāvokli minētajos pagastos apsūdzētais Ļjaskovskis sāka to zemnieku, kuriem piederēja 25-30 ha zemes, masveida izsaukšanu pēc sarakstiem uz pagasta izpildu komiteju. Pēc apsūdzētā Ļjaskovska pavēles zemnieki tika izsaukti galvenokārt pa vakariem, pie kam, arī pēc Ļjaskovska pavēles izsaukšana notika, arestējot viņus mājās un apbruņotiem iznīcinātājiem aizvedot viņus pie Ļjaskovska uz pagasta izpildu komiteju.

Izmeklēšanā ir noskaidrots, ka augstāk minētās vispārējās zemnieku izsaukšanas nakta laikā uz izpildu komiteju rezultātā, kuru pavadīja aresti un piespiedu atvešana, reizē ar tiem zemniekiem, kuri nebija izpildījuši piegādes, arestam un aizvešanai pie Ļjaskovska tika pakļauti arī no valsts sagādes atbrīvoto karavīru ‑ sarkanarmiešu ģimenes locekļi, jaunie darba zemnieki un gados veci cilvēki.

Uz pagasta izpildu komiteju izsauktos zemniekus Ļjaskovskis pavēlēja turēt atsevišķā telpā apbruņotu iznīcinātāju apsardzībā. Arestēto zemnieku turēšanai tika ierādītas speciālas aresta telpas (auksti pagrabi, bunkuri utt.). Mārcienas pagastā Ļjaskovskis, iepriekš apskatījis telpas, izteica neapmierinātību par to, ka tās esot pārāk siltas.

Iepriekšnorādītā veidā izsauktos zemniekus Ļjaskovskis pakļāva apvainojumiem, draudiem ieslodzīt cietumā, izputināt, izsūtīt uz Sibīriju, Urālu šahtām. Šos draudus Ļjaskovskis adresēja ne tikai attiecībā uz izsauktajiem zemniekiem, bet arī uz viņu ģimenes locekļiem.

Minētos noziegumus Ļjaskovskis pavadīja ar uzkliedzieniem, kulaku sišanu pa galdu, necenzētiem izteicieniem un draudiem ‑ nosūtīt uz Madonu, lai ar viņiem izrēķinātos citā vietā.

Sarkanarmieša L.Rūtiņa gados veco māti, kas dzīvo Vietalvas pagastā, iznīcinātāji Muižaskungs un Bizāns arestēja 1945. gada septembra vidū pulksten 3 no rīta. Pēc Rūtiņas ierašanās izpildu komitejā Ļjaskovskis viņu apvainoja un viņai draudēja.

Tajā pašā pagastā, arī 1945. gada septembrī, pēc Ļjaskovska pavēles uz pagasta izpildu komiteju tika izsaukta Tēvijas kara frontē kritušā sarkanarmieša K. Jankova gados vecā māte, kas pēc ilgas gaidīšanas izsauca pie Ļjaskovska. Viņš, neuzklausot viņu par vecumu, vientulību un dēla zaudējumu  frontē, pakļāva dažādiem apvainojumiem, draudēja nosūtīt uz Madonu, iznīcināt, izputināt un izsūtīt uz Sibīriju.

Vēlāk pēc Ļjaskovska pavēles Jankovu arestēja un vairākas stundas turēja tukšu dzirnavu aukstā telpā. Pēc tam viņa atkal tika izsaukta pie Ļjaskovska, kurš viņai lika parakstīties par nekavējošu visu valsts piegāžu izpildi. Baidīdamās no izsūtīšanas, Jankova Ļjaskovskim šādu parakstu arī deva.

Kad Vietalvas pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs R. Rūtiņš mēģināja Ļjaskovski vest pie prāta, viņš tam uzbruka ar draudiem “pašu iesēdināt uz 7 gadiem”.

Tajā pašā laikā pulksten 4 no rīta Ļjaskovskis ar iznīcinātāju palīdzību arestēja darba zemnieku ‑ jaunsaimnieku 69 gadus veco M. Farnastu un tūdaļ pat viņu kopā ar citiem zemniekiem nogādāja Vietalvas pagasta izpildu komitejā pie Ļjaskovska. Neraugoties uz Farnasta iebildumiem par to, ka viņš neesot kulaks, ka viņš 15 ha zemes saņēmis zemes reformas laikā un, ka viņš to apstrādājot kopā ar meitu, kurai ir 6 mazgadīgi bērni, pie kam, kuļmašīnas trūkuma dēļ, labība viņam neesot nokulta.  Ļjaskovskis no Farnasta pieprasīja valsts piegāžu izpildi triju dienu laikā divkāršā apjomā attiecībā pret to daudzumu, kāds norādīts Farnastam izsniegtajās saistībās. Pakļaujoties Ļjaskovska draudiem, Farnasts par to parakstījās.

Tāpat, 1945. gada oktobrī Kalsnavas pagastā pie Ļjaskovska tika izsaukta darba zemniece, bijusī kalpone O. Varukina, kas zemi bija saņēmusi tikai 1945. gadā. Varukina ir vientuļa, ar trijiem bērniem, saimniecībā zirga nav.

Ļjaskovskis Varukinu neuzklausīja, sāka viņu rupji lamāt, draudēja “iesēdināt tā, ka gaismu viņa neredzēs” un “bērnus nosūtīt turpat”. Ļjaskovskis Varukinu rāva aiz piedurknēm, bet pēc tam izgrūda pa durvīm tik strauji, ka Varukina nokrita un no bailēm zaudēja samaņu. No pārdzīvotā uzbrukuma Varukina saslima ar ilgstošiem sirdsdarbības traucējumiem un bija spiesta griezties pie ārsta.

Par šo gadījumu apsūdzētais Ļjaskovskis vēlāk lielīdamies stāstīja kā par savu “labības sagādes darba” lielu piemēru.

Tajos Madonas apriņķa pagastos, kurus Ļjaskovskis kā LK(b)P Madonas apriņķa komitejas un Madonas apriņķa izpildu komitejas pilnvarotais labības sagādes jautājumos apmeklēja, viņš, līdztekus augstāk norādītajai darbībai, noturēja arī vietējā aktīva apspriedes.

Tā vietā, lai vietējiem darbiniekiem sniegtu praktisku palīdzību, apsūdzētais Ļjaskovskis savā uzturēšanās reizē apspriedēs par valsts sagādes neapmierinošo gaitu aprobežojās tikai ar draudu izteikšanu sagādes tautas komisariāta aģentiem, partorgiem, desmitsētu pilnvarotajiem un citiem darbiniekiem, kuriem apvainojošā, brīžiem pat necenzētā veidā, draudēja ar cietumu, izsūtīšanu uz Sibīriju, izputināšanu, savus draudus adresējot arī apspriedē esošo ģimeņu locekļiem.

1945. gada oktobra vidū, noturot tādu apspriedi Mārcienas pagastā Ļjaskovskis bez jebkāda iemesla nosauca Sagādes tautas komisariāta aģentu, darba zemnieku T. Niedru par “šucmanu pakalpiņu” un draudēja viņam ar izsūtīšanu uz Sibīriju, pieprasot viņam vienas dienas laikā aprakstīt 30 saimniecības, lai tās nodotu tiesai, neraugoties uz to, ka šādu pasākumu nebija iespējams fiziski izdarīt, ne arī uz to, ka tam nebija nekādas nepieciešamības, jo Mārcienas pagastā līdz Ļjaskovska uzstāšanās momentam 20 kulaku saimniecības bija aprakstītas un par tiem, kuri izvairījās no valsts sagādes izpildes, pagastā bija ierosinātas 14 tiesu lietas.

Tajā pašā apspriedē apsūdzētais Ļjaskovskis ar necenzētiem vārdiem nolamāja darba zemnieci, desmitsētu pilnvaroto V. Riekstiņu, kam draudēja ar arestu un viņas un māsas ‑ Madonas apriņķa zemes daļas darbinieces, kā arī citu ģimenes locekļu izsūtīšanu uz Sibīriju.

Līdzīgā veidā apspriedē Vestienas pagastā Ļjaskovskis publiski draudēja ar cietumu partordzei L. Bērziņai un visiem desmitsētu pilnvarotajiem.

Odzienas pagastā apsūdzētais Ļjaskovskis publiski apvainoja agronomu O. Vonlauvsku.

Augstāk minētos draudus aktīvam Ļjaskovskis pavadīja ar publiskām, kategoriskām prasībām “salauzt mugurkaulu”, “salauzt ribas”, izputināt visus 30 hektāru saimniecību īpašniekus.

Ļjaskovskis no vietējās varas pārstāvjiem pieprasīja tos zemniekus, kuri nepilda valsts piegādes, izsaukt pa naktīm un arestantu telpās turēt veselu diennakti.

1945. gada 18. oktobrī Ļjaskovskis ieradās Bērzaunes pagastā, kur pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājam Graudiņam un pagasta izpildu komitejas sekretāram Saleniekam deva kategorisku norādījumu izturēties vēl bargāk, pret tiem zemniekiem, kuri neizpilda valsts piegādes. Ļjaskovskis deva komandu izsaukt zemniekus pa naktīm uz pagasta izpildu komiteju un ciema padomēm un ieslēgt viņus pa nakti pagrabā. Starp citu, Ļjaskovskis ieteica Graudiņam un Saleniekam tos zemniekus, kuri pretojas, piekaut un apliet ar ūdeni. Kā par pilnīgi pieņemamu paņēmienu Ļjaskovskis norādīja uz nepieciešamību pa naktīm braukt uz to zemnieku mājām, kuri nepilda valsts piegādes,  un “iebiedēt zemniekus”.

Redzot, ka iepriekšminētās Ļjaskovska direktīvas, kuras viņš ieteica pielietot pret tiem zemniekiem, kuri nepilda valsts nodevas, ir klaji nelikumīgas, vietējie darbinieki tās nepielietoja.

Izņēmums ir Bērzaunes pagasts, kur pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs Graudiņš un pagasta izpildu komitejas sekretārs Salenieks kopā ar LK(b)P CK uz Madonas apriņķi palīdzības sniegšanai valsts sagādē nosūtīto LĻKJS CK darbinieku Laukmani, kurš bija norīkots uz Bērzaunes pagastu, tā paša pagasta komsorgu Cielavu, LK(b)P Madonas apriņķa komitejas un apriņķa izpildu komitejas pilnvaroto Junderu un iznīcinātāju bataljona vada komandieri Balto, sāka īstenot Ļjaskovska noziedzīgās direktīvas.

Graudiņš, Salenieks, Laukmanis, Cielavs un Baltais 1945. gada 18. oktobra vakarā pēc Ļjaskovska aizbraukšanas arestēja uz Boķu ciema padomi (Bērzaunes pagastā) izsauktos zemniekus Zaikavu un Sproģi. Šīs personas tika ieslēgtas aukstā, tumšā pagrabā, kur viņas atradās līdz nākamās dienas rītam.

Tāpat 1945. gada 18. novembra vakarā, tieši pēc Ļjaskovska aizbraukšanas, pēc izsaukuma uz Boķu ciema padomi atnākušais zemnieks Šērs, pēc apsūdzēto Graudiņa, Cielava un Baltā iniciatīvas, tika aizvests 100 metrus no ciema padomes mājas, kur apbruņotie Cielavs un Baltais, draudot Šēram ar nošaušanu, pavēlēja viņam apsēsties uz celma un aiz viņa kažoka apkakles aizlēja 5-6 spaiņus auksta ūdens.

Uz Boķu ciema padomi 1945. gada 18. oktobra vakarā bija izsaukts zemnieks Spuņģis, kas bija slims. Viņa vietā uz ciema padomi aizbrauca viņa sieva A. Spuņģe.

Graudiņš, Cielavs, Laukmanis un Baltais viņu piekāva un aizveda uz aukstu, mitru pagrabu, kas atrodas zem ciema padomes ēkas. Pagrabā minētās personas ar varu norāva Spuņģei kažoku, pārvilka brunčus pāri galvai un pa kailu ķermeni sāka viņu sist ar siksnām. Bez tam Graudiņš Spuņģi spārdīja arī ar zābakiem.

Piekaušanas rezultātā Spuņģei tika nodarīti miesas bojājumi, nobrāzumi un zilumi. [..]

Atņēmuši piekautajai Spuņģei kažoku un šalli, iepriekš minētie apsūdzētie ieslēdza Spuņģi pagrabā, kur viņa atradās līdz nākamās dienas rītam. 1945. gada 19. oktobrī pēc Spuņģes atbrīvošanas no ieslodzījuma apsūdzētais Graudiņš viņu atkal piekāva ar siksnu. Pēc tam Graudiņš ar kājas spērienu izgrūda Spuņgi no telpas.

Zirgu un pajūgu, ar kuru Spuņģe 1945. gada 18. oktobrī aizbrauca uz ciema padomi, viņai atņēma. To nodzītu viņai atdeva tikai pēc divām diennaktīm.

1945. gada 19. oktobrī Boķu ciema padomē Graudiņš, Cielavs, Laukmanis un Baltais piekāva kuļmašīnas mašīnistu A. Lietavieti, ko bija arestējuši tajā pat naktī savās mājās un bez jebkāda pamata aizveduši uz ciema padomi.

No sākuma Graudiņš apmēram 10 reizes ar dūri iesita Lietavietim pa seju un galvu, kā rezultātā Lietavietim no deguna sāka tecēt asinis. Pēc tam iepriekšminētās personas aizveda Lietavieti uz blakus telpu, kur viņam lika noģērbties un nogulties uz rindā saliktiem krēsliem. Graudiņš, Cielavs un Baltais sāka sist Lietavieti pa kailo muguru [..] ar siksnu, pie kam tika izdarīti ne mazāk kā 60 sitieni. Lietavieša piekaušanas laikā Laukmanis stāvēja pie loga, smēķēja un ņirgājoties piekautajam prasīja: “Vai nesāp?”

Lietavieša piekaušanas laikā apsūdzētais Graudiņš savam līdzdalībniekam Baltajam pārmeta to, ka viņš nemākot stipri sist.

Pēc piekaušanas Graudiņš no Lietavieša pieprasīja samaksu, motivējot ar to, ka telpas esot piesārņotas. Lietavietis bija spiests atdot Graudiņam visu viņam klāt esošo naudu – 15 rubļus. Pēc tam apsūdzētais Cielavs pielika pie Lietavieša deniņiem šautenes stobru un piedraudēja viņu nošaut, ja viņš kādam par notikušo izstāstīšot. Draudu dēļ Lietavietis pie ārsta negriezās un minētos apstākļus noslēpa šās lietas izmeklēšanas laikā, kad viņu 1945. gada 1. novembrī nopratināja kā liecinieku.

Izpildot apsūdzētā Ļjaskovska klaji noziedzīgos norādījumus, bez augstāk minētajiem Madonas apriņķa Bērzaunes pagasta zemnieku piekaušanas un viņu personīgās cieņas pazemojuma gadījumiem, bija arī vēl šādi noziegumi, kurus izdarīja apsūdzētie Graudiņš, Laukmanis, Baltais, Cielavs un Madonas apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētāja otrais vietnieks, līdzapsūdzētais LK(b)P Madonas apriņķa komitejas un apriņķa izpildu komitejas pilnvarotais labības sagādē Junders.

Minēto personu grupa laika posmā no 1945. gada 18. līdz 24. oktobrim naktīs sistemātiski izdarīja bruņotus uzbrukumus Bērzaunes pagasta zemnieku mājām, maskējoties ar ieganstu pārbaudīt to, kā zemnieki izpilda valsts piegādes.

Apsūdzētie savos izbraukumos pa pagasta viensētām, kuri notika bez plāna un noteikta maršruta, faktiski galvenokārt vadījās no savtīgiem un huligāniskiem nolūkiem.

Apsūdzētie Graudiņš, Salenieks, Laukmanis, Baltais un Cielavs naktī uz 1945. gada 19. oktobri apbraukāja šādas mājas: “Skuticēnus”, “Skalbjus”, “Stalderus”, “Gožus”, “Zlaugotnes”,  2 “Driģeņu” mājas, “Anduļus”, “Olaiņus”, “Bindeņus”.

Naktī no 1945. gada 19. uz 20. oktobri tā pati apsūdzēto grupa apbraukāja “Baidiņu”, “Bāliņu”, “Dzērvju”, “Ramulēnu”, un “Veļķēnu” mājas.

Naktī no 1945. gada 23. uz 24. oktobri tās pašas personas atkal sāka braukāt pa pagastu un konkrēti pa “Vanteņu”, “Sēnalu”, “Gunāru”, “Rūtu”, “Gribēnu”, “Pūpolu”, “Aptieku”, “Piģenu”, “Anduļu” un “Veļķēnu” mājām.

Naktī no 22. uz 23. oktobri tie paši apsūdzētie, piedaloties apsūdzētajam Junderam, pabija “Zīliņu”, divās “Krustiņu” un “Brencēnu” mājās.

Minētās apsūdzēto grupas nakts braukāšanu pa minētajām mājām daudzos gadījumos pavadīja nelikumīgas kratīšanas, īpašuma atņemšana izkratītajiem, pārtikas un spirtoto dzērienu diedelēšana, kā arī atsevišķu zemnieku piekaušana un viņu nelikumīgi aresti.

