Arvīds Strauja (1907-1999)
Gleznotāja autodidakta Arvīda Straujas vārdu Latvijas mākslas
vēstures grāmatās neatrast. Tikai pēdējā laikā sākam apzināties, ka latviešu
mākslas attīstības kopaina nav pilnīga, ja piemirstam tos savdabjus, kuri pašu
spēkiem, neapmeklējot mākslas skolas un paceldamies pāri diletantisma slieksnim,
radījuši atzīstamas kultūras vērtības. |
 |
Arvīds Strauja piedzima zemnieka ģimenē, skolā iet viņš
negribēja. Zīmēt gan patika. Vienīgo prieku sagādāja zīmēšanas stundas. Tās
tikai vienu gadu pasniedza gleznotājs Pēteris Kundziņš, bet ar to A. Straujam pietika,
lai glezniecība kļūtu par viņa nozīmīgāko dzīves daļu. Arī vēlāk, dzīvodams
Rīgā, citu profesionālu padomdevēju viņam nebija un mākslas studijas viņš
neapmeklēja. Visu apguva pats.
Mākslinieka dzīves dienas bija sadalītas divās daļās. Vienā
viņš pelnīja naudu iztikai, te rakdams grāvjus, te strādādams par laukstrādnieku
vai par ugunsdzēsēju, otrā A. Strauja nodevās glezniecībai. Pareizāk būtu teikt, ka
gleznotājs pelnīja naudu, lai gleznotu.
Pētot mākslinieka atstāto mantojumu, pārsteidz, cik ātri viņš
sasniedz profesionālo briedumu. 20.-30.gadu ainavas izceļas ar smalku kolorītu, telpas
un apjomu perfektu pārzināšanu, ar apgarotību un iekšēju harmoniju. Tās ir
darinātas galvenokārt pasteļtehnikā, ko vēlāk nomaina guaša, krāsas un tempera,
bieži visas tehnikas patvaļīgi jaucot.
Kā pats autors uzskata, viņa gleznas ir dalāmas četrās grupās:
Latvijas ainavu un jūrmalas skatu gleznojumi, kalnu ainavas un fantāzijas tēlojumi.
|
Gleznotājs A. Strauja savu daiļradi uzsāka,
gleznojot savas dzimtās puses - Ziemeļvidzemes un tai tuvās apkārtnes ainavas.
Mākslinieku valdzināja senatnīgas saimniecības ēkas, koki, ceļi, akmeņi, nelielas
līkumainas upītes vai ezeri ar lēzeniem, krūmājiem aizaugušiem krastiem, tuvēju
mežu un plašām pļavām ar siena gubām.
Vēlākos gados, kad A. Strauja iepazīst jūru un kalnus, Latvijas
ainavas iegūst monumentālu skanējumu.
Jūru mākslinieks pirmo reizi ieraudzīja agrā jaunībā, un tā
uzreiz viņu apbūra ar savu plašumu, ar ūdens nenogurdināmo nerimtību un spēku.
Nekad viņš neglezno vētras sabangotu jūru, tās iznīcinošo spēku, bet allaž rāda
jūrus monumentālo varenību, kas iegūst arvien lielāku spēku.
No 1948.gada gleznotājs divdesmit reizes ceļoja pa Kaukāza, Hibīnu, Tjanšana un
Altaja kalniem, vairākkārt arīdzan apkārt Baikālam. Lielāko tiesu viņš turp devās
vienatnē, bieži ņemot līdz velosipēdu, bet neiztrūkstoši krāsu kasti, zīmuļus un
papīru. A. Strauja izbaudīja kalnu dzīves skarbumu.
Kalni A. Straujam ir kaut kas vairāk nekā stāvi akmeņu krāvumi,
ielejas, aizas, nepārejas kalnu grēdas, sniegotas virsotnes, svelošs vējš, aukstums.
Mākslinieks cenšas attēlot kalnu pirmatnējo spēku, grandiozitāti. Viņš izmanto
augstu skatupunktu, it kā viņš uz kalniem raudzītos no Visuma tālumiem, kas atklāj
telpas neaptveramo plašumu. Kalni A. Straujam snieguši pašapziņu, ticību sev,
atziņas par pasaules un kādas ārpus redzamās dabas stāvošu spēku nedalāmību, par
dzīvības mistēriju.
Kā mākslinieks atzinies, kādu nakti, atrasdamies kalnos, spirgtais
kalnu vējš viņam ieskandējis ausīs "Svētceļnieku dziesmu" no R. Vāgnera
operas "Tanheizers". Tobrīd radusies ideja par pieminekļa celšanu komponistam
pašā stāvākā kalna galā. Protams, viņš domāja par šāda pieminekļa celšanu
savās gleznās.
Savās fantāzijās izdomāto Vangradenas kalnu pašos klinšu galos A.
Strauja ceļ arī sev darbnīcu, kur pacelties savos sapņos, attīroties no ikdienas
sadzīviskās sīkumainības, kas atņem laiku un iespējas nodoties vienīgi mākslai.
Tā ir vientuļa cilvēka filozofija, kas tik saprotama gleznotājam.
Mākslinieks piekrita N. Rēriha idejām un ticēja, ka pēc nāves
miesu apraks, bet gars turpinās gleznot: "Kad es būšu prom no šīs zemes, es
nebūšu miris, ņemšu savas gleznas, došos turp un turpināšu gleznot".
Māris Brancis
|
| Vakars Sarazangas kalnos.
1949. kartons, guaša 100x150 |
|
| Akema ezers Altajā. 1960. kartons,
finieris, guaša 100x165 |
|
| Elbruss. 1979. kartons,
guaša 100x140 |
|
| Akema šļūdonis Altajā.
1981. kartons, guaša 100x80 |
|
| Vecais šķūnītis. 1962.
kartons, guaša 55x70 |
|
| Kuģu vraki. kartons,
pastelis 39x59 (logā) |
 |
| Klinšu sala. 1971.
kartons, tempera 50x100 |
|
