Lielākā daļa Latvijas Komunistiskās partijas (LKP) fondu veidojusies pēckara periodā. 1940. gadā LKP darbību legalizēja, un to iekļāva Vissavienības Komunistiskās (boļševiku) partijas (VK(b)P) sastāvā kā tās teritoriālu organizāciju. Turpmāk tā saucās Latvijas Komunistiskā (boļševiku) partija (LK(b)P).

Ļoti īsu laiku komunistiskās organizācijas pastāvēja 1940. gadā, šajā laikā partijā notika strukturālas izmaiņas, LKP apgabalu un rajonu komiteju vietā izveidojot 19 apriņķu un piecas pilsētu komitejas. Jauni teritoriāli grozījumi partijas organizatorisko struktūru skāra 1949. gadā, kad visā Latvijas teritorijā ieviesa PSRS vienoto teritoriāli administratīvo sistēmu, kuras pamatā bija rajoni, neilgu laiku pastāvēja arī partijas struktūrvienību dalījums apgabalos, bet jau 1953. gadā to likvidēja.

1952. gadā notika kārtējā partijas nosaukuma maiņa, to pārdēvēja par Latvijas Komunistisko partiju (LKP), un šo nosaukumu partija saglabāja līdz pat tās likvidācijai 1991. gadā. Strukturālas izmaiņas partijā notika arī 1962. gadā, kad LKP rajonu komiteju vietā izveidoja zonālās rūpnieciskās ražošanas partijas komitejas un kolhozu un padomju saimniecību ražošanas pārvalžu partijas komitejas, kas pastāvēja līdz 1964. gadam.

Turpmākajos gados LKP strukturālā uzbūve būtiski nemainījās. Partijas hierarhijas augšgalā bija LKP Centrālā Komiteja (CK), ko vadīja CK birojs. Republikāniskās pakļautības pilsētās darbojās pilsētu partijas komitejas, lauku rajonos - rajonu partijas komitejas. LKP organizatoriskās struktūras pamatvienības bija partijas pirmorganizācijas.

1990. gada aprīlī Latvijas Komunistiskā partija sašķēlās: uz Latvijas neatkarības atjaunošanu vērstā partijas biedru daļa nodibināja Latvijas Neatkarīgo Komunistisko partiju, daļa izstājās no partijas, bet daļa komunistu palika PSKP teritoriālās organizācijas LKP sastāvā.

1940. gada jūnijā vienlaikus ar LKP legalizējās jaunatnes organizācija - Latvijas Darba Jaunatnes Savienība (LDJS). 1940. gada jūlijā LDJS apvienoja astoņas apgabalu organizācijas, kas savukārt sastāvēja no 40 rajonu un astoņām pilsētu organizācijām. Saskaņā ar Vissavienības Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības (VĻKJS) CK 1940. gada 18. oktobra lēmumu LKJS iekļāva VĻKJS sastāvā kā vienu no PSRS republiku komunistiskās jaunatnes (komjaunatnes) organizācijām ar nosaukumu Latvijas Ļeņina Komunistiskā Jaunatnes Savienība (LĻKJS). LĻKJS organizatoriskā struktūra turpmākajos gados lielā mērā atbilda LKP organizatoriskajai struktūrai.

Pēc Valsts Ārkārtējā stāvokļa komitejas vadītā valsts apvērsuma mēģinājuma 1991. gada 24. augustā Latvijas Republikas Augstākā Padome ar lēmumu “Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības apturēšanu” apturēja, bet tā paša gada 10. septembrī ar lēmumu “Par dažu sabiedrisko un sabiedriski politisko organizāciju darbības izbeigšanu” izbeidza LKP un LĻKJS darbību. LKP un LĻKJS organizāciju dokumenti glabājās 1944. gadā izveidotajā LK(b)P CK Partijas vēstures institūta Partijas arhīvā, bet 1991. gada rudenī pēc LKP un LĻKJS darbības izbeigšanas šie dokumenti nonāca Latvijas Valsts arhīvā kā vienots dokumentu kopums.

Dokumenti ir gan latviešu, gan krievu valodā.