Apsūdzētie Graudiņš, Salenieks, Baltais, Cielavs un Junders savas noziedzīgās rīcības izdarīja būdami piedzērušies. Braucienus no mājas uz māju pavadīja nemitīga, bezmērķīga šaudīšanās.

Nakti no 1945. gada 18. uz 19. oktobri piedzērušies aizbraukuši uz “Zlaugotnes” mājām pie gados vecā zemnieka A. Zlaugotņa, apsūdzētie Graudiņš, Laukmanis, Salenieks, Cielavs un Baltais tika uzskatīti par bandītiem. Saimnieka meita no bailēm paslēpās skapī. Mājās tika izdarīta pamatīga kratīšana, kuras laikā apsūdzētais Graudiņš nozaga kandžas pudeli un mēģināja nozagt arī cigarešu iemuti. Apsūdzētais Graudiņš mājas saimnieku A. Zlaugotni piekāva.

Nakti no 1945. gada 19. uz 20. oktobri tā pati apsūdzēto grupa “Baidiņu” mājās arestēja pagasta vecmāti M. Ūdri, kurai lika sekot viņiem, pavēlot paņemt līdz produktus piecām diennaktīm. Pa ceļam apsūdzētais Graudiņš, pats sēžot pajūgā, sitot ar šautenes laidni Ūdrei pa muguru, kas gāja kājām, viņu steidzināja, piedraudot Ūdrei, ja viņa neiešot ātrāk, tad viņu ar grožiem piesiešot pie pajūga.

Nobraucis 2-3 kilometrus no “Baidiņu” mājām, Graudiņš pavēlēja Ūdrei nostāties uz ceļiem pie grāvja un teica, ka viņu nošaušot un lai viņa pasakot savu pēdējo vēlēšanos. Pēc tam Graudiņš pavēlēja Ūdrei lūgt piedošanu. Pēc šādas ņirgāšanās Graudiņš un Laukmanis atlaida Ūdri uz mājām. Kad Ūdre pagriezās un sāka iet uz savas mājas pusi, apsūdzētie raidīja vairākus šāvienus.

Tajā pašā naktī apsūdzētie Graudiņš, Laukmanis, Salenieks, Cielavs un Baltais ieradās “Veļķēnu” mājās pie saimnieces A. Gozītes. Viņa, ieraugot apbruņotus, piedzērušos cilvēkus, sāka kliegt. Apsūdzētais Graudiņš sadusmojās, paķēra no plīts trauku ar ūdeni un uzlēja to Gozītei uz galvas.

Naktī no 1945. gada 22. uz 23. oktobri apsūdzētie Graudiņš, Laukmanis, Salenieks, Cielavs, Baltais un Junders ieradās “Zīliņu” mājās, kur dzīvo 75 gadus vecā A. Punka ar paralizēto radinieci K. Ādamsoni. “Zīliņu” mājās tika izdarīta vispārēja kratīšana, kuras laikā apsūdzētais Cielavs ar šauteni uzlauza skapi. Kratīšanas laikā augstāk minētie apsūdzētie nozaga 2 šineļus, 5 vecās Latvijas armijas formas tērpus, 2 cepures, jostu, steku, radio austiņas un grāmatas.

Līdzapsūdzētais Cielavs paralizētās K. Ādamsones istabā nozaga Ādamsonei un Punkai piederošo lādīti ar dārglietām un konkrēti: zelta ķēdīti ar tādu pašu krustiņu, platu zelta aproci, 9 zelta gredzenus, zelta pulksteni ar zelta aproci, aproču pogas ar zelta apmali, dzintara cigarešu iemuti ar zelta apmali, 2 zelta brošas, 11 cara laika sudraba monētas, 1 cara laika zelta monētu un kaklarota ar 3 briljantiem.

Līdzapsūdzētais Graudiņš nozaga 2 alpaka galda nažus un papirosu kārbu, kurus kratīšanas dalībnieki tūdaļ pat nopīpēja. Līdzapsūdzētais Salenieks nozaga smaržu pudelīti.

Naktī no 1945. gada 23. uz 24. oktobri apsūdzētie Graudiņš, Laukmanis, Salenieks, Cielavs, Baltais un Junders “Aptieku” mājās tās saimniekam A. Trumkalnam izdarīja vispārēju kratīšanu, kuras laikā tika nozagts fotoaparāts “Leika”, kā arī 2 velosipēda riepas. Bez tam pēc līdzapsūdzētā Jundera iniciatīvas tika nozagta 1 konjaka pudele no trim mājās esošajām.

1945. gada 24. oktobra dienā apsūdzētie Junders un Graudiņš divatā, piedzērušies atgriezās “Aptieku” mājās.

Graudiņš piekāva 66 gadus veco saimnieci Trumkalni un paņēma 2 atlikušās konjaka pudeles, ko viņš vēlāk ar Junderu izdzēra.

“Aptieku” māju dienas apmeklējuma laikā apsūdzētais Junders A. Trumkalnei draudēja ar šauteni.

Pēc tam Junders A. Trumkalni un viņas slimo vīru ieslēdza atsevišķā istabā, bet mājas durvis aizslēdza ar piekaramo atslēgu un slēdzeni noslēpa aiz durvīm. Savu rīcību Junders motivēja ar to, ka negribot, lai Trumkalns aizvedot prom graudus.

Piekautā A. Trumkalne kopā ar savu slimo vīru aizslēgtajā istabā atradās diennakti.

Naktī no 1945. gada 19. uz 20. oktobri apsūdzētie Graudiņš, Laukmanis, Salenieks, Cielavs, Baltais “Driģeņu” mājās saimniecei E. Lietavietei, kas vecuma dēļ ir atbrīvota no valsts piegādēm (Lietavietei ir 69 gadi, bet viņas vīram 82 gadi), pieprasīja zeltu un kandžu, bet, kad saimniece paziņoja, ka zelta un kandžas viņai neesot, mājās tika izdarīta pamatīga kratīšana, pēc tam augstāk minētie apsūdzētie sāka draudēt vecajiem Lietaviešiem par neizpildītajām valsts piegādēm ar arestu. Tad viņi pieprasīja vakariņas, kas apsūdzētajiem tika arī pasniegtas.

1945. gada naktī no 18. uz 19. oktobri apsūdzētie Graudiņš, Laukmanis, Salenieks, Cielavs un Baltais izdarīja kratīšanu “Anduļu” mājās pie saimnieces M. Ozoliņas.

Kratīšanas laikā apsūdzētais Graudiņš nozaga 20 sērkociņu kastītes un petrolejas lampu. Kratīšanas laikā atrasto vīnu viņi izdzēra vakariņu laikā, kuras pēc apsūdzēto prasības Ozoliņa bija spiesta pagatavot. Neapmierinoties ar sagatavotajām vakariņām, Graudiņš pats krāsnī atrada cepeti, ko apsūdzētie tūdaļ apēda.

Vakariņu laikā apsūdzētais Graudiņš jautāja Ozoliņai: “Kā uz to visu skatās pārējie pagasta iedzīvotāji?”. Uz to tika saņemta atbilde: “Visi zina, kā jūs tautu nospiežat uz ceļiem”. Apsūdzētie Graudiņš, Laukmanis, Salenieks un Cielavs par atbildi sāka smieties un paziņoja, ka “tā mēs arī rīkosimies, lai visi zinātu, kas tā padomju vara tāda ir”.

Apsūdzētais A. Ļjaskovskis, ko apsūdzētie Graudiņš, Laukmanis un Junders pilnā apjomā informēja par viņu, kā arī par apsūdzēto Cielava un Baltā izdarītajiem noziegumiem, kā, piemēram, par zemnieku piekaušanu un nelikumīgiem arestiem, par ņirgāšanos par viņiem un māju kratīšanu naktīs, kuras notika pēc viņa, Ļjaskovska kūdīšanas, izteica savu apmierinājumu par zemnieku piekaušanu un arestiem, kā arī par nakts izbraukumiem uz zemnieku mājām.

Ļjaskovskis citiem apsūdzētajiem ieteica šo noziegumu iespējamās izmeklēšanas gadījumā savos nodarījumos neatzīties un “turēties no prokuratūras tālāk”.

Ar savām augstāk minētajām noziedzīgajām darbībām apsūdzētais Ļjaskovskis, kā arī apsūdzētie Graudiņš, Junders, Laukmanis, Salenieks, Cielavs un Baltais kā varas pārstāvji, apzināti radīja neapmierinātību plašu Madonas apriņķu iedzīvotāju  vidū.

 

Apsūdzības slēdziens sastādīts:            Rīgā, 1945. gada 2. novembrī.

 

LPSR Prokuratūras svarīgo lietu

izmeklētājs justīcijas jaunākais

padomnieks (Vulfsons)

 

LPSR Prokuratūras Izmeklēšanas

daļas priekšnieks

justīcijas vecākais

padomnieks (Paegle)

 

LVA, PA-101. f., 8. apr., 20. l., 314. -326.lp. Apstiprināta kopija. Tulkojums no krievu val.

 

 

10. No LPSR tieslietu tautas komisāra A. Jablonska raksta laikrakstā “Cīņa”- “Stingri ievērot sociālistisko likumību!”

 

1945. gada 2. novembrī

 

[..]

 

Šajās dienās padomju tiesa skatīja cauri kāda tautas ienaidnieka – Kalupes pagasta zemnieka A. Kokina lietu, kuram ir 3 zirgi, 2 govis, aitas, cūkas un lauksaimniecības inventārs, tātad pilnīga iespēja norēķināties ar valsti, bet viņš apzinīgi to nedarīja. Viņš pat mēģināja pierunāt citus zemniekus sekot viņa piemēram. Tiesa piesprieda A. Kokinam 5 gadus cietuma sodu ar visas mantas konfiskāciju un 11650 rubļu piedzīšanu par labu valstij un valsts piegādes neizpildīšanu.

Par valsts piegādes neizpildīšanu un par valsts apkrāpšanu tiesa sodīja Ļaudonas pagasta zemnieku Augustu Zosāru ar brīvības atņemšanu uz 8 gadiem, ar visas mantas konfiskāciju un ar tiesību atņemšanu uz 3 gadiem.[..]

 

Cīņa, 1945. gada 2. novembris.

 

 

11.  No LK(b)P CK sekretāra J. Jurgena runas LK(b)P CK 1945. gada 12.- 13. novembra plēnumā par parādnieku nepamatotu sodīšanu

 

1945. gada 13. novembrī

[..]

 

Ar kailu administrēšanu, ar tiesu un prokuratūras aparāta palīdzību labību mēs nesagādāsim un tā nav tā jāsagādā. Tas nebūtu pareizi. Es gribu sniegt dažas ziņas. Šajā labības sagādes kampaņā ir notiesāti vairāk nekā 700 cilvēki, bet pagājušā gadā labības sagādes kampaņā tika notiesāti apmēram 40 cilvēki. Taču kā notiek šis spiediens uz kulakiem? Kā mēs cīnāmies ar sabotieriem? Minēšu dažus piemērus. Ja ņemtu to pašu Jēkabpils apriņķi, piemēram lietu Nr. 443. Jānis Karčs, 71 gads, sievai – 66 gadi, parāds – 64 kg graudu, 400 kg siena, 1,6 kg vilnas, 60 olas. Brīdinājums viņam izsniegts 5. septembrī, īpašums aprakstīts 18. septembrī. Valsts obligātās saistības izsniedz 18. septembrī, bet tiesā 19. septembrī. [..] Lietas Nr. 444, 452, 453. Saistības izsniegtas 5. septembrī, brīdinājumi – 5. septembrī un 19. septembrī notiesāti. [..] Notiesā agrāk nekā izsniedz brīdinājumus. [..] Dažkārt LK(b)P apriņķa komitejas sekretārs, apriņķu izpildu komitejas priekšsēdētājs, arī pilnvarotie ierodas, sastāda kulaku sarakstus, ieraksta kulakos jebkuru saimniecību tādēļ, ka tā nenodod labību, bet, ja noskaidro, tad izrādās, ka “kulakam” pieder tikai 2 ha zemes, bet pats viņš ir 70 gadus vecs.

 

LVA, PA-101. f., 7. apr., 7.l., 169.-170. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

12.No apsūdzības slēdziena  krimināllietā par izdarītajiem kriminālnoziegumiem Daugavpils apriņķa Preiļu pagastā

 

 

Rīgā                                                            1946.gada 12. janvārī

 

[..]

 

Apsūdzības slēdziens:

 

1.Ivana Ivanova,

2.Staņislava Ancveira,

3.Ivana Pastera,

4.Antona Karnača lietā,

kuri apsūdzēti KPFSR Kriminālkodeksa 110. panta 2. daļas noziegumos,

 5.Mihaila Bakļicka,

6.Edgara Strazdiņa lietā,

kuri apsūdzēti KPFSR Kriminālkodeksa 193-17.”a” panta noziegumos,

7. Prokopija Veselova lietā,

kurš apsūdzēts KPFSR 193-17. ”a” panta noziegumos.

1945. gada decembrī Latvijas PSR Prokuratūra saņēma materiālus par sociālistiskās likumības pārkāpumiem Latvijas PSR Daugavpils apriņķa Preiļu pagastā, kuri liecina, ka vietējie varas orgānu pārstāvji nelikumīgi atņēmuši zemniekiem īpašumu, kā arī par citiem likumības pārkāpumiem.

Šie materiāli kļuva par iemeslu šās lietas ierosināšanai.

Šajā lietā izdarītajā iepriekšējā izmeklēšanā ir noskaidrots sekojošais:

1945. gada augustā – oktobrī Preiļu pagasta partorgs I. Ivanovs, Preiļu pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs S. Ancveirs, viņa vietnieks I. Pasters, saskaņā ar vadošo orgānu direktīvām, tika pilnvaroti organizēt darbu, lai zemnieku saimniecības izpildītu valsts obligātās labības piegādes.

Šis darbs, kuru viņi 1945. gada augustā bija atstājuši pašplūsmā, noveda pie tā, ka pagasts augusta labības sagādes plānu neizpildīja.

Sakarā ar to 1945. gada augusta beigās kā apriņķa izpildu komitejas un LK(b)P Daugavpils apriņķa komitejas pilnvarotie uz Preiļu pagastu tika komandēti LK(b)P apriņķa komitejas instruktors A. Karnačs un 308. strēlnieku divīzijas politdaļas apriņķa organizācijām palīgā aģitācijas masu darba veikšanai labības sagādes laikā nosūtītais šās divīzijas karavīrs- leitnants E. Strazdiņš.

Minētās personas – I. Ivanovs, A. Karnačs, S. Ancveirs, I. Pasters, E. Strazdiņš kopā ar pagastā atrodošos Iekšlietu tautas komisariāta Preiļu pagasta nodaļas priekšnieku M. Bakļicki 1945. gada septembrī, bet, pēc Karnača un Strazdiņa aizbraukšanas, Ivanovs, Ancveirs un Bakļickis arī oktobrī, organizējot pagasta teritorijā labības sagādi, izmantoja tikai nelikumīgas, noziedzīgas metodes, lai piespiestu zemniekus nodot valstij graudus, ko pavadīja ar likumu garantēto pilsoņu īpašuma un personīgo tiesību noziedzīgi pārkāpumi.

I. Ivanovs, A. Karnačs un  S. Ancveirs labības sagādes darbā iesaistīja visai lielu pagasta un Preiļu pilsētas aktīvu un parasti izmantoja šo aktīvu, lai nosūtītu to uz ciema padomēm, sādžām un viensētām, pie kam viņi, Ivanovs, Karnačs, Ancveirs un kopā ar viņiem – I. Pasters, Strazdiņš un Bakļickis bieži vadīja tās aktīva grupas, kuras braukāja pa sādžām un viensētām. Kā liecina iepriekšējās izmeklēšanas materiāli, Ivanovs, Karnačs, Ancveirs, Pasters un Strazdiņš labības sagādes laikā pilnīgi ignorēja masu izskaidrošanas darbu.

Pie tam rupjā veidā tika pārkāpts PSRS Tautas Komisāru Padomes 1942. gada 24. novembra lēmums Nr. 1882 “Par kolhoznieku un viensētu saimniecību atbildību par lauksaimniecības produktu obligāto valsts piegāžu neizpildīšanu”, sakarā ar kuru tikai Sagādes tautas komisariāta orgāniem tika piešķirtas tiesības izsniegt brīdinājumus par labības bezstrīdus izņemšanu labības parādniekiem. I. Ivanovs, S. Ancveirs, I. Pasters, M. Bakļickis, A. Karnačs un E. Strazdiņš personīgi, vai vadot aktīva grupas, kā arī orientējot aktīvu uz šādām nelikumībām, lai piespiestu zemniekus nodot valstij graudus, praktizēja nelikumīgu lopu atņemšanu zemniekiem, bet vairākos gadījumos arī pilsoņu personīgā īpašuma atņemšanu.

