. .
 
Meklēt datubāzē Lapas karte E-pasts Meklēt     .  .
 
Aktualitātes >> Arhīvs >> Veronikas Janelsiņas gleznu izstāde

Gleznotāja un rakstniece
Veronika Janelsiņa

dzimusi 1910.gada 20.maijā Barbarovā, Minskas apgabalā, Baltkrievijā.

Mācījusies Strenču miesta 6-klasīgā pamatskolā, 1926. - 1930.gadā mācījusies Cēsu valsts ģimnāzijā. 1930.gadā iestājusies Latvijas Mākslas akadēmijā, vēlāk – Ģederta Eliasa vadītajā Figurālās glezniecības meistardarbnīcā. Ar Akadēmijas padomes 1938.g. 2.novembra lēmumu piešķirts mākslinieka gleznotāja grāds par diplomdarbu „Uz svētkiem”. Strādājusi Latvijas Valsts vēsturiskajā muzejā par restauratori, papildinājusies Parīzē, Luvrā.

1944.gada rudenī bēgusi uz Vāciju, kur dzīvojusi Berlīnē, Tailfingenā, Eslingenā. 1950.gadā pārcēlusies uz ASV, sākumā dzīvojusi Salemā, Oregonā, ar 1952.gadu – Pasifika Palisādē, Kalifornijā. Strādājusi šūšanas rūpnīcā, vēlāk darinājusi „smalko aprindu” portretus.

Precējusies ar gleznotāju un rakstnieku Anšlavu Eglīti.

Mūksalas mākslinieku biedrības un Amerikas latviešu mākslinieku apvienības biedre. Pirmā personālizstāde 1944. gadā Rīgā. 1930. gados piedalījusies Mūksalas mākslinieku biedrības un Kultūras fonda izstādēs, pēc kara kopizstādēs vācu pilsētās un starptautiskajās bēgļu mākslinieku izstādēs Parīzē, Amsterdamā, Hāgā, ASV – Salemā, Losandželosā, Milvokos, Čikāgā un citur.

Pazīstama arī kā grāmatu māksliniece. Visas Anšlava Eglīša grāmatas trimdas periodā iznākušas viņas mākslinieciskajā ietērpā. Pirmā grāmata - romāns „Kaķi, ja tu būtu cilvēks” izdota 1981.gadā, tai seko romāni „Divas jakas un taksido” (1982), „Nozagtais eņģelis” (1984), „Ar un bez rožainām stikliem” (1988), stāstu krājums „Es, zilais putns” (1991), eseju krājums „Cilvēks un es” (1994), romāns „Divkauja paradīzē” (1996), atmiņu un pārdomu grāmata „Pašsaruna” (1996), atmiņu stāsts par Anšlavu Eglīti „Atceroties” (2000), grāmata „Vēstule” (2001). Sarakstījusi lugas „Kas dārzā, kas dārzā” (1976), „Lukrēcija Buti” (1985). Par grāmatu „Es, zilais putns” 1992.gadā saņēmusi PBLA Kultūras fonda Goda balvu. Latvijas Zinātņu akadēmijas goda locekle.

Mirusi 2001.gada 29.maijā Losandželosā, ASV.

„…Janelsiņas māksla izaug no Tones svētdienīgā miera”, tā 1957.gadā Veronikas Janelsiņas gleznu „Senlatviete” raksturojis gleznotājs Jānis Kalmīte. Kaut arī māksliniece beigusi Ģederta Eliasa vadīto Figurālās glezniecības meistardarbnīcu, tomēr gleznotāja Valdemāra Tones tuvums viņas portretos un žanra darbos ir skaidri uztverams. Viņas sievietes un mātes ar bērniem skatāmas caur tādu kā vieglu migliņu. Viņas nogrimušas savās intīmās pārdomās vai apcerēs. V. Janelsiņas sievietes atrodas starp realitāti un ilūziju. Sadzīves putekļi viņas neskar, viņas mīt ideālā pasaulē. V. Janelsiņas sievietes svin dzīves svētkus. Tā Veronika Janelsiņa gleznoja kā Latvijā, tā Vācijas bēgļu nometņu periodā. Amerikā dzīvodama, mākslinieci arvien vairāk piesaistīja bezpriekšmetiskā, abstraktā glezniecība. „Ikviena laba māksla ir vienkārša”, izteikusies gleznotāja. Tādi ir arī viņas abstraktie darbi – gaismas caurstrāvoti, harmoniski izjūtās, viegli uztverami un optimisma pielieti. Izstādē skatāmās eļļas gleznas (mākslinieces iecienītākā tehnika) – portreti, ziedu gleznojumi un abstrakti darbi – vēsta par autores iecienītajiem siltajiem dzeltenajiem, olīvkrāsas un brūnajiem toņiem, kas bieži kārtoti ģeometriski vispārinošos laukumos, atklājot gleznotājas impulsīvo dabu un estētisko pasaules skatījumu.



Pēdējās izmaiņas: 5.01.2024.
Copyright © Latvijas Valsts arhīvs
Komentārus par mājas lapu sūtiet: webmaster@archiv.org.lv


  
IelƄĀdƄĀ“jas...