Lietas ir jāvērtē tajā situācijā, kad tā bija tagadne, kurā Ojārs dzīvoja, kad viņš rakstīja: “Priekšā bija māja….
Imants Ziedonis. 2003. gads


Ojārs Vācietis saviem dzejnieka uzdevumiem neķeras klāt ar abām rokām, bet “cilā” tos ar vienu pirkstiņu, bieži vien pārfrāzējot aktieru teicienu “spēlēt uz publiku”….
Valdis Lukss. 1958. gads

Ojārs Vācietis zaudējis savas dzejas vienkāršību, zaudējis melodiskumu, to vietā iegūdams kokainu murgainību, ko par novatorismu uzskatīt varētu labi, ja šā gadsimta divdesmitajos gados.
Bruno Saulītis. 1960. gads


Einšteiniānā” katrs pants ir doma. Un katra doma – sitiens. Sitiens pa vienaldzību, gara kūtrību, gļēvulību, sitiens un atgādinājums. Sirdsapziņas roka pasniegta saprātam. Jo šiem spēkiem jāiet kopā…
Vizma Beļševica. 1962. gads


 Taisni idejiskās neskaidrības, asa partejiskuma trūkums padara nesaprotamus vairākus Ojāra Vācieša darbus. Viņa “Einšteiniānā” neredzam reakcijas un fašisma pretspēku, sociālistisko iekārtu, komunismu, visas pasaules darbaļaužu cīņu pret kapitālismu un imperiālismu.
“Literatūra un Māksla”, 1963. gada 6. aprīļa ievadraksts


Mēs nedrīkstam samierināties ar to, ka daži literatūras un mākslas darbinieki, it īpaši no jauno vidus, savā daiļradē sliecas uz kritikānismu, ka viņi tīksminās ap vēl sastopamajiem trūkumiem un grūtībām, uzpūš tos un tādējādi izkropļo dzīves īstenību. Viņi to iztēlo par drosmi , demagoģiski dēvē par mākslinieka kā pilsoņa atbildību, cīņu par patiesību. Īstenībā tas ir visparastākais mietpilsoniskums.
LKP CK pirmais sekretārs Arvīds Pelše. 1966. gads


Latviešu kultūrā grūti atrast otru tik nospriegotu un intensīvu laika izjūtu un filozofiju. Viss ir kustībā-tapšanā un pāriešanā, turklāt nemanāmi.
Lasmane. 2003. gads