Darbojoties, pārkāpdami iepriekšminēto PSRS TKP 1942. gada 24. novembra lēmumu Nr. 1882, I. Ivanovs, S. Ancveirs un I. Pasters sākumā pastāvīgi, apejot Sagādes tautas komisariāta orgānus, izsniedza zemniekiem brīdinājumus par graudu bezstrīdus izņemšanu, pie kam praksē šie brīdinājumi, kā tas redzams no nopratināto I. Ivanova, A. Karnača un citu liecībām pirmkārt tika izteikti trūcīgajām sarkanarmiešu saimniecībām un bijušo partizānu saimniecībām Preiļu pagasta Gaļmuižas, Moskvinas, Augustovas un citās ciema padomēs.

Sakarā ar šo pasākumu pilnīgo neefektivitāti labības sagādes gaitas uzlabošanā Ivanovs, Ancveirs un citas augstāk minētās personas, kuras kā apsūdzētās šajā lietā sauktas pie atbildības, vēlāk vispār atteicās izsniegt zemnieku saimniecībām jebkādus brīdinājumus un lopu un cita īpašuma atņemšanu zemniekiem izdarīja bez jebkāda brīdinājuma.

Izbraucot uz operācijām, kuras bija saistītas ar lopu atņemšanu, parasti būdami apbruņoti, ar Bakļicka palīdzību šajos izbraucienos iesaistot Iekšlietu tautas komisariāta iznīcinātāju bataljona apbruņotus kaujiniekus un leitnantam Strazdiņam piekomandētos 308. strēlnieku divīzijas četrus kareivjus, Ivanovs, Karnačs, Ancveirs, Pasters, Strazdiņš un Bakļickis tādā veidā noorganizēja visai lielu apbruņotu grupu, ar kuras palīdzību viņi varēja vieglāk īstenot nelikumības.

Reizē ar nelikumīgu lopu un īpašuma atņemšanu Ivanovs, Ancveirs, Pasters, Bakļickis un Strazdiņš, lai piespiestu zemniekus nodot valstij graudus, praktizēja arī viņu nelikumīgus arestus. Bakļickis ne tikai neaizkavēja šās nelikumības, bet arī pats piedalījās tādos arestos un nelikumīgi turēja aizturētos dažkārt pat vairākas dienas Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā, pieņemot aizturētos, kā viņš pats pratināšanā liecināja, pēc I. Ivanova personīgajām zīmītēm. Šie aizturētie Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā netika reģistrēti, kādēļ noskaidrot visas tās personas, kuras tika nelikumīgi arestētas un turētas ieslodzījumā Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā, nav iespējams. No šajā lietā nopratināto Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļas darbinieku Veselova, Ribakova un citu liecinieku liecībām ir konstatēts, ka tādu arestu gadījumi ir bijuši ļoti izplatīti (lietas  133, 139 a., 140., 184 a., 185., 286. lpp.). 

Aizturētos parasti turēja ieslodzījumā līdz  tam brīdim, kamēr radinieki izpildīja viņu labības piegāžu saistības.

Bez šiem pasākumiem I. Ivanovs ieviesa un personīgi un ar pagasta aktīva palīdzību īstenoja noziedzīgu dokumentu – pasu, karaklausības apliecību, kā arī citu dokumentu - atņemšanu pilsoņiem, lai piespiestu viņus nodot valstij graudus.

Kā redzams no šajā lietā nopratināto vairāku personu liecībām, kuras apsūdz Ancveiru, lieciniece Volkova un citi, pagastu izpildu komitejas pilnvarotie, kurus uz sādžām un viensētām nosūtīja Ivanovs un Ancveirs, atgriežoties pagasta izpildu komitejā, nodeva Ivanovam veselu kaudzi zemniekiem atņemto dokumentu un parasti Ivanova kabinetā un pie kabineta sapulcējās zemnieki, kuri bija atnākuši pēc viņiem atņemtajiem dokumentiem( lietas 107., 127., 238 a., 239., 240., 254a.  lpp.).

Ir jāsaka, ka dokumentu nelikumīga atņemšana bija ne tikai nelikumīgas piespiešanas veids, lai iedzīvotāji nodotu valstij lauksaimniecības produktus, bet arī veids, kas pilsoņiem, kuri bija palikuši bez dokumentiem, neļāva iesniegt sūdzības augstāk stāvošajām iestādēm par tām nelikumībām, kuras bija pieļautas pret viņiem.

Par to, piemēram, liecināja liecinieks Savelijs Gusevs, kuram 1945. gada 7. oktobrī I. Ivanovs, S. Ancveirs un I. Pasters nelikumīgi atņēma divas govis, trīs aitas un personīgos dokumentus, kamdēļ viņš, Gusevs, nevarēja aizbraukt uz apriņķa centru, lai iesniegtu sūdzību.( lietas  288. lpp.)

Šis apstāklis bija par vienu no iemesliem, kuru rezultātā sūdzību skaits par Ivanova, Ancveira un citu apsūdzēto pieļautajām nelikumībām attiecībā pret kopējo nelikumību skaitu bija ārkārtīgi neliels.

Raksturojot viņa un citu apsūdzēto pieļauto nelikumību ainu, šajā lietā apsūdzētais Ancveirs nopratināšanā liecināja:

“[..] es pilnīgi skaidri apzinājos, ka tās darba metodes, kuras mēs pielietojām [..] ir nelikumīgas. Ir jāsaka tā: katru dienu pagasta aktīvs tiek iztrenkāts pa sādžām un viensētām, zemniekiem masveidīgi tiek atņemti lopi, kuri baros tiek dzīti uz pagasta izpildu komiteju, zemnieki tiek arestēti, tiek atņemtas pases, katru dienu pagasta izpildu komitejā stāv zemnieku rindas, kuri atnākuši pēc atņemtajiem dokumentiem”(lietas 238a., 239.lpp.).

Izmeklēšanā arī ir noskaidrots, ka, izdarot zemnieku nelikumīgas lopu un cita īpašuma atņemšanas, I. Ivanovs, S. Ancveirs, A. Karnačs, I. Pasters un M. Bakļickis noziedzīgi pārkāpa tādu darbību elementāros noformēšanas noteikumus. Par atņemto ne akti, ne apraksti netika sastādīti, un mantu un lopu īpašniekiem par to atņemšanu netika izsniegti nekādi dokumenti. Neviens neveica arī nekādu atņemtā uzskaiti. Tajos gadījumos, kad lopi tika atņemti, lai piespiestu saimniecības nodot valstij graudus, par lopu atdošanu tiem zemniekiem, kuri labības piegādi bija izpildījuši pilnā mērā, Ivanovs, Ancveirs, Pasters un Karnačs lēma patvaļīgi, kādēļ lopu īpašnieki tos atpakaļ daļēji vai pilnīgi nesaņēma.

Atņemtie lopi un cits īpašums parasti tika noziedzīgi izsaimniekoti, iztērēti, dažkārt arī sadalīti starp noziedzīgās atņemšanas dalībniekiem, pie kam, tas viss arī ne ar kādiem dokumentiem netika noformēts.

Automašīnu šoferi, kuri tajā laikā atradās pagastā, lai uz valsts noliktavām pārvadātu graudus, kurus pagastā saņēma uz valsts piegāžu rēķina, par apsūdzētajiem iedotajām automašīnām, lai braukātu pa sādžām un ciemiem pēc lopiem, kā samaksu parasti saņēma govis, cūkas un aitas. Apsūdzētie Ivanovs, Ancveirs, Strazdiņš citu zemnieku saimniecībās atņemtās  cūkas parasti tika nošautas uz vietas, bet gaļa nelikumīgi atdota pārtikai vietējam iznīcinātāju bataljonam.

I. Ivanovs  1945. gada septembrī no kādā saimniecībā atņemtajiem graudiem piesavinājās 150 kg rudzu, kurus pēc tam, kad izmeklēšana šo faktu atklāja, līdz šās lietas izmeklēšanas beigām, nodeva graudu sagādes noliktavā, pie kam, sakarā ar to, ka trūka jebkādas atņemtā uzskaites, tā arī neizdevās noskaidrot, kam šie graudi bija atņemti (lietas  241., 101 a., 264.-265.lpp.).

A. Karnačs, pabeidzot darbu pagastā un izbraucot uz dzīves vietu Daugavpilī, paņēma sev aitu un cūku ( lietas 202a., 256., 278.lpp.).

Arī E. Strazdiņš, aizbraucot uz Daugavpili, no atņemtajiem lopiem sev paņēma aitu (lietas 18a. lpp.).

1945. gada septembra sākumā 15 liellopus Ivanovs un Ancveirs kā “konfiscēto” mantu nodevu vietējam Lopu sagādes kantorim bez jebkādas lopu bijušo īpašnieku norādes (skat. pievienoto dokumentu mapi).^*Ancveirs, sniedzot liecības šajā jautājumā, paskaidroja, ka, trūkstot jebkādai uzskaitei, absolūti nekādā veidā nav iespējams noskaidrot, kādai saimniecībai kādi lopi atņemti.

Augstāk aprakstītos I. Ivanova, S. Ancveira, A. Karnača, I. Pastera, E. Strazdiņa, M. Bakļicka noziegumus raksturo konkrēti dati, kurus ir konstatējušas liecinieku un šajā lietā apsūdzēto liecības:

1945. gada 2. septembrī S. Ancveirs un Bakļickis kopīgi ar I. Ivanovu, Karnaču un Strazdiņu, izbraucot uz Boļšije Oriški sādžu, pēc Ivanova norādījuma Jezupa (Osipa) Brica saimniecībā nelikumīgi, bez brīdinājuma un apraksta sastādīšanas, atņēma 3 govis, zirgu ar pajūgu, 150 kg kviešus un, arestējot Bricu, nosūtīja viņu uz Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļu, kur viņu noturēja vairākas stundas un viņu atbrīvoja Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta pārstāvis. Vēlāk no Bricam atņemtā atpakaļ tika atdots tikai zirgs un viens govs. Kviešus, neieskaitot tos viņa saimniecības graudu sagādē, ar Bakļicka starpniecību, bez jebkādas dokumentu noformēšanas, nodeva Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļas ēdnīcai (lietas  115., 117., 181., 182., 21 a. lpp.).

Tajā pašā dienā, atgriežoties no Preiļu pilsētas, Bakļickis, Strazdiņš, Karnačs, Ivanovs, Ancveirs ar lielu aktīvistu, iznīcinātāju bataljona kaujinieku un Iekšlietu tautas komisariāta karaspēka karavīru skaitu ieradās Preiļu pagasta Zalzovas sādžā, kur, braucot gar pilsoņa Briškas māju, pamanīja, ka daži nepazīstami cilvēki no mājām dodas uz tuvējo mežu. Iznīcinātāju bataljona kaujinieki un Iekšlietu tautas komisariāta karaspēka karavīri organizēja aizejošo cilvēku apšaudi, bet pēc tam arī meža apšaudi un ķemmēšanu, pie kam apkārtnes mežā trīs cilvēki tika nošauti kā bandīti, kuri bija izrādījuši bruņotu pretestību. Šajā lietā nopratinātā viensētas īpašniece Anna Briška liecināja, ka viņas mājās nav slēpies neviens no bandītiem, bet, kad sākusies šaušana, viņa pati ar bērniem aizbēgusi uz mežu.

A. Karnačs , Bakļickis un Strazdiņš, kuri viensētā ieradās tūdaļ pēc aprakstītās operācijas, tur neatrada nevienu no viensētas īpašniekiem un viņu prombūtnē paņēma 4 govis, zirgu ar pajūgu, 7cūkas, 5 aitas, apmēram tonnu graudus, nesastādot nekādu aprakstu par atņemto, un turpat pieņēma lēmumu visas viensētas ēkas nodedzināt. Viņiem atstājot viensētu, visas ēkas tika nodedzinātas. Cūkas tika nokautas (lietas  202a., 256., 278.lpp.).Briškam atņemtie lopi atpakaļ to īpašniekam netika atdoti.

1945. gada 10. septembrī Strazdiņš, Bakļickis un Karnačs īstenoja arī Preiļu pagasta Ozoliņu sādžas pilsones Virginijas Pasteres viensētas iznīcināšanu.

Iepriekšējā vakarā Iekšlietu tautas komisariāta iznīcinātāju bataljona kaujinieki organizēja apkārtnes ķemmēšanu un apšaudīja Pasteres viensētu. No rīta viensētas īpašniece tajā neatradās, kura pēc iepriekš aprakstītiem notikumiem vispār no šās vietas aizbrauca. Pēc kopīgas norunas Strazdiņš, Karnačs, Bakļickis nolēma paņemt visus šīs viensētas lopus, bet pašu viensētu nodedzināt. Tas tajā pašā rītā tika izdarīts. Pie kam viensētā paņēma 4 cūkas, kuras turpat nokāva, 4 vistas, 2 govis. Pēc tam Strazdiņš personīgi ar viņam pakļautajiem karavīriem aizdedzināja viensētas ēkas, kuras ugunsgrēks iznīcināja.

Raksturīgi, ka, neraugoties uz apsūdzēto Ivanova, Karnača, Ancveira un citu apgalvojumiem,  tamlīdzīgi pasākumi tikuši veikti, lai pastiprinātu labības piegādi valstij. Neraugoties uz apriņķa direktīvo organizāciju  norādījumu par to, lai aktīvs ar saviem spēkiem organizētu kulšanu tajās saimniecībās, kuras ļaunprātīgi izvairās no labības piegādēm, pēc Pasteres viensētas iznīcināšanas Ozoliņu sādžā uz lauka tika pamesta daļa no īpašnieces novāktās labības, kura, sākoties ziemai, zem sniega aizgāja bojā (lietas  5., 6., 26a., 27., 28., 31., 116a., 200., 200a., 282a., 283. lpp.).

Tajā pašā 1945. gada septembrī S. Ancveirs un Pasters Pundoru sādžā pilsonim Pēterim Kozuļam nelikumīgi un kā vienmēr, nesastādot aprakstus vai aktus, atņēma 2 govis un 8 aitas. Viena govs un divas aitas Kozuļam vēlāk tā arī netika atdotas.Pēc tam nākamajā dienā I. Ivanovs Kozuļam atņēma kuļmašīnu, ko viņš bija uzstādījis kulšanai (lietas 57., 58., 77., 78., 110.lpp.)

Tajā pašā 1945. gada septembrī Ancveirs, Pasters, A. Karnačs, Bakļickis Preiļu pagasta Indrikšu sādžā Venerandai Skutelei atņēma bez apraksta sastādīšanas 2 govis, zirgu ar pajūgu, cūku, kuru uz vietas nošāva un teļu. Līnijdrošu Bakļickis paņēma Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļai un, neraugoties uz Skuteles lūgumu, neatdeva.

No Skutelei atņemtā atpakaļ atdots ir tikai zirgs (lietas 60., 62., 63., 77., 102., 103.lpp.).

Tajā pašā dienā tās pašas personas ieradās Ansputka saimniecībā, kur nevienu no ģimenes locekļiem nesatika (kā izriet no I. Pastera liecībām, visa ģimene iebēga mežā) un, īpašniekiem promesot, no saimniecības paņēma 3 govis un vairākas aitas, nesastādot ne izņemšanas aktus, ne aprakstus(lietas 77 a. lpp.).

1945. gada septembrī I. Pasters, Bakļickis, Strazdiņš arestēja Prikuļu ciema padomes iedzīvotāju Drivenieci, kuru vairākas dienas noturēja Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā. Drivenieces aresta laikā viņai atņēma 2 maisus ar miltiem, 6 pudus ar iesalu. Miltus vispirms piesavinājās Strazdiņš, bet pēc tam Ancveirs paņēma tos uz savu dzīvokli un tos iztērēja.

Iesalu Ancveirs un Ivanovs izmantoja, lai izgatavotu alu dzeršanai pagasta izpildu komitejā (lietas 105 a., 109., 227., 241.lpp.).

Tajā pašā mēnesī I. Ivanovs un I. Pasters Preiļu pagasta Smelteru sādžā arestēja Iekšlietu tautas komisariāta ceļu satiksmes pārvaldes darbinieku Mičuli, lai piespiestu viņa radiniekus izpildīt labības piegādes. Mičulis pēc Ivanova norādījuma vairākas dienas tika aizturēts Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā (lietas  105a., 106., 109 a., 110.lpp.).

1945. gada 29.-30. septembrī S. Ancveirs un I. Pasters patvaļīgi atņēma lopus un citu īpašumu Preiļu pagasta Slasteniku un Plundoru sādžu iedzīvotāju Ludviga Pastera un Apolonijas Elstas saimniecībās. Pasteram tajā gadījumā tika atņemts, kā tas ir konstatēts pēc Antoņinas Pasteres paziņojuma, zirgs ar līnijdrošku un pajūgu, divas govis, trīs aitas, cūka, sega, palagi, dažādas drēbes, apavi, sienas pulkstenis, vairākas aitādas, aitas vilna un citas mantas. Atņemšana notika nesastādot nekādu aprakstu, un vēlāk liela daļa no atņemtā vispār nebija atrodama. Pagasta izpildu komitejā bija palikušas tikai dažas aitādas un Pasteres sega. Viņai atņemto pulksteni Ancveirs atdeva pilsonim Arnsburgam, kurš bija piedalījies mantu atņemšanā. Elstas saimniecībā bez akta vai apraksta sastādīšanas šajā reizē tika atņemtas 2 govis, 9 aitas, zirgs un pajūgs (lietas  55., 56., 58., 59., 66., 68., 70., 240 a. lpp.).

1945. gada septembrī A. Karnačs, Bakļickis un Ancveirs Boļšije Oriški sādžā Aloiza Brica saimniecībā, nesastādot aprakstu, paņēma zirgu ar līnijdrošku, 2 govis un teli (lietas  95., 117., 200.lpp.).

1945. gada 7. oktobrī I. Ivanovs, S. Ancveirs un I. Pasters ar iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem ieradās Krivosolas sādžā pie pilsoņa S. Guseva, karavīra tēva, kuram nelikumīgi atņēma 2 govis un 3 aitas. Gusevs tajā laikā bija izpildījis visas valsts piegāžu saistības, bet par lopu atņemšanas iemeslu kalpoja tikai Ivanova patvaļa, kas pieprasīja, lai Gusevs nodotu graudus trīs reizes vairāk, sakarā ar ko Ivanovs patvaļīgi izlaboja Gusevam izsniegtās saistības par graudu piegādi. Vienlaicīgi ar to Ivanovs atņēma Gusevam visus personīgos dokumentus, kas Gusevam liedza iespēju jebkur griezties ar sūdzību par nelikumībām.

Gusevam lopi netika atdoti(lietas  288.lpp.).

Tajā pašā dienā Ivanovs, Ancveirs un Pasters, tādos pašos apstākļos atņēma Guseva brālim – Kaļistratam Gusevam, karavīra tēvam, kura dēls atrodas Sarkanajā Armijā, līnijdrošku un 3 aitas, pie kam Ivanovs viņam arī atņēma personīgos dokumentus. Arī Gusevs līdz tam laikam graudu sagādes saistības bija izpildījis pilnā mērā.

Gusevam atņemto līnijdrošku Ivanovs izmantoja personīgiem izbraukumiem un Gusevam neatdeva. Arī lopi viņam netika atdoti (lietas 118.-119.lpp.).

1945. gada septembra beigās I. Ivanovs Malije Leici sādžā, kur I. Ivanovs ieradās kopā ar I. Pasteru un pagasta komsorgu Ominu Grigorija Ivanova viensētā, īpašnieka prombūtnē, kā bezsaimnieka mājās, atņēma pie Grigorija Ivanova glabāšanā esošās karavīra Nadeļa mēbeles. No atņemtajām mēbelēm Ivanovs personīgi piesavinājās dīvānu un bufeti un Ominam atdeva skapi, galdu un trīs krēslus. Neraugoties uz to, ka mēbeles tika paņemtas kā bezsaimnieka mantas, I. Ivanovs mēbeles vietējos finansu orgānos nepiereģistrēja (lietas  51.-54., 79., 81., 81.-84.lpp.).

1945. gada oktobrī I. Ivanovs kopā ar minēto Ominu par graudu piegādes neizpildīšanu Prikuļu ciema padomē atņēma pilsonim Golubevam govi un teli (lietas  80.lpp.).

Bez iepriekš minētajiem nelikumīgajiem lopu atņemšanas gadījumiem bija arī vesela rinda citu gadījumu. Izmeklēšana ir noskaidrojusi, ka, piemēram, Andrejam Gatiņam atņemta govs un 2 aitas, Matrjonai Grokotjevai atņemts zirgs un rati, Jeļenai Kuzulai atņemtas 2 govis, 14 aitas, 2 cūkas. Lopi atņemti arī Ivanam Soljanekam un citiem(lietas  89., 95., 96 a., 101 a., 200a. lpp.).

No lietā nopratinātās liecinieces J. Volkovas, Preiļu pagasta izpildu komitejas kara uzskaites galda vadītājas, kura dzīvo pagasta izpildu komitejas ēkā, liecībām ir noskaidrots, ka pagasta izpildu komitejas pagalmā un šķūnī pastāvīgi atradās 7-8 atņemtie zirgi, 4 līnijdroškas, govis un citi lopi.

I. Ivanovs sakarā ar ārkārtīgi lielo lopu skaitu, kas bija savākts pie pagasta izpildu komitejas, stāstīja, ka viņš organizēšot sovhozu vai pagasta izpildu komitejas palīgsaimniecību.

Ancveirs, sniedzot paskaidrojumus par to, kādēļ lopu atņemšana netika noformēta ar aktiem, liecināja, ka viņi neesot paspējuši to izdarīt, jo katra jauna diena aizsākusies ar izbraukumiem pa sādžām un viensētām pēc lopiem (lietas  254., 239., 239a.lpp.).

Bijušais Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļas priekšnieks M. Bakļickis noziedzīgi pārkāpa viņam piešķirtās pilnvaras un piedaloties, kā tas iepriekš aprakstīts, nelikumīgā lopu atņemšanā zemniekiem un viņu arestos, personīgi atņēma mēbeles pilsonei A. Maļinovskai Dervanišku sādžā – skapi, dīvānu, šujmašīnu un sienas pulksteni, kuru piesavinājās. Pēc apriņķa prokuratūras iejaukšanās viņš Maļinovskai atdeva skapi, šujmašīnu un pulksteni, bet dīvānu neatdeva (lietas 192., 193., 194., 195., 196.lpp.).

1945. gada oktobrī un novembrī I. Ivanovs un S. Ancveirs pilsoņu Sokolova un Malinieka saimniecībās iznīcināja valstij piederošos un valsts ciltslietu grāmatā ierakstītos sugas bulli un kuili.

Ivanovs un Ancveirs pēc buļļa komandēja pagasta komsorgu Ominu, kas bulli aizveda uz Preiļiem, kur to pēc Ivanova un Ancveira rīkojuma nokāva, bet gaļu izmantoja iznīcinātāju bataljona un pagasta izpildu komitejas ēdnīcā.

Lai šo rīcību attaisnotu, Ivanovs nopratināšanā vienīgi atzina to, ka bullis esot kļuvis mežonīgs un sakropļojis kādu no viņa kopējiem.

Sugas kuilis, kā noskaidrots Ancveira un I. Pastera liecībās, esot nokauts pēc atbraukšanas uz viensētu. Tur ieradušies Ivanovs, Ancveirs un Pasters ar aktīvistiem un iznīcinātāju bataljona kaujiniekiem – kopumā 30 cilvēkiem. Sakarā ar to, ka viensētas īpašnieka tur nebija, tad 4-5 pudus smagais kuilis tika nokauts, lai būtu ar ko pabarot šo nodaļu (lietas  46.-50., 79., 112., 227a.  lpp.).

Izmeklēšanā ir noskaidrots, ka visu iepriekš aprakstīto nelikumību iniciatori un vadītāji bija apsūdzētie I. Ivanovs un S. Ancveirs. Vairākas personas, tajā skaitā aktīvisti, kuri bija iesaistīti šajās nelikumībās, bija norādījuši uz šādas rīcības nepieļaujamību. Ancveirs parasti atbildēja, ka viņš ir “saimnieks” un, ka “tas ne uz vienu neattiecas”, ka viņš “ par visu atbild”. Ivanovs, kā tas noskaidrots ar Ancveira liecībām un viņa paša personīgajām liecībām, ticis brīdināts par nelikumību nepieļaušanu un pārspīlējumu nepieļaušanu labības sagādē. To 1945. gada septembra vidū darījis Daugavpils apriņķa prokuratūras pārstāvis, kurš bija izbraucis uz šo pagastu. Pēc viņa aizbraukšanas Ivanovs sapulcinājis aktīvu un paziņojis, ka prokuratūras darbinieki tikai traucējot darbā, ka tagad vajagot vadīties pēc principa “soli atpakaļ – divus soļus uz priekšu un rītdien atkal spert divus soļus uz priekšu” un no rīta atkal aizsūtījis aktīvistus uz sādžām, lai atņemtu lopus (lietas  110., 110 a., 127., 139., 239., 239 a., 254 a., 256., 257.,   262 a.  lpp.).

Attiecībā uz šajā lietā pie atbildības saukto bijušo Iekšlietu tautas komisariāta Preiļu pagasta nodaļas priekšnieku Bakļicki ir noskaidrots, ka 1945. gada septembra beigās viņš, Bakļickis, ir noziedzīgi pārkāpis viņam piešķirtās dienesta pilnvaras, kopā ar tā paša pagasta Iekšlietu tautas komisariāta nodaļas milici P. Veselovu noslepkavojis arestēto  Preiļu pagasta iedzīvotāja Ivanu Rubanu.

Kā noskaidrots no Bakļicka liecībām, un kas attiecas uz to, ka Rubanu noslepkavoja Veselovs; Rubanu par ieroča nelikumīgu glabāšanu aizturēja Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā komandējumā esošais Latvijas PSR Iekšlietu tautas komisariāta darbinieks, par kuru lieta ir izdalīta atsevišķā izskatīšanā, un, kurš Bakļicka kabinetā un viņa klātbūtnē, Rubanu pratināšanas laikā piekāva. Pēc lietas apstākļiem Rubanu no ieslodzījuma vajadzēja atbrīvot, taču uzskatot par bīstamu smagi piekauto Rubanu atbrīvot, Bakļickis ar minēto darbinieku pieņēma lēmumu Rubanu nogalināt. Sakarā ar to, vedot viņu uz tuvējo mežu, lai meklētu tur Rubana šauteni, Bakļickis deva rīkojumu milicim Veselovam Rubanu nošaut. Veselovs ar šauteni no neliela attāluma krūtīs Rubanu mežā nošāva, inscinējot to, kā nošaušanu sakarā ar bēgšanas mēģinājumu. Par Rubana noslepkavošanu tādos apstākļos Bakļickis tajā pašā dienā pa telefonu informēja savu tiešo priekšnieku – Iekšlietu tautas komisariāta Daugavpils pilsētas un apriņķa daļas priekšnieku.

Teikto apstiprina kā Bakļicka un Veselova personīgā atzīšanās, tā arī liecinieka, Iekšlietu tautas komisariāta Preiļu pagasta nodaļas miliča I. Ivanova liecības un tiesu medicīnas ekspertes slēdziens (lietas  155.-172., 176.-178., 213.-214., 231.-233., 271.-275. lpp.).

Šajā lietā kā apsūdzētie pie atbildības sauktie I. Ivanovs, S. Ancveirs, A. Karnačs, P. Veselovs viņiem izvirzītajās apsūdzībās sevi par vainīgiem pilnīgi atzina. I. Pasters un E. Strazdiņš sevi par vainīgiem neatzina, nenoliedzot viņiem inkriminētos faktus, taču paskaidrojot, ka visas iepriekšminētās nelikumības tikušas pieļautas sakarā ar to, ka visas darbības tikušas saskaņotas ar Ivanova, Ancveira, Karnača norādījumiem, pie kam Briškas un Pasteres viensētu nodedzināšanas faktu Strazdiņš arī izskaidro ar Karnača un Bakļicka lēmumu šajā jautājumā.

M. Bakļickis sevi par vainīgu atzina daļēji, atzīstot sevi par vainīgu Rubana slepkavībā, pēc konfrontēšanas ar Strazdiņu - arī par Briškas viensētas nodedzināšanu, bet faktus par mantas nelikumīgu atņemšanu zemniekiem attiecina uz Ivanovu, Karnaču un citu vainu, paskaidrojot, ka tikai gadījuma pēc kopējos braucienos piedalījies kopā ar citiem apsūdzētajiem, ka tādējādi viņam iznācis piedalīties zemnieku arestos un lopu atņemšanā. Viņš nenoliedza, ka nelikumīgi saņēmis un turējis ieslodzījumā Iekšlietu tautas komisariāta pagasta nodaļā pēc Ivanova zīmītēm tos arestētos zemniekus, kuri nebija nokārtojuši labības piegādes.

Ar iepriekšējās izmeklēšanas materiāliem visi apsūdzētie viņiem izvirzītājās apsūdzībās ir atmaskoti pilnā mērā. [..]

Šī lieta jāskata Baltijas kara apgabala kara tribunālā.

 

Latvijas PSR Prokuratūras

sevišķi svarīgo lietu izmeklētājs

justīcijas jaunākais padomnieks (Drozdovs)

 

Latvijas PSR Prokuratūras

Izmeklēšanas daļas priekšnieks

justīcijas vecākais padomnieks (Paegle)

 

 

 

LVA, PA-101. f., 9. apr., 72. l., 2. - 18. lp. Apstiprināta kopija.Tulkojums no krievu val.

*netiek publicēti

 

13. LPSR tieslietu tautas komisāra A. Jablonska ziņojums LK(b)P CK sekretāram J.Jurgenam par obligātās lauksaimniecības produktu sagādes parādnieku sodīšanu

 

Slepeni

                                                                                  Eks.Nr.1.

 

Latvijas PSR Tieslietu tautas komisariāts

 

Nr. 11-s                                                       1946. gada 17. janvārī

 

Latvijas K(b)P CK sekretāram

b. JURGENAM

 

Latvijas PSR Tieslietu tautas komisariāts decembrī izpētīja tiesu praksi par to, kā tautas tiesas izskata krimināllietas, kuras saistītas ar lauksaimniecības produktu valsts sagādes neizpildīšanu (KPFSR Kriminālkodeksa 61. panta 2. un 3. daļa).

Pārbaudē tika konstatēts, ka dažas tautas tiesas atsevišķās lietās ir pieļāvušas procesuālā likuma pārkāpumus, kā arī vairākos gadījumos ir piemērojušas mīkstus soda mērus. Tā, piemēram, no 17 notiesātajiem, 4 cilvēkiem ir piespriests nosacīts sods, 1 cilvēkam – labošanas darbi un 1 cilvēkam – brīvības atņemšana uz 6 mēnešiem. Tautas tiesām šajos jautājumos tiks doti atbilstoši norādījumi.

Bez tam tautas tiesas 4 cilvēkus ir attaisnojušas un attiecībā uz vienu- LPSR Augstākā tiesa lietas tiesvedību ir pārtraukusi.

Tas liecina par to, ka izmeklēšanas orgāni un prokuratūra nepamatoti ierosina krimināllietas pret tiem zemniekiem, kuri nav ļaunprātīgi valsts parādnieki.

Tā, piemēram, Liepājas apriņķa prokuratūra (prokurors Ivanovs) 1945. gada 6. oktobrī sauca pie kriminālatbildības pēc Kriminālkodeksa 61. panta 2. daļas 1906. gadā dzimušo J. Būri par atteikšanos izpildīt valsts piegādes. Būrim pieder 25 hektāri zemes, no kuriem 17,99 ir aramzeme. Viņam augustā – septembrī bija jānodod 6,33 centneri. Līdz 12. septembrim viņš nodeva tikai 80 kg graudu. Saskaņā ar grafiku kuļmašīna pie Būra atbrauca tikai 3. septembrī. Sagādes tautas komisariāta pilnvarotais 4. oktobrī iesniedza brīdinājumu par piegādes izpildi līdz 1945. gada 14. oktobrim. Prokurors krimināllietu ierosināja 6. oktobrī un Būris tika apcietināts. Lietā nav nekādu ziņu par to, ka viņš būtu atteicies izpildīt valsts piegādes, jo pēc kulšanas graudus vajadzēja iztīrīt un izkaltēt un līdz brīdinājumā norādītajam termiņam viņš saistības varēja izpildīt. Pēc aresta Rucavas pagasta izpildu komiteja paņēma atslēgas un tā iemesla dēļ lopi viņa saimniecībā kādu laiku palika bez barības.

Liepājas apriņķa 1. iecirkņa tautas tiesa (tautas tiesnesis Šeperis) 1945. gada 4.novembrī Būri attaisnoja un no ieslodzījuma atbrīvoja. Tādējādi ieslodzījumā viņš nepamatoti tika noturēts 29 dienas.

Madonas apriņķa prokurora vietnieks b. Boļševs 3. oktobrī ierosināja krimināllietu pret 1900. gadā dzimušo J. Briedi pēc Kriminālkodeksa 59.-6. panta un tajā pašā dienā viņu apcietināja. Briedim pieder 30 ha zemes, no tiem 10 ha ir aramzeme. Saistības par valsts piegādes nodošanu viņam tika izsniegtas tikai 1945. gada 1. oktobrī un vienlaicīgi – arī brīdinājums par valsts piegādes izpildi 10 dienu laikā. Pēc grafika kuļmašīnai viņa saimniecībā bija jāierodas 1. oktobrī, bet jau 3. oktobrī Briedis tika apcietināts. Lietā nav nekādu materiālu par to, ka viņš būtu atteicies izpildīt valsts piegādi.

Madonas apriņķa 2. iecirkņa tautas tiesa (tautas tiesnesis b. Kalme) 1945. gada 10. novembrī arī Briedi attaisnoja. Viņš ieslodzījumā nepatiesi tika noturēts 31 dienu.

Bauskas apriņķa prokurors b. Tarasovs 1945. gada 20. oktobrī ierosināja krimināllietu pret Vili Andruševiču pēc 61. panta 3. daļas. Viņš tika apvainots par to, ka viņam piederot kulaku saimniecība un viņš ļaunprātīgi izvairoties no valsts piegādes izpildes.

Bauskas apriņķa 1. iecirkņa tautas tiesa (tautas tiesnesis b. Ancāns) 1945. gada 21. novembrī konstatēja, ka apsūdzētajam Vilim Andruševičam pieder tikai 15 ha zemes, bet pārējie 15 ha pieder viņa tēvocim Krišjānim Andruševičam, kurš  jau 8 gadus dzīvo atsevišķi. 1944. gadā saistības katrai saimniecībai izrakstītas atsevišķi, bet 1945. gadā Panemunes pagasta izpildu komiteja tās apvienoja un apsūdzētajam uzlika ārkārtīgi lielas valsts piegādes. Vilis Andruševičs nepareizo aplikšanu pārsūdzēja augstāk stāvošajās instancēs.

Iepriekšējās izmeklēšanas laikā uz viņa iesniegumu prokurors nekādi nereaģēja. Brīdinājumu par valsts piegādes izpildi viņam izsniedza 24. oktobrī, t. i. 3 dienas pēc aresta. Tiesas sēdē prokurors atteicās no apsūdzības uzturēšanas pret Vili Andruševiču un tautas tiesa viņu attaisnoja, atbrīvojot no ieslodzījuma, kurā viņš nepamatoti tika noturēts 1 mēnesi.

Rīgas apriņķa prokuratūras tautas izmeklētājs b. Daukste 1945. gada 18. septembrī ierosināja kriminālo vajāšanu pret R. Krūzi pēc Kriminālkodeksa 59.-6. panta. Viņam pieder 20,90 ha zemes, no kuras aramzeme ir 10,80 ha un viņš līdz 1945. gada 17. septembrim nebija izpildījis valsts piegādes.

Saskaņā ar PSRS TKP 1942. gada 24. novembra lēmumu iedarbības pasākumi pret Krūzi netika pielietoti. Ziņu par viņa ļaunprātīgu rīcību nebija. Brīdinājums izsniegts 13. septembrī, bet viņš arestēts 19. septembrī, t. i., brīdinājuma termiņa beigām. Rīgas apriņķa prokurors b. Rempe Krūzes rīcību pārkvalificēja pēc Kriminālkodeksa 61. panta 1. daļas un LPSR prokuratūra šai kvalifikācijai piekrita, neraugoties uz to, ka Kriminālkodeksa 61. panta 1. daļa neparedz kriminālo vajāšanu. Rīgas apriņķa 1. iecirkņa tautas tiesa (tautas tiesnesis b. Teika), pieļaujot kļūdu, 12. oktobrī nepareizi pieņēma šo lietu tiesvedībā.

Es šo lietu iesniedzu LPSR Augstākās tiesas priekšsēdētājam, lai noprotestētu tautas tiesas sagatavošanas sēdes lēmumu. LPSR Augstākā tiesa atcēla sagatavošanas sēdes lēmumu un šās lietas tiesvedību pārtrauca. Krūze ieslodzījumā pavadīja 17 dienas.

Ierosinot kriminālo vajāšanu pēc Kriminālkodeksa 61. panta 3. daļas, kura kulakiem paredz kriminālatbildību, izmeklēšanas orgāni nepareizi nosaka apsūdzētā sociālo stāvokli, vadoties tikai no viņiem piederošās zemes platības, nenorādot, vai saimniecībā tiek pielietots algots darba spēks.

Tāpat ir atklāta novilcināšana apriņķu prokuratūrās, kur šās kategorijas lietas pēc izmeklēšanas pabeigšanas ilgu laiku netika nosūtītas uz tiesu.

Cecīlijas Marcinkevičas apsūdzības lietu Bauskas apriņķa tautas izmeklētājs pabeidza 1. oktobrī, bet apriņķa prokurors b. Tarasovs lietu uz tiesu nosūtīja tikai 1945. gada 21. oktobrī.

Kazimira Kalvāna izmeklēšanas lieta ir pabeigta 19. septembrī, bet Ludzas apriņķa prokurors b. Zaicevs apsūdzības slēdzienu apstiprināja tikai 1945. gada 31. oktobrī, t. i. pēc 42 dienām.

Izmeklēšana K. Mielavas un M. Laukumas lietā (Liepājas apriņķis) ir pabeigta 19. septembrī, bet tautas tiesā saņemta 1945. gada 24. oktobrī.

P. Krūzes lieta (Rīgas apriņķis) izmeklēšanas orgānos atradās no 1945. gada 18. septembra līdz 1945. gada 11. oktobrim, t. i. no visu izmeklēšanas darbību pabeigšanas līdz lietas nodošanai tiesā pagāja 21 diena.

No pārbaudītajām lietām ir redzams, ka Sagādes tautas komisariāta pilnvarotie ir izturējušies bezatbildīgi pret saimniecību aplikšanu ar valsts piegādēm. Tā, piemēram, Ventspils apriņķa 1. iecirkņa tautas tiesā (tautas tiesnesis b. Otto) 1945. gada 23. novembrī, izskatot apsūdzētā K. Grīvāna lietu pēc Kriminālkodeksa 61. panta 3. daļas paziņoja, ka viņam esot 30 ha zemes, no kuriem aramzeme ‑ 5 ha. Lieciniece* liecināja, ka Grīvānam esot 15 ha aramzemes. Dokumentus par to nepieprasīja, kā arī nepārbaudīja Grīvāna paziņojumu par to, ka okupanti esot viņu izdzinuši no mājām un, ka vācieši ar zirgiem esot iznīcinājuši viņa sējumus un izvazājuši mājsaimniecības īpašumu, ka viņš par to esot iesniedzis iesniegumu, bet neviens neesot atbraucis sējumus apskatīt. Sagādes tautas komisariāta Dundagas pagasta pilnvarotais tiesā paziņoja, ka viņš Grīvāna saimniecību neesot apskatījis, uzskatot to par niecīgu darīšanu.

Analoģisks stāvoklis ir konstatēts tajā pašā tautas tiesā 1945. gada 18. oktobrī, izskatot F. Irbiņa lietu pēc Kriminālkodeksa 61. panta 3. daļas. Ziņas par zemes platību ir pretrunīgas. Tā, piemēram, Puzes pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāja b. Šadurova parakstītajā izziņā ir norādīts, ka Irbiņam pieder 30 ha zemes, bet, nopratinot viņu kā liecinieku tiesā, viņš norādīja, ka zemes platība esot 55 ha. Tādas pat ziņas sniedz Ameļu ciema padomes priekšsēdētājs b. Meijers. Apsūdzētais paziņoja, ka viņa sējumi kara darbības laikā daļēji tikuši iznīcināti un viņš par to esot paziņojis. Šo faktu apstiprina Sagādes tautas komisariāta pilnvarotā aģents Kalniņš un Puzes pagastā izpildu komitejas priekšsēdētājs b. Šadurovs. Taču sējumu apskate nav veikta un valsts piegādes saistības ir izrakstītas pilnā mērā.

Par iepriekšminēto es esmu informējis LPSR prokuroru un Sagādes tautas komisariāta pilnvaroto b. Barjajevu.

 

 

Latvijas PSR tieslietu

tautas komisārs Jablonskis

 

 

LVA, PA-101. f., 9. apr., 74. l., 3.-6. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

* uzvārds nesalasāms

 

 

 

14. LPSR prokurora A. Mišutina un PSRS Sagādes ministrijas pilnvarotā  LPSR J. Barjajeva telegramma apriņķu prokuroriem, LPSR Sagādes ministrijas pilnvarotajiem par piena sagādes parādnieku sodīšanu

 

1946. gada 18. aprīlī

 

Valdības telegramma

 

Divas adreses:

 

Apriņķa prokuroram

Sagādes ministrijas pilnvarotajam

 

Piena sagādes izgāšanos uz valsts obligātās piegādes rēķina mēs izskaidrojam ar to, ka daudzi Sagādes ministrijas apriņķu pilnvarotie un viņu aģenti pagastos nepiedodami vāji kontrolē katras saimniecības norēķināšanos ar valsti, kā arī ar to, ka apriņķu prokurori nenodrošina atbilstošu uzraudzību par to, kā tautas tiesās tiek izskatītas lietas, kuras ir noformētas par parādniekiem, obligāto piegāžu sabotieriem, par masveidīgu zemes platību, lopu noslēpšanu no aplikšanas, par valsts apkrāpšanu. Tas viss ir novedis pie piena sagādes plāna izjaukšanas, centra strādnieku apgādes izjaukšanas. [..]

Tāds stāvoklis nav ciešams. Uzdodam jums: pirmkārt – apriņķu prokuroriem pieprasīt no tautas tiesām nekavējoties izskatīt visas piena sagādes sabotieru lietas, kā arī lietas par zemes platību un lopu slēpšanu no aplikšanas. Otrkārt: sevišķi ļaunprātīgus parādniekus, kā arī tos, kuri slēpj zemes platības un lopus no aplikšanas, sauciet pie atbildības paraugkārtībā, kā par valsts apzinātu, organizētu apkrāpšanu. Treškārt: Sagādes ministrijas pilnvarotajiem piecu dienu laikā 1945. gada un 1946. gada 1. ceturkšņa parādniekiem nekavējoties izsniegt brīdinājumus, pieprasot saistību izpildi. 30. aprīlī telegrafējiet ar abiem parakstiem par veiktajiem pasākumiem šo norādījumu izpildē.

 

Mišutins

Barjajevs

 

LVA, PA-101. f., 9. apr., 72. l., 120. lp. Apstiprināta kopija. Tulkojums no krievu val.

 

 

 

 

15.  No LPSR prokurora A. Mišutina raksta laikrakstā “Cīņa”- “Pastiprināt cīņu pret budžu sabotāžu labības sagādē!”

 

 

 

1946. gada 26. oktobrī

 

[..]

Latvijas darba zemnieku absolūtais vairākums apzinīgi izpilda savas saistības un jau nodod labību valstij virs plāna.

Bet tai pašā laikā budži Latvijas laukos apzināti sabotē labības sagādi. Viņi kavē un vilcina labības piegādi, ar to radot pamatotu sašutumu plašās zemnieku masās, kas prasa stingru rīcību pret sabotētājiem.

Padomju un sagādes organizāciju, tiesas un prokuratūras orgānu uzdevums tagad – nesaudzīgi salauzt šo budžu sabotāžu.

Tiem jāpierāda, ka padomju likumi stingri soda par labības piegādes sabotēšanu.

Kriminālkodeksa 58.-14. pants, pēc kura pie kriminālās atbildības saucami labības piegādes sabotētāji, paredz sodu ar ieslodzīšanu cietumā līdz 10 gadiem, visa īpašuma vai tā daļas konfiskāciju, sevišķi smagu pārkāpumu gadījumos paaugstinot sodu līdz nošaušanai, konfiscējot īpašumu.

Kriminālkodeksa trešās daļas 61. pants, pēc kura pie kriminālās atbildības jāsauc tie, kas labības piegādi neizpilda laikā, paredz ieslodzīšanu cietumā līdz 2 gadiem ar visa īpašuma vai tā daļas konfiskāciju, vajadzības gadījumā izsūtot vainīgo uz PSRS attālākiem apgabaliem.

Pagastu un ciemu izpildu komitejām, desmitu pilnvarotajiem un sagādes organizāciju darbiniekiem jāpaskaidro zemniekiem, kas draud par lauksaimniecības produktu nepiegādāšanu laikā un tie, kas kavē un jauc piegādi, jāsauc pie atbildības saskaņā ar PSRS TKP 1942. gada 24. novembra lēmumu.

Šis lēmums paredz, ka zemnieku saimniecībai, kas nav laikā izpildījusi obligātās lauksaimniecības produktu piegādes valstij, tautas tiesa pēc Sagādes ministrijas pilnvarotā paziņojuma piespriež maksāt soda naudu laikā nenodoto produktu divkārtīgas vērtības apmērā, aprēķinot pēc tirgus cenām.

Neatkarīgi no tā, saskaņā ar tiesas spriedumu, laikā neizpildīto saistības daļu piedzen graudā, bet labību, gaļu un kartupeļus no parādniekiem piedzen neapstrīdamā kārtā Sagādes ministrijas orgāni, pie kam labības un kartupeļu piegādē piedzen pirms termiņa arī gada saistības neizpildīto daļu.

Pirms lietas nodošanas tiesai, Sagādes ministrijas pilnvarotais apriņķī nosūta parādniekam rakstveida brīdinājumu, ka lietu nodos tautas tiesai, ja 10 dienu laikā parāds nebūs dzēsts. Līdz ar brīdinājuma iesniegšanu jāapraksta parādnieka manta, lai tā nodrošinātu  parāda dzēšanu un soda naudas samaksāšanu. Tiesas spriedums par parāda un soda naudas piedzīšanu jāizpilda nekavējoties.

Ar šo pašu lēmumu noteikts, ka personas, kas vainojamas vairākkārtīgā vai ļaunprātīgā lauksaimniecības produktu obligātās piegādes neizpildīšanā, bez soda naudas uzlikšanas saucamas vēl pie kriminālatbildības. [..]

Valmieras, Cēsu, Madonas, Rīgas un citos apriņķos izdarītā pārbaude pierādījusi, ka partijas un padomju organizāciju darbs labības piegādē šeit ļoti vājš. Šajos apriņķos labības sagāde atstāta pašplūsmei. Pārbaudē atklāti fakti, kas liecina par liberālu izturēšanos pret labības piegādes sabotētājiem.

Desmitu pilnvarotie, ciemu padomes un pagastu izpildu komitejas šajos apriņķos ļoti vāji cīnījās pret budžu sabotāžu, nav spērušas pret tiem likumā paredzētos soļus. [..]

Madonas apriņķī Vietalvas pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs A. Zaharovskis, sagādes aģents Virānes pagastā  J. Skride, Viesienas pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs J. Zālītis un sagādes aģents V. Apinis atklāti aizstāvēja budžus, slēpa tos no saukšanas pie likumīgas atbildības un visādi centās attaisnot viņu noziedzīgo rīcību.

Par budžu  aizstāvēšanu un labības piegādes sabotāžu prokuratūra visus viņus saukusi pie kriminālatbildības.

Pamatoti jājautā, kāpēc PSRS Sagādes ministrijas pilnvarotais Latvijā b. Barjajevs neievada sava sagādes aparāta darbu cīņai pret budžu sabotāžu un sapuvušo liberālismu.

Tikko notikuši Latvijas PSR Augstākās tiesas procesi, kuros izskatītās budžu sabotāžas lietas Cēsu, Rīgas, Madonas un Jēkabpils apriņķos atsedza budžu īsto seju un parādīja, ka labības piegādi viņi sabotējuši ar nolūku, lai mazinātu mūsu zemes ekonomisko varenību un vājinātu valsts aparāta darbību. Šie procesi pierādīja, ka vairākos gadījumos budžiem zināmu laiku izdevies nesodītiem darīt savus tumšos darbus.

Budzis J. Kiršteins, kam Augstākā tiesa piesprieda 10 gadus brīvības atņemšanu, bija Vecpiebalgas pagastā pat ticis par desmita pilnvaroto un ilgu laiku atklāti sabotējis labības piegādi. Viņam pieder kuļmašīna, ar kuru bija jāizkuļ labība sava desmita zemniekiem, bet Kiršteins tīši vilcināja kulšanu, izkuļot tikai 4 t, kamēr MTS kuļmašīna tanī pašā laikā izkūla pāri par 40 t. Kiršteins pulcēja ap sevi sava desmita budžus – Zvaigzni, Melderi un citus, un vadīja piegādes sabotāžu. [..]

Rīgas apriņķa Birzgales pagastā [..] ilgāku laiku nesodīts rīkojās desmita pilnvarotā amatā iekļuvušais budzis Janovskis. [..]

Pie sapuvuša liberālisma turas arī atsevišķi apriņķu prokurori, laikā neprotestējot pret tautas tiesneša nelikumīgajiem, ne ar ko nepamatotajiem saudzīgajiem spriedumiem.

Valmieras apriņķa prokurors b. Neilands pat ņēmis savā tiešā aizsardzībā budzi Brombacu, kas valstij nav nodevis ne kilograma graudu, lai gan izkūlis 4 t labības. Biedrs Neilands nepamatoti izbeidzis Brombaca lietu, bet pēc tam, kad es atcēlu lēmumu par lietas izbeigšanu, viņš panāca, ka tautas tiesa Brombacu attaisnoja, motivējot savu spriedumu ar to, ka Brombacs, kaut arī tam bija 4 t izkultas labības, nevarēja piegādi izpildīt, jo graudi bija mitri.

Neilands stingri sodīts.

Laiks izbeigt kaitīgo liberālismu cīņā pret budžu sabotāžu. Tie nesaudzīgi jāsauc pie likumīgas atbildības.[..]

 

Cīņa, 1946. gada 26. oktobris.

 

 

16. Rēzeknes apriņķa prokurora Ņ.Andrijevska ziņojums LPSR prokuroram A.Mišutinam par LK(b)P Rēzeknes apriņķa komitejas attieksmi pret prokuratūras darbiniekiem

 

1946.gada 6.novembrī

 

 

Latvijas PSR prokuroram justīcijas 2. klases

valsts padomniekam b. MIŠUTINAM

 

ZIŅOJUMS

 

Stāvoklis, kādā es pieņēmu Rēzeknes apriņķa prokuratūru, Jums ir zināms.

Bez pieņemtajiem, neizpildītajiem apmēram 200 materiāliem par laupīšanām, izsaimniekošanām, sūdzībām un citiem pēc pieņemšanas ir atrasti vēl apmēram 70 līdzīgi materiāli, nemaz nerunājot par to, ka prokuratūrā pieņemšanas brīdī atradās slēdziena un apsūdzības slēdziena apstiprināšanai sagatavotas 20 krimināllietas.

Bez tam es nokļuvu darbā Rēzeknes apriņķa prokuratūrā labības sagādes periodā – niknas zemniecības kulaku daļas pretošanās laikā labības nodošanai valstij. Prokuratūrai tika uzticēts milzīgs uzdevums – salauzt kulaku sabotāžu. Prokuratūras labākie darbinieki – tautas izmeklētājs Solovjovs un viņa palīgs Aļeksejevs atrodas atvaļinājumā.

Taču, neraugoties uz visām grūtībām, prokuratūras kolektīvs, vadot cīņu ar kulaku sabotāžu, sauca pie atbildības 12 kulakus. Par 9 no tiem jums ir iesniegts sīks ziņojums. Viens no kulakiem, A. Troiss tiek saukts pie atbildības kā kontrrevolucionārais sabotieris pēc KPFSR Kriminālkodeksa 58.-14. un 58.-12. panta.

Minētajās lietās 3 kulaki ir notiesāti pēc Kriminālkodeksa 61. panta 3. daļas un sodīti ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem un īpašuma konfiskāciju un 5 lietas ir pabeigtas.

Bez tam pie atbildības ir saukts Bukaišu pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs Pursties pēc Kriminālkodeksa 109. un 110. panta par nelikumībām pret zemniekiem sagādes kampaņas laikā un 2 ciema padomes priekšsēdētāji par ļaunprātībām un bezatbildību valsts piegāžu dienās, taču, izmeklētāja trūkuma dēļ, lietas izmeklēšana ir aizkavējusies.

Prokuratūras kolektīvs daudz ir izdarījis, lai atbrīvotos no vecajiem materiāliem.

Es, kā komunists, uzskatu, ka mēs esam izdarījuši vēl nepietiekami, ka ar pareizu LK(b)P apriņķa komitejas vadību var izdarīt vēl vairāk.

Šobrīd LK(b)P apriņķa komitejas vadības attieksme pret prokuratūras darbiniekiem kopumā nav pareiza un ir pretrunā ar VK(b)P CK 1946. gada   1. jūlija  lēmumu Nr. 8640 un PSRS ģenerālprokurora telegrammu Nr. 6/149, kura aizliedz partijas orgāniem izmantot prokuratūras darbiniekus ārpus viņu tiešā darba.

LK(b)P Rēzeknes apriņķa komiteja ne tikai pārkāpj šo direktīvo norādījumu, bet pārkāpj arī virsvadību.

Apstiprinājumam minu faktus:

          1)Par sistēmu jau ir kļuvis tas, ka prokuratūras darbiniekus Radionovu, Korotkovu, Kopeiko un citus, bez manas ziņas izsauc uz apriņķa komiteju un nosūta uz pagastiem viņiem neraksturīgā darbā. Es uzzināju par to tikai no šo darbinieku ziņojumiem. Man atliek tikai dot viņiem papildus uzdevumus par kulaku atmaskošanu un citiem materiāliem.

Tādā veidā darbs notiek stihiski. Mani vairākkārtējie mēģinājumi, savu darbu saplānot, nekādu rezultātu nav devuši.

2) Oktobra otrajā dekādē LK(b)P apriņķa komiteja nosūtīja prokurora palīdzi Korotkovu uz Rēzeknes pagastu. Es viņai devu norādījumu, atrast vienu vai divus kulakus un veikt izmeklēšanu uz vietas. Taču apriņķa komitejas otrais sekretārs Žurovickis viņai nozīmēja vēl vienu ciema padomi, kur, pēc viņas paskaidrojuma, neviena kandidāta saukšanai pie atbildības nebija, un paziņoja: “Kamēr tu nepanāksi 6 tonnu labības piegādi, projām nebrauc.” Sakarā ar to manu norādījumu viņa neizpildīja.

3) Šajā pašā laikā manu vietnieku Radionovu apriņķa komiteja sakarā ar labības sagādi nosūtīja uz Barkavas pagastu. Arī viņam es devu uzdevumu atmaskot 1-2 kulakus un izmeklēšanu veikt uz vietas.

Radionovs vairākas personas arestēja, taču izmeklēšanu uz vietas neizdarīja, jo LK(b)P apriņķa komitejas 1. sekretārs Matuzs sāka viņu sūtīt no viena pagasta uz otru, bet pagasta milicija šo arestēto lietas tā sajauca, ka visas tās nācās pārstrādāt no jauna.

4) Apmēram 1946. gada 18. oktobrī apriņķa komitejas biroja loceklis Panasenkovs bez manas ziņas deva rīkojumu prokurora palīdzei Korotkovai izbraukt uz Makašēnu pagastu. Viņa aizbrauca un manu viņai doto uzdevumu nevarēja izpildīt.

5) 1946. gada 7. oktobrī prokurora palīgs Aļeksejevs saņēma manu uzdevumu kā valsts apsūdzētajam uzstāties par vairākām lietām 1. iecirkņa tiesā. Apriņķa  komitejas sekretārs Žurovickis piezvanīja Aļeksejevam uz tautas tiesu un ieteica viņam visu pamest un ierasties pie viņa, lai tiktu nosūtīts uz pagastu.

Tajā pašā dienā Žurovickis piezvanīja arī prokurora palīgam Kopeiko un ieteica ierasties pie viņa, lai pēc tam arī viņu nosūtītu uz pagastu.

6) 1946. gada 26. oktobrī apriņķa komitejas birojā man ieteica izbraukt uz Makašēnu pagastu, Radionovam – uz Stirnienes pagastu, bet pēc tam atsūtīja komandējumu Korotkovai, Kopeiko un Kopilovam. Tādējādi visiem prokuratūras darbiniekiem, izņemot sekretāri un mašīnrakstītāju, šodien, 1946. gada 27. oktobrī ir jābrauc uz pagastiem un jābūt tur līdz labības sagādes izpildei.

7) 1946. gada 21. oktobrī ar apriņķa komitejas biroja lēmumu manam vietniekam kopā ar Sagādes ministrijas pilnvaroto bija jābrauc uz Ludzu, lai pārbaudītu, kā mūsu apriņķa zemnieki tur nodod labību, bet ar prokuratūras pārstāvja Motovilova palīdzību viņš tika atbrīvots.

Bez tam apriņķa komitejas un apriņķa izpildu komitejas vadības metodes balstās vienīgi uz draudiem, uzbļāvieniem un izsmieklu, kas robežojas ar sociālistiskās likumības pārkāpumiem un personības apvainojumiem. Žargonu – bezkauņa, slaists, noziedznieks – vadītāji ar vajadzību un bez tās attiecina uz jebkuru lielu vai mazāku darbinieku.

Kā piemēru minēšu līdzīgus faktus:

1946. gada 9. oktobrī apriņķa komitejas biroja loceklis, apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētājs Panasenkovs ieteica man kopā ar viņu steidzami izbraukt uz Bērzgales pagastu, kur esot nepieciešams arestēt vienu no ciema padomes priekšsēdētājiem – Dubrovski. Es viņam paziņoju, ka tam ir nepieciešams materiāls un republikas prokurora sankcija, taču viņš man pārmeta neuzņēmību.

Ierodoties uz vietas, sēdē izrādījās, ka Dubrovska vadītā ciema padome valsts sagādes plānu izpilda un Dubrovskis palika par priekšsēdētāju. Taču, uzstājoties, Panasenkovs viņu nosauca par noziedznieku un paziņoja, ka viņu jau gaidījis iznīcinātāju bataljona kaujinieks, lai arestētu.

Mani tas pārsteidza, un kad es pārbaudīju, izrādījās, ka iznīcinātājs patiešām ar šādu mērķi stāv pie durvīm.

Tāds pats fakts iznāca ar tā paša pagasta ciema padomes priekšsēdētāju Stambrovski. Apspriežot Stambrovski, Panasenkovs savā runā viņu nosauca par noziedznieku un izsmējīgi nosauca viņu par “ūsaino skaistuli”. Kā arī draudēja, ka ja viņš stāvokli neuzlabošot, tad dzīvs nepalikšot.

Attiecībā uz aktīvu viņš paziņoja, ka, ja aktīvs negribot strādāt šeit, tad strādāšot citā vietā, liekot saprast, ka visus ielikšot cietumā.

Attiecībā par tajā pašā sēdē runājušo skolas direktoru Vinvertu, viņš tam izteica politisko neuzticību un klātesošajam Valsts drošības ministrijas apriņķa daļas priekšnieka vietniekam ieteica “viņu pārbaudīt”. 1946. gada 22. septembrī Bērzgales pagasta izpildu komitejas sēdē viņš deva nepareizu norādījumu par to, ka bezstrīdus kārtībā ir jāizņem ne tikai attiecīgā gada norma, bet gan visi graudi. Viņš arī paziņoja, ka tad, ja kāds pēc izsaukuma uz izpildu komiteju neatnāk, tad viņš, pēc pagasta izpildu komitejas norādījuma, ir jāatved ar miliciju.

1946. gada 26. oktobrī partijas apriņķa komitejas biroja sēdē, kurā piedalījās visi pagastu partorgi un apriņķa aktīvs, Sagādes ministrijas pilnvarotais Sidorovs pēc partijas apriņķa komitejas uzdevuma deva pretvalstisku norādījumu par brīdinājumu izsniegšanu ģimenes locekļiem ar nolūku ātrāk veikt mantas atņemšanu bezstrīdus kārtībā. Es, vadoties no CK un PSRS TKP 1942. gada 24. novembra lēmuma Nr. 1882, iebildu pret tādu pretvalstisku norādījumu.

Apriņķa komitejas sekretārs Matuzs mani pārtrauca un vēlāk, šaurāka sastāva sēdē, pieprasīja no manis paskaidrojumu par to, kādēļ es graujot Sagādes ministrijas  pilnvarotā Sidorova autoritāti un atzina Sidorova norādījumu par pareizu.

Ne jau nejaušības dēļ Galēnu pagasta partorgs Šuvaļs pēc sēdes paziņoja: “Rītdien es ņemu mašīnu un braucam pa mājām, lai izdarītu bezstrīdus izņemšanu”.

Tādus faktus varētu pieminēt vēl daudz.

Par vairākiem jautājumiem es mēģināju ar apriņķa komitejas sekretāru Matuzu vienoties, taču viņš nekādus argumentus neievēro.

Sakarā ar to es lūdzu steidzīgi noskaidrot un palīdzēt apriņķa prokuratūrai tās plānveidīgajā darbā un cīņā ar sociālistiskās likumības pārkāpumiem.

 

Rēzeknes apriņķa prokurors

2.    klases jurists (Andrijevskis)

 

LVA, PA-101. f., 9. apr., 73. l., 184. - 186. lp. Apstiprināta kopija. Tulkojums no krievu val.

 

 

 

17.  No LPSR komunālās saimniecības ministra R. Ķīša runas LK(b)P CK 1946. gada 6.-7. decembra plēnumā par represiju pielietošanu pret “kulakiem”

 

1946.gada 7. decembrī

 

[..] ja tu redzi, ka tavā priekšā ir īsts kulaks, kurš ir noslēpis labību, tad pret viņu vajag pielietot tiesu represijas par valsts apmānīšanu, par sējumu, platību, ražības, lopu slēpšanu, par saimniecības fiktīvu sadali utt. Tādos gadījumos tiesu represijas pārtraukt nevar. Man ir jāsaka, ka daži tādi uzskati mūsu prokuroriem ir. Viņi uzskata, ja jau mēs esam kulakiem devuši lielu triecienu, tad tagad vajag šo lietu pārtraukt un turpmāk nekādas represijas nepielietot. Es tādu līniju uzskatu par nepareizu. Ir gadījumi, kad vajag represijas pielietot un nevajag baidīties tās pielietot, ka bez tādām represijām kulaku pretošanos salauzt nevar. [..]

 

LVA, PA-101. f., 9. apr., 11. l., 173. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

 

18.  No LPSR prokurora A. Mišutina ziņojuma LPSR MP priekšsēdētājam V.Lācim par sociālistiskās likumības ievērošanu Rēzeknes apriņķī.

 

Slepeni

                                                                                          Eks.Nr.1.

 

Nr. 6-1061-s                                       1947. gada 15. jūnijā

 

 

Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam biedram V. LĀCIM

ZIŅOJUMS

Par sociālistiskās likumības ievērošanu Rēzeknes,Daugavpils, Ludzas apriņķos un Daugavpilī

 

[..]

Visraksturīgākie sociālistiskās likumības pārkāpumi Rēzeknes apriņķī

[..]

Visrupjākie likuma pārkāpumi tika pieļauti, veicot labības iepirkumu.

Apriņķa izpildu komitejas priekšsēdētājs b. Panasenkovs apriņķa izpildu komitejas un partijas komitejas biroja sēdēs deva norādījumu uz pagastiem komandētajiem apriņķa izpildu komitejas un partijas apriņķa komitejas pilnvarotajiem: “Labību no zemniekiem dabūjat kā gribat, tikai pa purnu nesitiet.”

Saņēmuši tādu norādījumu, apriņķa izpildu komitejas un partijas apriņķa komitejas pilnvarotie paši vietējos darbiniekus mudināja uz likuma pārkāpumiem.

Tā, piemēram, apriņķa izpildu komitejas un partijas apriņķa komitejas pilnvarotā Ulanova, izbraukusi uz Sakstagala pagastu kopā ar pagasta izpildu komitejas priekšsēdētāju b. Škarstu, tā vietā lai zemnieku vidū veiktu masu izskaidrošanas darbu, nostājās uz rupjas administrēšanas un likumības pārkāpšanas ceļa. Ulanova un Škarsts sāka izsaukt zemniekus uz pagasta izpildu komiteju un ar draudiem piespiest viņus dot rakstiskas saistības par labības pārdošanu uz valsts iepirkuma rēķina.

Izbraucot uz zemnieku saimniecību mājām, viņi tur izdarīja kratīšanas. Tā, piemēram, tika izdarīta kratīšana zemnieces M. Stirānes dzīvoklī, kas pēc viņu prasības atteicās pārdot 100 kg graudu. Kad Stirāne pēc viņas dzīvokļa kratīšanas un pret viņu pieļautās rupjības dēļ sāka raudāt, Škarsts viņai paziņoja: “Neraudi, Maskava asarām netic”.

Līdzīgas labības iepirkšanas metodes tika pielietotas pret zemniekiem F. Deičmani, K. Deičmani, Skrudišu, A. Ciniņu un citiem.

Tajā pašā pagastā ciema padomes priekšsēdētājs Stripkāns ar draudiem piespieda zemniekus parakstīt saistības par labības nodošanu valstij uz labības iepirkuma rēķina.

Stripkāns zemniekam Kuraram pieprasīja pārdot valstij 300 kg graudu. Kad Kurars atteicās pārdot tādu graudu daudzumu, Stripkāns uzsāka aprakstīt viņa īpašumu, bet pēc aprakstīšanas paziņoja, ka viņa saimniecība esot novērtēta par 33 000 rubļiem un, ja viņš labību nepārdošot, tad “rītdien saimniecība tiks konfiscēta un pārdota”. Kurars bija spiests pārdot 106 kg graudu, tajā skaitā - pusi no sēklas materiāla.

Silajāņu pagasta Timošisku ciemā partijas apriņķa komitejas un apriņķa izpildu komitejas pilnvarotie Zaicevs un Solovjovs visrupjākā veidā pārkāpa brīvprātības principu labības iepirkšanā. Viņi ieteica ciema padomes priekšsēdētājam b. Vasiļjevam sasaukt visus zemniekus ciema padomē. Kad visi zemnieki bija sapulcēti, b. Zaicevs un Solovjovs sāka viņus pa vienam saukt kabinetā un ar dažāda veida draudiem piespieda viņus parakstīt saistības par graudu nodošanu. Tos, kuri atteicās, izsauca vairākas reizes, bet, lai zemnieki neaizietu, b. Zaicevs ieteica iznīcinātāju bataljona kaujiniekam nostāties pie durvīm un nevienu no ciema padomes neizlaist.

Nākamajā dienā visi zemnieki otro reizi tika sapulcēti ciema padomē un, lai viņi neizklīstu, pie durvīm tika nolikts apbruņots iznīcinātāju bataljona kaujinieks. Daļa zemnieku tika noturēta līdz diviem naktī. Aizturēto vidū bija pilsone J. Kozuļa, kurai mājās palika zīdainis. Kozuļa ar asarām acīs lūdza biedru Zaicevu atlaist viņu uz mājām pabarot bērnu, taču viņa netika atlaista līdz diviem naktī.

Par šiem neciešamajiem faktiem, kurus pieļāva partijas apriņķa komitejas un apriņķa izpildu komitejas pilnvarotie b.b. Zaicevs un Solovjovs, vēl š. g. februārī apriņķa prokurors partijas apriņķa komitejai izvirzīja jautājumu par viņu saukšanu pie atbildības. Taču prokurora iesniegums līdz šim laikam nav izskatīts.

Apriņķī dažkārt notiek vēl rupjāki sociālistiskās likumības pārkāpumi.

 Piemēram, R. Koļesņikova, strādājot par Viļānu pagasta Rikavas un Pleskovskas ciema padomju Sagādes ministrijas pilnvarotā aģenti, četras reizes nelikumīgi arestēja pilsoni D. Janovsku par izvairīšanos no  valsts piegādēm.

Izdarot graudu izņemšanu bezstrīdus kārtā pilsonei Jeļenai Rogušai no Rikavas ciema padomes Murānu sādžas, Koļesņikova ieraudzīja garām ejošo D. Janovsku un ieteica viņas pavadītājam - iznīcinātāju bataljona kaujiniekam S. Siņicinam - viņu aizturēt un turēt arestā pilsoņa Raguša mājā. Janovska, izmantojot kaujinieka Siņicina prombūtni, izgāja no telpas un gribēja iet uz mājām.

Tad Koļesņikovs pavēlēja Siņicinam šaut uz pilsoni Janovsku. Ar šautenes šāvienu viņa tika smagi ievainota un pēc piecām dienām (1946. g.23.11.) nomira. [..] Sagādes ministrijas pilnvarotā aģents Gaigalavas pagastā D. Saveļjevs un Gaigalavas ciema padomes priekšsēdētājs G. Luksts, būdami piedzērušies, izbrauca uz pilsoņa Spiļva mājām Strobu sādžā, lai bezstrīdus kārtā izņemtu viņam vienu aitu.

Tajā laikā pilsonis Spiļva pilnā mērā bija norēķinājies par valsts piegādēm un par to atnācējiem uzrādīja dokumentus. Neraugoties uz to, Saveļjevs un Luksts nolēma A. Spiļvam atņemt govi, kad viņš sāka protestēt pret tādu nelikumīgu rīcību, tad viņš tika piekauts, bet govs atņemta. [..]

 

Latvijas PSR prokurors

justīcijas 2. klases valsts padomnieks A. Mišutins

 

 

LVA, 270. f., 1. s. apr., 295. l., 208., 211. - 213. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

19. No LK(b)P CK biroja lēmuma par sociālistiskās likumības pārkāpšanas faktiem Alūksnes apriņķī

 

 

1947. gada 23. jūnijā

                                     

                                               

[..]

 

Pārbaudē, kuru veica LK(b)P CK un republikas prokuratūra sakarā ar pilsones E. Ceplītes sūdzību, noskaidrots, ka Aūksnes apriņķī, īpaši labības sagādes laikā, bijuši vairāki rupji sociālistiskās likumības pārkāpšanas gadījumi attiecībā pret zemnieku saimniecībām.

Pārbaudē ir noskaidrots, ka 1946. gada 11. septembrī Alūksnes pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs V. Timofejevs, ieradies zemnieka Simona Ceplīša un viņa dēla Jāņa Ceplīša saimniecībā, kuriem dažas dienas pirms tam sakarā ar neizpildītām saistībām par augusta labības sagādes plānu bija izteicis brīdinājumu, nolēma šajās saimniecībās veikt kulšanu un labības izņemšanu piespiedu kārtā, neraugoties uz to, ka brīdinājuma termiņš zemniekiem vēl nebija beidzies. Pie tam S. Ceplītis gandrīz visu augusta labības sagādes plānu bija izpildījis. Tā kā S. Ceplītis un J. Ceplītis neļāva Timofejevam izdarīt kulšanu, motivējot to ar to, ka labība vēl ir mitra, Timofejevs aizsūtīja partorgu Savinihu pēc apriņķa prokurora b. Krūma, kurš bez jebkāda pamata nolēma Jāni Ceplīti arestēt un kopā ar Timofejevu mēģināja viņu sasiet. [..] J. Ceplītis, izrāvies no Krūma un Timofejeva rokām, paķēra no Timofejeva kabatas izkritušo revolveri un metās bēgt. Timofejevs, panācis Ceplīti un atņēmis viņam revolveri, iešāva viņam divas reizes mugurā [..] un viņu nāvīgi ievainoja. Partijas Alūksnes apriņķa komiteja, izskatījusi šo lietu, aprobežojās tikai ar Timofejeva un Krūma nosodīšanu, uzdodot tam pašam Krūmam šajā lietā veikt izmeklēšanu, ko Krūms arī izpildīja.

Pārbaudē arī noskaidrots, ka Alūksnes apriņķa Dūres pagastā labības sagādes pilnvarotie ar partijas apriņķa komitejas instruktoru Trišinu priekšgalā [..] nostājušies uz padomju likumu rupjas pārkāpšanas ceļa, aizturēja zemniekus, kuri kavējās ar labības nodošanu valstij, un sēdināja tos “arestā” kartupeļu pagrabā pie pagasta izpildu komitejas un “Cepurnieku” mājās.

Apriņķī ir gadījumi, kad pilnvarotie par parakstīšanos uz 1947. gada aizņēmumu nepareizi izturējās pret zemniekiem, kad atsevišķi zemnieki tika izsaukti uz pagasta izpildu komiteju un viņiem neļāva aizbraukt līdz tam laikam, kamēr viņi nebija parakstījušies par pagasta izpildu komitejas noteikto summu.[..]

 

LVA, PA-101. f., 10. apr., 18. l., 184. - 185. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

20. No PSRS Sagādes ministrijas pilnvarotā LPSR J. Barjajeva pavēles Nr. 610  par pasākumiem labības sagādes paātrināšanā

 

1947. gada 31. augustā

 

PAVĒLE Nr. 610

Par labības sagādes neapmierinošo gaitu

 

[..]

 

4. Sākot ar 1946. gada 1. septembri izsniegt brīdinājumus ar vienlaicīgu mantas aprakstīšanu tām kulaku un turīgo zemnieku saimniecībām, kuras nav izpildījušas augusta labības nodošanas normu, kā arī tām, kurām ir parādi par iepriekšējiem gadiem. Beidzoties desmit dienu termiņam, veikt labības bezstrīdus izņemšanu, lai norēķinātos par labības nodošanas gada saistībām un vienlaicīgi nodotu lietas tautas tiesai.

Tos kulakus, kuri sabotē labības piegādi, ar prokurora palīdzību saukt pie kriminālatbildības.

Tos sagādes aģentus, kuri nevēlas pielietot likumā paredzētos mērus pret labības sagādes sabotieriem, atbrīvot no darba un saukt pie kriminālatbildības kā labības sagādes sabotierus.

 [..]

6.    Īpašai kontrolei pakļaut tās saimniecības, kurām tika izsniegti brīdinājumi par piena nenodošanu valstij. Viņus par labības nenodošanu valstij saukt pie atbildības pirmā kārtā. [..]

 

 

PSRS Sagādes ministrijas

pilnvarotais Latvijas PSR J. Barjajevs

 

LVA, 1033. f., 2. apr., 5. l., 87. - 88. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

21. Valmieras apriņķa izpildu komitejas Finansu nodaļas paskaidrojums Valmieras apriņķa prokuratūrai par sagādes parādu piedziņas gaitu

 

 

 

Nr. 29                                                          1948. gada 12. februārī

 

Valmieras apriņķa Finansu nodaļa

 

Valmieras apriņķa prokuratūrai

 

 

PASKAIDROJUMS

 

 

Sakarā ar LPSR Valmieras apriņķa Sagādes ministrijas pilnvarotā iesniegto sarakstu par sodu un tirgus vērtības piedziņu no parādnieku saimniecībām, ko finansu nodaļa nebūtu izpildījusi pēc stāvokļa uz 1948. gada 1. februāri. Saskaņā ar PSRS Finansu ministrijas 1946. gada 27. februāra 168. instrukcijas 80. § noteikumiem

Zemāk pievedam saimniecību sarakstu[..]*, pret kurām tiesu izpildu raksti izpildīti un nosūtīti tautas tiesām, kā arī par šo izpildu rakstu izpildīšanu paziņots Valmieras apriņķa Sagādes ministrijas pilnvarotajam. [..]

Par visu piedziņas gaitu Sagādes ministrijas pilnvarotajam tiek paziņots un par lietām, kuras pabeigtas līdz 1947. gada beigām izstāvošie** parādi bija norakstāmi, bet grāmatvedības darbinieku nolaidības dēļ sagādes daļā vēl tiek uzskatīti kā parādnieki.

Izpildu rakstu realizācijas gaitā atrasts, ka Sagādes ministrijas pilnvarotais obligāto nodevu parādus dzēsis, par to izsniedzot parādniekiem paziņojumus, neskatoties uz to, ka lieta bijusi nodota tautas tiesai un par sagādes nepildīšanu uzlikts sods un tirgus vērtība.

Sagādes ministrijas pilnvarotajam nebija nekādas tiesības nodevu parādu norakstīt, jo, līdz izpildu raksta realizēšanai, parāds uzskatāms par reālu un tā norakstīšanu varētu dzēst tikai pēc Finansu nodaļas paziņojuma par izpildu raksta realizāciju vai, ja maksātājs nebija pareizi aplikts, paziņojums bija jāiesniedz tautas tiesai jauna lēmuma izvešanai.

Norādītā kārtā parāds norakstīts sekojošiem pilsoņiem, sakarā ar ko varbūtējā tiesas procesa gaitā nāksies atdot šīm saimniecībām atņemto mantu un iekasētās naudas summas.

1.Balgalvis Marta – Naukšēnu pagasta izpildu raksts izpildīts 1947. gada 15. augustā, atņemot parādnieka mantu, bet parādnieks saņēmis paziņojumu par parāda dzēšanu, pieprasīja mantu atdot atpakaļ.

2.Osvalds Līze – Naukšēnu pagasta izpildu raksts izpildīts 1948. gada 25. janvārī, atņemot parādnieka mantu, tagad parādnieks piestāda dokumentu par parāda dzēšanu un pieprasa atpakaļ atņemto mantu.

3.Vilks Zenta – Naukšēnu pagasta izpildu raksts izpildīts, atņemot parādnieka mantu par uzliktā soda summu. Sakarā ar minētai pilsonei izsniegto paziņojumu par parāda dzēšanu, piedziņa par nenodoto produktu tirgus vērtību nevarēja tikt izvesta.

4.Upīte Karlīna – Naukšēnu pagasta izpildu raksts izpildīts daļēji, tagad pie mantas galīgas izņemšanas parādnieks uzrādīja paziņojumu par parāda dzēšanu, sakarā ar ko manta netika izņemta.

5.Rullis Kristīne – Naukšēnu pagastā – manta nevarēja tikt izņemta sakarā ar to, ka parādnieks uzrādīja paziņojumu par parāda dzēšanu.

Ņemot vērā, ka Sagādes ministrijas pilnvarotais, piesūtot parādniekiem paziņojumus par parādu dzēšanu, arī no savas puses darbā ieved sarežģījumus, izpildu rakstu realizācija apgrūtināta tādā mērā, ka šo darbu spējīgi izvest tikai pieredzējuši finansu nodaļas [..] darbinieki, bet pagastu nodokļu inspektoru palīgiem tas nav pa spēkam.

Ja parādu norakstīšana turpināsies augstāk minētā kārtā, tad tālāk draud rasties stāvoklis, ka visas piedzītās summas vajadzēs atmaksāt. [..]

Finansu nodaļas rīcībā patlaban atrodas 15 izpildu raksti, no kuriem divos gadījumos izpildīšana aizkavēta tādēļ, ka LK(b)P Valmieras apriņķa komiteja deva norādījumus par lietas pagaidu apturēšanu, jo vienā saimniecībā bija jāizņem vienīgais darba zirgs, bet otrā – sakarā ar saimniecības sevišķi grūtiem apstākļiem.

[..] Izpildīšana, galvenokārt, aizkavējās tādēļ, ka par tirgus cenām lopus un lauksaimniecības produkciju neviena organizācija nevēlas pirkt un finansu nodaļa nav saņēmusi atbalstu tādā veidā, lai varētu šīs organizācijas piespiest atņemto mantu pieņemt realizācijā.

Piezīmējam, ka Sagādes ministrijas pilnvarotais, aprakstot mantu, aprakstā ietver pilnīgi visus saimniecības lopus un produkciju, neatstājot saimniecībā likumā paredzēto neizskaramo mantas daļu. Tā kā tiesas ne katru reizi izslēdz atstājamo mantas daļu, atsevišķos gadījumos saimniecības paliek pilnīgi bez jebkādiem lopiem un pārtikas līdzekļiem.

 

 

Finansu nodaļas vadītājs(paraksts nesalasāms)

Nodokļu sektora priekšnieks(paraksts nesalasāms)

 

 

LVA, PA-129. f., 8. apr., 8. l., 141., 142., 143. lp. Oriģināls.

*    sarakstā minētas 35 saimniecības, saraksts netiek publicēts

** tā dokumentā

 

 

22. LPSR ziņojums J. Staļinam par labības sagādes valsts plāna izpildi pirms termiņa

 

1948. gada 18. septembrī

 

Maskavā, Kremlī

 

PSR Savienības Ministru Padomes priekšsēdētājam

Biedram JOSIFAM VISARIONOVIČAM

STAĻINAM

 

Ziņojam Jums, dārgais Josif Visarionovič, ka Latvijas PSR kolhozi, padomju saimniecības, lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības un zemnieku saimniecības izpildījušas labības piegādes valsts plānu pirms termiņa. Valstij nodota labība par 3600 tūkstoš pudiem vairāk nekā tajā pašā datumā 1947. gadā.

Apsvēruši savas iespējas, republikas kolhozi, padomju saimniecības, lauksaimniecības kooperatīvās sabiedrības un zemnieku saimniecības uzņēmās saistības dot valstij virs plāna ne mazāk kā 500 tūkstoš pudus labības.

Apsolām Jums, dārgais biedri Staļin, ka arī šo saistību godam izpildīsim.

 

Latvijas K(b)P CK sekretārs  Kalnbērziņš

Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājs  Lācis

Sagādes ministrijas pilnvarotais Latvijas PSR  Barjajevs

Latvijas PSR Lauksaimniecības ministra vietnieks  Grumslis

Republikas Lauksaimniecības kooperācijas savienības

prezidija priekšsēdētājs  Kalniņš

 

Cīņa, 1948. gada 18. septembris.

 

 

23. LPSR prokurora A. Mišutina ziņojums LK(b)P CK sekretāram J. Kalnbērziņam, LPSR MP priekšsēdētājam V. Lācim par “kulaku” saimniecību izvairīšanos no labības piegādēm

 

 

Slepeni

                                                                                          Eks.Nr.2.

 

1948. gada 30. septembrī

 

 

Latvijas K(b)P CK sekretāram b. J. KALNBĒRZIŅAM

Latvijas PSR Ministru Padomes priekšsēdētājam b. V. LĀCIM

 

Par kulaku ļaunprātīgas izvairīšanās faktiem

no labības piegādēm

 

Republikas prokuratūras orgāni pēdējā laikā vairākos apriņķos ir atklājuši vairākus faktus par kulaku saimniecību ļaunprātīgu izvairīšanos no labības piegādes plāna izpildes.

Sakarā ar to, ka ir iestājies pats atbildīgākais periods cīņā par labību – labības piegādes plāna pabeigšanas periods, es uzskatu par nepieciešamu informēt Jūs par šiem faktiem, lai nepieciešamības gadījumā, savlaicīgi pieņemtu mērus šo faktu novēršanai un nedotu kulaku sabotieriem iespēju negatīvi ietekmēt labības piegādes gaitu valstij.

Vairākos republikas apriņķos ierosinātās krimināllietas liecina par to, ka kulaku saimniecības izmanto visus līdzekļus un metodes, lai izvairītos no labības piegādes valstij, tieši vai netieši, atklāti vai maskēti izvairās no labības nodošanas valstij.

Izvirzījušas tādu mērķi, kulaku saimniecības, būdamas naidīgi noskaņotas pret padomju varu, neapstājas nekā priekšā, nodarbojas ar apmānu un krāpšanos, ar atsevišķu padomju darbinieku uzpirkšanu un atklātu fizisku pretošanos padomju varas pārstāvjiem, viņiem īstenojot uzliktos labības piegādes uzdevumus.

Jēkabpils apriņķī ir saukts pie kriminālatbildības un notiesāts ar brīvības atņemšanu uz 4 gadiem kulaks Tiltiņš, kurš Neretas pagasta partorgam piedāvāja kukuli par fiktīvas izziņas izsniegšanu viņam par to, ka viņš savā saimniecībā it kā neizmanto algotu darbaspēku, bet pēc tam centās “vecuma dēļ” izvairīties no labības piegādēm.

Alūksnes apriņķī šajās dienās uz 8 gadiem ieslodzījumā labošanas darbu nometnē ir notiesāts J. Rudzītis, kurš graudu maisā iebēra smiltis un gribēja to nodot uz valsts piegādes rēķina.

Jēkabpils apriņķa Medņu pagastā Medņu ciema padomes priekšsēdētājs Kozlovs, iztopot kulakiem, ciema padomē samazināja kulaku saimniecību zemes izmantojamo  platību par 120 ha. Par varas ļaunprātīgu izmantošanu viņš ir saukts pie kriminālatbildības.

Ignorējot valsts intereses, iztopot kulakiem, atsevišķos republikas apriņķos visrupjākā veidā tiek pārkāpts valdības lēmums par graudu malšanas ierobežošanu līdz labības sagādes plāna izpildīšanai.

Tā, piemēram, Ludzas apriņķī dzirnavu vadītājs Muzlāns mala zemniekiem graudus jebkurā daudzumā neatkarīgi no malšanas atļaujām. Muzlāns ir arestēts un par sava dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu saukts pie kriminālatbildības.

Liepājas apriņķī pie kriminālatbildības saukti 3 Sagādes ministrijas pilnvarotā aģenti: Medzes pagastā – Makužis, Dunikas pagastā – Kalnišķis un Vaiņodes pagastā – Veite par nelikumīgu malšanas atļauju izsniegšanu un citām ļaunprātībām.

Alūksnes apriņķī saukti pie kriminālatbildības un notiesāti: Mārkalnes pagasta izpildu komitejas priekšsēdētājs Krūmiņš – ar brīvības atņemšanu uz 3 gadiem, atņemot tiesības uz 3 gadiem pēc soda izciešanas ieņemt valsts amatus un Sagādes ministrijas pilnvarotā aģents tajā pašā pagastā J. Stara – ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem. Tā vietā, lai cīnītos par labību, Krūmiņš un Stara sistemātiski nodarbojās ar dzeršanu un dienesta ļaunprātībām.

Bez augstāk minētajiem slēptas izvairīšanās faktiem no labības piegādes, ir arī labības piegādes atklātas sabotāžas fakti.

Ludzas apriņķī par ļaunprātīgu izvairīšanos no labības piegādes ar brīvības atņemšanu uz 2 gadiem notiesāts kulaks A. Kazicāns (Mērdzenes pagasts), kurš pēdējo 3 gadu laikā pēc kārtas nenodeva valstij pienu. Ar mērķi izvairīties no piena piegādes, viņš no trijām govīm divas nokāva. Šajā gadā viņš neuzsāka graudu un kartupeļu nodošanu. Kazicāna divi dēli atrodas bandā.

Šajā pašā apriņķī par labības sagādes sabotāžu ir arestēts bijušais vācu armijas brīvprātīgais Karasevs, kas gadu no gada izvairījās no graudu piegādes un paziņoja, ka viņš neesot nodevis graudus valstij un arī nenodošot.

Uz 5 gadiem ar brīvības atņemšanu par ļaunprātīgu izvairīšanos no visām valsts piegādēm vairākus gadus pēc kārtas un kukuļu došanu, lai izvairītos no piegādēm, šajā gadā notiesāta bijušā policista sieva, kas ir notiesāts par kontrrevolucionāru darbību – Jadviga Paulāne (Kārsavas pagasts).

Aizputes apriņķī par ļaunprātīgu izvairīšanos no graudu piegādes valstij pie kriminālatbildības ir saukti 4 kulaki, tajā skaitā: M. Milzarājs, kuram agrāk piederēja 63 ha zemes, bet tagad – 30 ha. Viņš dēls dienēja vācu armijā; E. Saļkova, kurai agrāk piederēja 60, bet tagad 30 ha zemes. Okupācijas laikā viņa bija pārtikas un labības sagādes pilnvarotā.

Daugavpils apriņķī pie kriminālatbildības saukti kulaki A. Gudļevskis un A. Barkovskis.

Gudļevskim agrāk piederēja kokzāģētava un 48 ha zemes.

Patlaban viņam pieder liela kulaku saimniecība, liels lopu daudzums un lauksaimniecības mašīnas (kuļmašīna, traktors, lokomobile, sējmašīna), viņš ekspluatē algotu darbaspēku.

Gudļevska divi dēli atrodas bandā.

Barkovskis, kuram klētī ir vairāk nekā 120 pudu graudu, valstij nav nodevis ne kilograma un, kad tika veikta graudu izņemšana bezstrīdus kārtā, viņš centās piekaut Sagādes ministrijas pilnvaroto aģentu. Par 1946. gadu viņš valstij ir parādā 800 kg graudu, 223 litru piena un 100 kg gaļas; 1947. gadā viņš nav uzsācis graudu un piena nodošanu.

Līdzīgas lietas ir radušās arī citos republikas rajonos.

Zemāk sniedzu ziņas par krimināllietu un civillietu skaitu par graudu piegādēm atsevišķos apriņķos:*

Apriņķi	Krimināllietu skaits par ļaunprātīgiem nepiegādātājiem	Krimināllietu skaits par amatpersonām	Civillietu skaits
1	2	3	4
1. Alūksnes	2	3	15
2. Aizputes	5	1	8
3. Bauskas	‑	‑	4
4. Valkas	5	‑	5
5. Valmieras	2	‑	33
6. Ventspils	‑	2	‑
7. Viļakas	3	3	14
8. Daugavpils	2	2	3
9. Jēkabpils	7	1	4
10. Jelagavas	2	‑	31
11. Ilūkstes	3	‑	5
12. Kuldīgas	4	‑	15
13. Liepājas	‑	3	3
14. Ludzas	3	3	3
15. Madonas	5	1	40
16. Rēzeknes	1	‑	‑
17. Rīgas	4	1	15
18. Talsu	1	‑	11
19. Tukuma	‑	1	13
20. Cēsu	3	1	‑
	55	19	221

Uzmanību piesaista Sagādes ministrijas orgānu bezdarbība vairākos apriņķos (Bauskas, Alūksnes, Valmieras, Jelgavas, Ilūkstes, Madonas, Cēsu apriņķī), kuri līdz pat šim laikam nav iesnieguši ziņas par brīdinājumu izsniegšanu labības piegādes nepildītājiem.

Pēc esošām ziņām uz š. g. 20. septembri kopā pa republiku Sagādes ministrijas pilnvarotie apriņķos labības piegādes parādniekiem ir izsnieguši 3973 brīdinājumus, 247 saimniecībās ir izdarīta izņemšana, bezstrīdus kārtībā.

Es esmu devis norādījumu apriņķu prokuroriem reizē ar ļaunprātīgu labības piegādes nepildītāju saukšanu pie kriminālatbildības, stingri saukt pie atbildības arī amata personas, kuras ir vainīgas bezdarbībā un sabotieru atbalstīšanā, kā arī par sociālistiskās likumības pārkāpumiem un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu.

 

Latvijas PSR prokurors

justīcijas 2. klases valsts padomnieks A. Mišutins

 

LVA, 270. f., 1. s. apr., 295. l., 232.-237. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

*aritmētiskās kļūdas dokumenta oriģinālā

 

 

 

24. PSRS Sagādes ministrijas pilnvarotā LPSR J. Barjajeva pavēle Nr. 2443 par sagādes parādnieku sodīšanu

 

1948. gada 19. oktobrī

 

 

 

PSRS Sagādes ministrijas pilnvarotā Latvijas PSR

PAVĒLE Nr. 2443

 

 

 

 

Ir sastopami gadījumi, kad no kulaku saimniecībām visus lopus izņem finansu orgāni un pēc tam realizē saskaņā ar apriņķu izpildu komiteju lēmumu. Pie kam šīm kulaku saimniecībām paliek parādi par obligātajām gaļas piegādēm.

Tāds stāvoklis ir izskaidrojams ar to, ka Sagādes ministrijas apriņķu pilnvarotie nerūpējas par savlaicīgu valsts piegāžu piedziņu no kulaku saimniecībām, nepielieto pret viņiem savlaicīgi likumā paredzētos pasākumus, neapraksta un bezstrīdus kārtā neizņem lopus, nenodod lietas tiesai.

Pavēlu:

1.Diennakts laikā pēc personīgiem rēķiniem katrā kulaku saimniecībā pārbaudīt saistību izpildi par visiem lauksaimniecības produktu piegādes veidiem par 9 mēnešiem, t. i., pēc stāvokļa uz 1948. gada 1. oktobri.

2.Visām kulaku saimniecībām, kuras nav norēķinājušās ar valsti laikā pēc izsniegtajām saistībām, izsniegt brīdinājumus ar īpašuma aprakstu un pēc 10 dienām, neatkarīgi no finansu orgānu aprakstiem, izdarīt graudu, kartupeļu un gaļas izņemšanu bezstrīdus kārtā, vienlaicīgi nodot lietas tiesai, lai viņus sauktu pie atbildības kriminālā kārtā, kā arī lai uzliktu sodus un piedzītu tirgus vērtību par citiem nenodotajiem produktiem.

3.Ne vēlāk par 1. novembri iesniegt man atskaiti par šīs pavēles izpildi ar norādi: cik kulaku saimniecībām par kādiem produktu veidiem ir parādi uz 1948. gada 1. oktobri, kādos apjomos, cik saimniecībās ir izdarīta lopu, graudu un kartupeļu bezstrīdus izņemšana laika posmā līdz 1948. gada 1. oktobrim un par cik kulaku saimniecībām lietas ir nodotas tiesai.

 

      PSRS Sagādes ministrijas pilnvarotais

Latvijas PSR J. Barjajevs

 

LVA, 1033. f., 2. apr., 12. l., 4. lp. Oriģināls. Tulkojums no krievu val.

 

 

25. Informācija laikrakstā “Cīņa” par valsts piegādes parādnieces sodīšanu Valkas apriņķī

 

Sodīta valsts piegādes neizpildītāja

Marta Matveja apsaimnieko budžu saimniecību Valkas apriņķī. Par izvairīšanos no obligātās valsts piegādes pildīšanas viņai aprakstīta govs. Matveja tomēr šo govi nokāvusi un gaļu pārdevusi. Valkas apriņķa 2. iecirkņa tautas tiesa sodīja Martu Matveju ar ieslodzījumu labošanas darbu nometnē uz 7 gadiem, konfiscējot viņai piederošo mantu.

 

Cīņa, 1949. gada  24. marts.

 

 

26.  No LPSR tieslietu ministra A. Jablonska ziņojuma LK(b)P CK sekretāram J.Kalnbērziņam par tautas tiesu darbību lauksaimniecības produktu obligātās valsts piegādes parādnieku sodīšanā

 

Slepeni

Eks.Nr.2.

 

Rīga                                                            1949. gada 19. augustā

 

ZIŅOJUMS

Par Latvijas PSR tautas tiesu praksi sodu uzlikšanas un parādu piedzīšanas lietās par lauksaimniecības produktu obligātajām valsts piegādēm, kuras izskatītas 1948. gada 2. pusgadā un 1949. gada 1. pusgadā

 

Lai apkopotu šās kategorijas praksi, tika izpētītas 202 lietas, kuras izskatījušas tautas tiesas Daugavpils, Ogres un Talsu apriņķos, kas sastāda 6,3 % no kopējā – 3205 pabeigto lietu skaita 1948. gada 2. pusgadā un 1949. gada 1. Pusgadā jeb 7,5 % no pabeigto 2657 lietu skaita, kuras tika izskatītas pēc būtības, pieņemot lēmumus. Lai izpētītu tiesu praksi, tika izmantoti arī LPSR Augstākās tiesas kasācijas prakses materiāli un tautas tiesu ziņojumi pēc Tieslietu ministrijas pieprasījumiem par Sagādes ministrijas orgānu darba trūkumiem.

Augstāk minēto materiālu tiesu prakses izpētes rezultāti ir šādi:

I. Lietu virzība par sodu uzlikšanu un parādu piedzīšanu par lauksaimniecības produktu obligātajām valsts piegādēm

1.Lietu saņemšana.

1948. gada 2. pusgadā Latvijas PSR tautas tiesas pavisam saņēma 2143 un 1949. gada 1. pusgadā 915 lietas par sava soda uzlikšanu un parādu piedzīšanu par lauksaimniecības produktu obligātajām valsts piegādēm, pavisam 3058 lietas.

Lietu saņemšana atsevišķos ceturkšņos bija šāda:

1948. gada 3. ceturksnī – 1147 lietas jeb 16,9 % no visām

saņemtajām lietām

1948. gada 4. ceturksnī – 996 lietas jeb 7,5 %

          1949. gada 1. ceturksnī – 543 lietas jeb 5,3 %

1949. gada 2. ceturksnī – 372 lietas jeb 6,8 %

No teiktā ir redzams, ka lietu saņemšana katru ceturksni samazinās.

Ja kopējo šādas kategorijas saņemto lietu skaitu, kas sastāda 3058, pieņemtu par 100 %, tad vislielākais ir 3. ceturksnī saņemto lietu skaits- 1147 lietas, kas sastāda 37.5 %, 4. ceturksnī – 32,5 %, š. g. 1. ceturksnī – 17,8 %, bet 2. ceturksnī – 12,2 %. Tādas saņemto lietu samazināšanās iemesls ir izskaidrojams ar kolektivizācijas straujo pieaugumu laukos, kas aptvērusi 85 % no visām individuālo zemnieku saimniecībām.

2. Lietu izskatīšanas rezultāti.

Lietu izskatīšanas rezultāti par soda uzlikšanu un parādu piedzīšanu par lauksaimniecības produktu obligātajām valsts piegādēm pa ceturkšņiem ir šādi:

 

Par kādu laiku	Kopīgais pabeigto lietu skaits un % pret visu pabeigto sevišķās tiesvedības lietu skaitu	No kopīgā pabeigto lietu skaita par valsts piegādēm
		Izskatītas pēc būtības	Pārtrauktas	Nodotas citām organizācijām (atdotas atpakaļ Sagādes ministrijas pilnvarotajiem
1948. g. 3. cet.	1150–17,9 %	923‑80,3 %	201‑17,5 %	26‑2.2%
1948. g. 4. cet	1078‑7,7 %	912‑85,0 %	125‑11,6 %	36‑3,4 %
1949. g. 1. cet	529‑5,4 %	456‑86,2 %	68‑12,8 %	5‑1,0 %
1949. g. 2. cet.	458‑7,1 %	366‑80,8 %	82‑18,1 %	5‑1,1 %
Kopā	3205‑8,8%	2657‑82,9 %	476‑14,9 %	72‑2,2 %

 

Uz š. g. 1. jūliju palika nepabeigtas 125 lietas pret 314 lietām, kuras bija palikušas uz 1948. gada 1. jūliju.

Lietu lielākā daļa tika izskatīta pēc būtības, bet daļa – 14,9 % tika pārtraukta sakarā ar to, ka parādnieki iesniedza dokumentus par parādu dzēšanu 10 dienu brīdinājuma laikā, kas paredzēts parāda brīvprātīgai nomaksāšanai.

Šis apstāklis liecina par dažu Sagādes ministrijas pilnvaroto neprecīzo darbu un parādu saņemšanas slikto uzskaiti, kuri nosūtījuši materiālus tiesai, neraugoties uz to, ka parādi nomaksāti noteiktajā desmit dienu brīvprātīgajā termiņā.

Atskaitēs norādītās 72 lietas, kā tādas, kuras atdotas citām organizācijām, patiesībā tika atdotas atpakaļ Sagādes ministrijas pilnvarotajiem, lai tās atbilstoši noformētu.

 

II. Tautas tiesu darba kvalitāte pēc LPSR Augstākās tiesas kasācijas prakses rezultātiem

No izskatītajām 202 lietām Sagādes ministrijas pilnvarotā prasības pilnīgi tika apmierinātas 113 lietās, daļēji 52 lietās, bet atteiktas 28 lietās un pārtrauktas 9 lietās.

No minētajām 202 lietām kasācijas sūdzības no parādniekiem tika saņemtas par 39 lietām, no Sagādes ministrijas pilnvarotajiem – 1 lietā un prokurora protests – pa 2 lietām. Uzraudzības kārtā tika iesniegts 1 protests. 43 lietu izskatīšanas rezultāti LPSR Augstākajā tiesā ir šādi:

Lēmumi atstāti spēkā par 28 lietām jeb 65,1 %

Lēmumi izmainīti par 1 lietu jeb 2,3 %

Lēmumi atcelti par 14 lietām jeb 32,6

[..]

 

III. Nepareiza iesaistīšana obligātās piegādēs un piegādes apmēru aprēķināšana

 

No izskatītajām 202 lietām 12 lietās jeb 5,9 % tiesas atteica apmierināt Sagādes ministrijas pilnvaroto prasības sakarā ar to, ka atbildētāji obligātajās piegādēs bija iesaistīti nepareizi, piemēram, tādēļ, ka atbildētāji bija sasnieguši lielu vecumu un viņu saimniecībās nebija algota darbaspēka. Šā iemesla dēļ Ogres apriņķa 1. iecirkņa tautas tiesa atteica prasību divās lietās un Talsu apriņķa 2. iecirkņa tautas tiesa – četrās lietās. [..] Ogres apriņķa 2. iecirkņa tautas tiesā, izskatot parādnieka Zvirgzdiņa lietu, izrādījās, ka viņam zemes platība bija aprēķināta nepareizi – 29 hektāri, bet faktiski viņam bija 19,9 ha zemes. [..]

 

Latvijas PSR tieslietu ministrs (A.Jablonskis)

 

 

 

LVA, PA-101. f., 12. apr., 84. l., 47., 48., 50. lp. Apstiprināta kopija. Tulkojums no krievu val.